Jau kopš satikšanās ar mežainiem Tomu nomāca dīvaina sajūta, ka viņus kāds paslepšus novēro. Viņš klusībā nolēma, ka tās ir tikai viņa pārmērīgā satraukuma radītas iedomas. Tomēr šī sajūta Tomu nepameta ne mirkli. Tā pat spēja aizgaiņāt domas par pilnīgi neizprotamo, neticamo dažādo laiku Rūtu līdzību, gandrīz identitāti. Vēl trakāk! viņš skaidri apzinājās, ka šī Rūta viņam patīk ne mazāk par to otru! Tomam pat sametās kauns par tādu nodevību pret sava laika Rūtu. Bet ko tur varēja padarīt? Neko!
DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA Mežaini. Nesenais kautiņš
Šķita, ka pēc nesenā lietutiņa rūgtenais meža smārds kļuvis vēl biezāks. Vietām auga tik daudz sēņu, ka gandrīz nebija iespējams paiet, tās nesabradājot. Kā tagad vesela jūra bērzlapju! No rīta apmetnē cilvēki strēba vieglu sēņu viru. Būtu diezgan garšīga, ja netrūktu sāls. Toms un Zets vēl dabūja nobaudīt riekstus ar zemes bišu medu. Kā no vislabākā lielveikala! Ne par matu sliktāki! Taču nu, laikam neparasti spirgtā gaisa dēļ, atkal sagribējās ēst. Kaut kur kala dzenis, gluži kā Toma laika mežā. Toma laika? Cik tad īsti gadu tos šķir šos laikus? Tūkstotis, divi? Nē, noteikti vairāk! Vismaz trīs tūkstoši, ja ne visi četri! Bronzas laikmets! Kur nu! apmetnē līdzās aklajai sievietei viņš taču redzēja bultu pat ar kaula uzgali! Bet tiem, kuri nupat bija šķērsojuši viņu taku, vai tikai viņiem nebija krama ieroči? Pilnīgs sajukums!
Priekšā ejošie vairs nebija saredzami. Tā nedrīkstēja būt. Arī Rūtas saspringtā seja liecināja, ka Toms nekļūdās. Abi apstājās. Pēc spilgtākas gaismas, kas lauzās cauri tālākajiem kokiem, bija noprotams, ka viņi ir pietuvojušies lielam klajumam. Vajadzēja izlemt, ko darīt.
- Paliec še un gaidi, pavēlēja Rūta.
- Nē, nevilcinoties atbildēja Toms.
- Baidies? meitene bija aplam iztulkojusi Toma iebildumu.
- Jāiet pa divi. Un Toms zināja, ka viņam taisnība.
Rūta neatbildēja, bet arī neiebilda, ka Toms viņai turpina iet līdzi. Nu vairs negāja pa pirmējo, iemīto taku, bet vairāk sāņus, gandrīz ar līkumu.
Pēkšņi Toms gandrīz neapzināti pagrūda meiteni tik stipri, ka viņa krita, un tajā pašā mirklī zibenīgi izmeta savu cirvīti. Arī Rūta klūpot paguva ieraudzīt, ka uz viņas pusi un secen lido šķēps, no kura izvairīties viņa nebūtu paspējusi. Un vēl viņa ieraudzīja ko pavisam negaidītu un dīvainu vispirms, kā no krūmāja izlekuša, satrakota mežaina labajā plecā ietriecas Toma mestais cirvis, un tad, kā gandrīz tajā pašā mirklī, pirms vēl uzbrucējs ķer pie pleca, viņa kaklu caururbj bulta. Tāda pati bulta, kāda Rūtu un viņas līdzibiedrus bija glābusi jau iepriekšējā dienā purvājā! Un, tāpat kā vakar, šāvējs palika nesazīmēts.
Rūta nepaguva nedz pateikties Tomam, nedz īsti apjēgt viņa negaidīto cirvja mešanas māku, jo drīz skatam pavērās daudz šaušalīgāka aina, ko nu uzrādīja atskrējušie Ciris un vecākais, pašā meža malā un arī klajumā gulēja vai ducis nupat galētu mežaiņu. Dažs, vēl pat nepaguvis aiziet aizsaulē, nemaņā cīnījās pēc 144 pēdējā elpas vilciena. Pārsteidzoši, ka tie bija tikai meža ļaudis, neviena kauta uzbrucēja, lai gan mežaini nebija pliku roku ņemami naidnieki, īpaši, ja nav kur pamukt vai atkāpties. Ne visus bija ķērušas bultas vismaz puse tuvcīņā guldīti, šķēpu durti un cirvju kapāti. Tas bija stipru un prasmīgu karinieku darbs. Prasmīgu un arī nežēlīgu… Vai tikai pret mežainiem? Nez kāpēc Rūta iedomājās par vecāsmātes nesenis pieminēto, zudušo brāli…
- Nupat cirtušies, klusi, kā izbijies bilda vecākais.
- Kāvēji nav ne gūstītāji, ne dzelzsgalvas, bet trakoti sīvi vīri. Mežainus situši kā jērus! Vai ir dūša tālāk iet?
- Ejam, cieti teica meitene. Mūs tie nemedī.
- Kur't liki manu ciri? vecākais, lai apslēptu kaunu par savu acumirklīgo mazdūšību, uzsauca Tomam.
- Pazaudēji?
- Tavs ciris pamukuša mežaina plecu ņēma līdz kaulam, pirms vēl te tikām! Toma vietā ironiski atcirta Rūta.
- Tu meti? vecākais, gandrīz neticēdams, paskatījās uz meiteni.
- Vai man devi? pikti, gluži kā viņas vecāmāte atvaicāja meitene. Prasi, kam devi! Un Rūta norādīja uz Tomu. Ejam! Vairs nemini, ko teica vecāmāte? Līdz rītam jātiek pie apmetnes! viņa pārtrauca ieilgušo sarunu un pirmā pameta nesen norisušā, dīvainā kautiņa vietu.
Nu atkal gāja barā. Toms atskatījās uz nopakaļ klunkurējošo, visu laiku klusējošo Zetu un gandrīz ieskrēja ar pieri kokā drauga lielās, skumjās acis pildījās asarām. Toms novērsās un kādu laiku neatskatījās. Arī viņam pašam tagad uz mirkli sametās nelāgi ap dūšu viņš vēl vairāk sāka brīnīties par savu naidu pret mežainiem un paša negaidīto cirvja mešanas prasmi, par seno pasauli, kura viņam nešķita sveša, it kā viņš tikai nesen būtu no tās aizgājis un tagad atkal atgriezies. Viņam bija labi šajā pasaulē, šajā tik tuvo svešinieku barā, līdzās meitenei, kuras vārds bija Rūta…
Zets nebrīnījās, lai gan pat viņš nebija gaidījis, ka šīs tālās pasaules cilvēku, gandrīz pa pusei mežoņu nāvi uztvers tik sāpīgi. Viņš nebrīnījās par Tomu, varbūt tikai mazliet piepalīdzēja, saasināja Toma reakciju, taču gadu tūkstošiem zemapziņā snaudusī cirvja mešanas prasme Tomā nudien nebija jāmodina tā izlauzās pati. Tāpat kā naids… Kas tur vēl bija paslēpts? Kādus vēl nezināmus, aizlaikos nogrimušus spēkus Toms varēja sevī nejauši uzjundīt? Ja jau viņš tik viegli atguva tāltālas pagātnes, kādas sen izdzīvotas dzīves sajūtas!
Un vakardien joka pēc pieminētā Atlantīda? Varbūt Toms tiešām tur reiz bijis? Kāpēc Zeta laika cilvēki baidās ienirt vistālākajā pagātnē? Tik ļoti baidās, ka pat aizlieguši to darīt. Vai pagātnē slēpjas kas tāds, kas nākotnes cilvēkiem ir bīstams? Kādas pārdabiskas, ļaunas zināšanas? Vai ziņa par katras pārlieku attīstītas civilizācijas nenovēršamo bojāeju? Tādas, kāda bija mītiskā Atlantīda un varbūt citas, vēl senākas dižās civilizācijas? Vai tādas, kāda nu ir viņa laika civilizācija? Savā attīstībā gandrīz apstājusies, izlikdamās, ka ir lieliska, visu sasniegusi, bet patiesībā jau sen mirstoša. Kas mēs esam? jau kuro reizi domāja Zets. Vai arī mēs netiksim pāri šim apburtajam lokam? Un mūsu 146 gudrākie prāti to zina? Nē! Zets negribēja, nekādi nespēja samierināties ar šīm domām.
Pēkšņi viņš sajuta kādu ar varu laužamies vina zemapziņā. Un tas nebija ne vecais reģis, ne viņa aklā māsa.
- Runā! gandrīz nelaipni teica Zets.
- Ir jāmūk! svešais bez aplinkiem iesāka. Tā bija jauna, spēcīga vīrieša balss. Ne atpakaļ, bet uz priekšu, tālāk no naidu vietas!
Tikpat negaidīti, kā uzradies, svešais tūdaļ pazuda. Laikam jau viņam nebija daudz laika pļāpāšanai. Tātad arī ceļiniekiem nebija atlicis daudz laika…
TRĪSDESMITĀ NODAĻA Pils
Sirmā cilšu reģa uz meža apmetni sūtītais puišelis nemeloja aiz jaunceļamās pils jau gandrīz uzslietajiem, varenajiem un baisi drūmajiem laukakmeņu mūriem tiešām valdīja satraukums, kas nerimās ne mirkli. Pa abiem paceļamajiem vārtiem bez rūpīgas pārbaudes nu jau vairākas dienas netika ielaists neviens. Pat ne vaņģotāji. Tikai dzelzsgalvām vārti tika atdarīti bez vilcināšanās.
Vēl steidza nostiprināt nepabeigto ziemeļu puses akmeņu krāvumu. Cilvēki neuzdrošinājās slapstīties, jo tikai tādējādi bija cerība saglabāt dzīvību. Ja kāds prāvāks laukakmens izslīdēja no pārgurušajām rokām un ripoja lejā, tad pašu ļaužu kaulus vien sadragāja. Tie, kuri vairs nejaudāja stiept un velt no visas tuvākās un tālākās apkārtnes, pat no svētvietas sanestos pelēčus, netika saudzēti ne mirkli. Nu kādu laiku dzina strādāt arī sievietes un pusaudžus, taču tie visi vēl bija brīvi no burvestības, jo tādi varēja paveikt krietni vairāk. Apburtie kļuva tādi kā lēnāki, un tad daudzi nesaprata pat visvienkāršākās pavēles. Citi diez ko nederēja pat trulajam vaņģotāju baram. Tos kaut kur aizdzina, un viņi vairs nekad netika redzēti. Tāpat kā savainotie mūru cēlāji.