- Nu šai malā viss ir ļauns, skumji bilda večiņa. Nav vairs rāmuma, tik vaidi un degumi. Vai spēsit? viņa vērsās tikai pie Zeta. Mums nevaid tik lielas varēs. Tik vien kā pieturēt, garumā vilkt. Un tad, jau stingrāk, kā pavēlot vai iedrošinot: Tev jāvar!
- Es neprotu nogalināt, Zets vēlreiz paklusi atkārtoja jau iepriekš teikto, neskatīdamies uz veco sievieti un tik bezgala skumji, ka Toms pat pārstāja šķielēt uz Rūtu. Manā laikā to neviens neprot, viņš it kā taisnojās.
Vecā sieviete nebija pārsteigta. Tad tu ilgu ceļu niris… Reģe uz mirkli apklusa. Tev būs viedēt veco apmetni, nesteigdamās, kā pārdomādama teica sirmgalve. Jo vēl nava tev ziņas, kas ļaunums. Eita bez kavēs! Tur dienu un nakti ko iet. Rūta rādīs īsu teku. Aurē nu Madi! viņa vērsās pret meiteni un beidzot, kā tikko pamanījusi, paskatījās uz Tomu. Turpmāko sadzirda tikai Zets un Rūta: Kā daudzdibinu mežezers tavs līdziniris: viens dibins tik sēklis, kur saulīte žibinās, otrs pa dziļām vēžalām taustās, zem tā vēl citi, kam nejaušu gala, tik aizlaiku miglu… Pats kā dziļā nomiedzī ritis. Vai celsi? Vai zini, kas augšpus nāks labs vai ļauns?
- Tik, ja aptrūks varēs, tad celšu. Tik tad, teica Zets.
- Tas labi, sacīja zintniece un, kā sev teikdama, piebilda: Ja še nācis, pats nepamodīsies. Rūta? viņa lietišķi bilda jau skaļāk. Sauc nu Madi. Sauc.
Rūtai pat nebija jāaurē, un diez vai viņa to būtu spējusi. Viņa tikai pamāja ar roku, un Madis, lai arī patālu aizgājis, visu šo brīdi nepacietīgi gaidījis, tūdaļ bija klāt.
- Vecomāt! paklusi bilda meitene, un viņas acu kaktiņi pret pašas gribu pildījās asarām. Vecomāt! Rūta atkārtoja vēlreiz, jo neko vairāk pateikt nespēja.
- Esi nu stipra, vecāmāte tomēr prata savaldīties.
- Kazi, būs vēl satika. Viņa centās pasmaidīt. Mani spēki pie gala, eimu uz rietu. Tev drīzi jālec. Tad būsi cilts reģe un vade. Ja brālis nepanāks. Bet kur ta šis paliks, sakārnis tāds! Tak jau kādā kurmja alā ielīdis un sūt! Drīzi celsies! sīkstā večiņa tiešām pasmaidīja, bet tūdaļ kļuva nopietna un lietišķa. Eita. Eita nu! Vaidzēs, došu ziņu. Un tikai tad, kad Toms, Zets un Rūta bija jau gabalā, viņa pačukstēja Madim: Nenes piktumu! Tie divi ne še palikt nākuši. Ne mūsu malā viņu sirdis mezglus met. Cits tiem gājums un cits padoms.
- Kam tādus balsti? vēl nelaipni brīnījās Madis.
- Vai't šiem kāds svars?
- Vēl nava. Bet drīzi sarietēs, bilda vecā zintniece.
- Tad pratīs ir melno varmāku dancināt. Tici. Slaidais, jaunais karinieks gribēja gan ticēt, pat ļoti
gribēja. Tikai, pašam sev par lieliem sirdēstiem, nekādi nespēja. Nu nekādi!
- Gan būs labi, viltīgi, tikko jaušami pasmīnēja gudrā večiņa. Tie divi būs Rūtai krietni rimtāki sardzinieki par tevi un mani, un visu cilti, kopā nākušu.
DIVDESMIT ASTOTĀ NODALA Uz veco apmetni
Labu bridi viņi gāja droši un ātri, apmetnes sargu pavadīti. Kad nāca tuvāk mežmalai, bariņā palika tikai viens lielais, vēl Toms, Zets, Rūta un viņas ierastie līdzgaitnieki Ciris un vasarraibumainais puika. Nu bija jākustas uzmanīgāk. Pēdējo reizi īsi iekliedzās kāds putns, atbildēdams uz jaunā karinieka izveicīgu pasvilpienu tā bija ziņa, ka piemežā naidi nav manīti. No meža tomēr izkļuva, kad diena jau bija krietni gabalā. Atvilkt elpu nebija laika.
Jo ilgāk viņi gāja, jo Tomu arvien noteiktāk pārņēma dīvaina sajūta, ka tas viss reiz jau ir bijis. Tādi paši ģērbi, kādus arī viņš ir valkājis, ieroči, kas viņam šķita tik pazīstami, pat zvērādās ģērbušos cilvēku valoda un smarža Tomam šķita bezgala pazīstama. Tādā kā pusnomodā, pusnemaņā viņš sekoja bruņotajam pusaudžu bariņam un ilgu laiku centās apslāpēt vēlmi par savām izjūtām pastāstīt Zetam, līdz viņam iešāvās prātā, ka Zets to, protams, zina…
Ap priekšpusdienu sāka līņāt sīks, nemīlīgs lietutiņš, bet drīz pārstāja. Viņi gāja arvien uzmanīgāk, tā, lai ik brīdi būtu kāda atkāpšanās vai pamukšanas iespēja. Pat vismazākajam klajumiņam pāri pārskrēja vispirms tikai viens parasti Ciris vai vasarraibumainais, tad, saņēmuši zīmi, sekoja pārējie. Toms par to nebrīnījās. Viņš z i n ā j a, ka tā ir jādara! Un drīz vien pats saspringti ieklausījās apkārtējās skaņās. Kādā jaunmeža laucītē gandrīz izbiedēja stirnu bariņu. Tā bija laba zīme nolēma, ka gluži tuvumā neviena bīstama nav, tomēr modrību nezaudēja. Un jau pēc brīža paši pārliecinājās, ka pareizi darījuši. Labu gabalu priekšā ejošais Ciris pēkšņi sastinga, tad, pat nedevis zīmi, metās sāņus, ne atpakaļ. To pašu tūdaļ darīja pārējie. Un tajā pašā mirklī pavisam blakus vietai, kur pamira Zets, Toms un viņu pavadoņi, garām pagāja pieci vai seši pagalam apauguši, gandrīz tikai krama ieročiem bruņojušies tēvaiņi. Divi vai trīs bija nesen ievainoti, šķita, ka viens visai smagi. Laikam tikai tādēļ, ka paši asiņojoši un mucēji, un nupatējās sadursmes smagi sviedrēti, mežaini nejuta paslēpušos cilvēku klātbūtni.
Ieraugot tēvaiņus un saožot viņu salkano, sen nemazgātas miesas smaku, Tomam tūlīt pat uzmetās tāda kā zosāda, viņš juta, ka niknumā sāk drebēt. Un tūdaļ ievēroja, ka arī līdzās tupošā meitene krampjaini cieši satvērusi savu bronzas nazi un arī pēcāk vēl ilgi nespēj atgūties no naida. Toms zināja, kāpēc ienīst mežainus! Viņš zināja, ka tie ir izsenie cilts atkritēji, dažreiz pārdroši, bet lielāko tiesu gļēvi sirinieki, laupītāji bez goda un sirdsapziņas, kurus vienlīdz dzen gan cilts, gan pura ļaudis. Jā, Toms zināja arī par aizpuriešiem. Par jau pasen vairāk uz ziemeļiem mītošu, bet kādreiz arī šaipus pūriem un ezeriem dzīvojušu tautu ar svešu valodu, kura gan pati prom gājusi, gan ar naidiem dzīta.
Taču vienu gan Toms nevarēja zināt to, ka reiz, Rūtai vēl pavisam mazai esot, mežaiņu bars bija gūstījis un sev līdzi vedis meitenes māti un Rūtas vēl pusaugu brālīti. Tiesa, pēc dienām cilts mednieki tam pašam baram sadzina pēdas, kāva bez žēlastības kā nešpetnus zvērus, bet Rūtas māti un brālīti neatrada.
Vai bija nomocīti un galēti, vai kur pamukuši neviens tā arī neuzzināja, jo gūstīties mežaini neļāvās tik daudz saprata, ka dzīvi nepaliks.
Gan meitene, jau paaugusies, ne reizi vien velti tincināja vecomāti, tomēr tikai neilgi pirms svešā, bargā valdoņa ierašanās večiņa pati paaicināja Rūtu pie sevis. Nāk ciltij grūši laiki, daudz asinssviedru līs, viņa reģoja. Bet galā veiksim. Nāks palīgi. Ir brālis tavs…
Brālis? iesaucās meitene. Vai dzīvs?! Kur viņš ir? Rūta tūdaļ atsāka tincināt. Viņa vaicāja arī par māti, tomēr reģe ne tad, ne kādu citu reizi vairs nebilda ne vārda.
Taču nupatējai trauksmei līdzi nāca vēl kas visu apziņa, ka kaut kur pavisam netālu uzglūn vēl lielāki naidi par krietni pērtajiem mežainiem.
Labu brīdi nekustēja no vietas. Tad gandrīz līšus atgriezās Ciris. Biezājā salipuši, vēl kādu laiciņu visi cietās klusu, līdz Ciris atkal palīda lūkot. Kad, neviena nemanījis, bija nācis atpakaļ, tālāk nolēma iet ne barā, bet atstatu un pa pāriem. Zets klusēdams atteicās no piedāvātā ieroča, bet Toms paņēma metamo cirvīti. Vasarraibumainais gan bilda, ka no tā liela labuma nebūšot tādu vaj'ga prast lietā likt, lai ņemot ko vieglāk valdāmu. Toms tomēr palika pie savas izvēles.
Pirmie aizgāja Ciris un vecākais, aiz viņiem krietnā attālumā Rūta un Toms, un vēl, krietni iepaliekot, Zets un vasarraibumainais puika. Tā ejot, gan nevarēja pagūt palīgos priekšā aizgājušiem, toties negaidīta uzbrukuma gadījumā bija lielāka cerība vismaz kādam no pāriem palikt dzīvam un aizkļūt līdz mērķim.