Šķita, ka savstarpējām sarunām neatlika nedz laika, nedz spēka. Nebija arī ļauts, tomēr kādā nomaļākā nostūrī, dzelzsgalvām nemanot, paguva pārmīt pa vārdam. No nupat vaņģotajiem un tūdaļ pie darba dzītajiem itin drīz tika uzzināti pēdējie jaunumi. Tie bija pagalam nelāgi tikušas postītas vēl divas mazākas apmetnes, no trim citām ļaudis paši bailēs pa mežiem un pūriem pamukuši kur kurais, kļūdami par vēl vieglāku laupījumu gūstītājiem. Nav ļaudīm vairs dūšas naidiem pretī stāt, kopš stiprā, vīriem un ieročiem bagātā tirgu un mītavu apmetne tik viegli svilināta. No tuvākajām vēl tikai izsenās, uz ezersalas celtās apmetnes karinieki grasās kauties līdz nāvei. Par to liecinot arī visu sieviešu un bērnu prom raidīšana. Bet neba šī pēdējā tuvāk esošā, par mītavniekiem krietni mazākā apmetne varēja darīt raizes ar vēl nedzirdētu burvestību apveltītajiem naidniekiem.
Tiešām dzelzsgalvju mīklainā piesardzība un arvien augošais satraukums, kas pielipa pat trulajiem vaņģotājiem ārpus vēl nepabeigtajiem, tomēr jau tagad neiedomājami stiprajiem un, kā visiem vēl nupat šķita, cilvēku spēkam nepārmācamajiem aizsargmūriem, varēja liecināt tikai vienu naidnieki un viņu bargais vadis no kaut kā bīstas.
Tikai ap novakari paklīda jaunas vēstis krietnas dienas gājumā no ezersalas apmetnes, gandrīz pie lielajiem un purvainajiem ziemeļu mežiem vaņģotāji uzgājuši rīta pusē bez žēlas kautu prāvu mežaiņu baru. Neko labāku nesagudrojuši, daži nolēma, ka kāvēji varētu būt jau daudzus gadus nemanītie pura ļaudis. Varbūt kaimiņu nedienas sajautuši, nākuši šaipusē pasirot un nejauši saskrējušies ar mežainiem, kuriem bijis tāds pats nolūks. Citi tomēr nepiekrita lai gan pura ļaudis nebija nekādi vārguļi, tak tuvcīņā tik lielu mežinieku baru bez krietniem pašu zudumiem pieveikt nebūtu spējuši. Tas bija daudz prasmīgāku un stiprāku karinieku darbs, jo galētie bija tikai mežaini tuvu pie trīs desmiti brangu, kauties radušu vīru. Kas tie par svešiem un nežēlīgiem kariniekiem, kuri tik viegli mežiniekus veikuši? Cik viņu? No kādiem tālumiem nākuši? Ko še meklē? Vai tikai laupījumu, vēl vairāk vājinot cilti, vai arī tas tikai priekšpulks daudz lielākam baram, tik stipram, ka no tā bīstas pat melnais burvis un viņa dzelzsgalvji? Neviens to nevarēja zināt.
Taču turpmākais lika aizmirst pat jaunos, vēl neiepazītos naidus. Pašā novakarē, kad jau sāka krēslot, mūriem tuvojās gūstītāji, tā savādi lēni, kā būtu savainoti, līdz augšā esošie mūru cēlēji ar šausmām ieraudzīja, ka tiek vesta aklā zintniece. Pirmajam, kurš atpazina cilts reģi, no krūtīm izlauzās tāds kā vaids. Nu dūša saplaka pat visdrošākajiem, vēl cerību nezaudējušajiem vīriem. Vai gan kāds no viņiem bija varējis nojaust, ka aklā savuprāt devusies naidniekiem rokās un nevis to vaņģota un nu viņu vadim atrādīt vesta.
TRĪSDESMIT PIRMĀ NODALA Dziesma
Tuvāk pievakarei pusaudži jau bija nonākuši līdz pazīstamākām vietām, bet arī te vajadzēja uzmanīties, ka neieskrien rokās vaņģotājiem. Beidzot nolēma brītiņu atvilkt elpu. Izvēlējās uz visām pusēm kaut cik pārredzamu uzkalniņu. Ilgi gan pūsties nevarēja, ja līdz rītam gribēja līdz ezersalas apmetnei tikt.
Ēdamā nebija tik vien kā pa kādai meža ogai vai riekstu čemuram, kurus no izstīdzējušām pameža lazdām veikli nolasīja Ciris, biedriem piepalīdzot.
- Riekstu gan te daudz! bilda Toms, baudīdams svaigos, sulīgos kodoliņus.
- Kur ir daudz? pārvaicāja Ciris. Tad tu neesi bijis pie svētavota. Tur to, ka ne nolasīt! Un krietni tūkāki!
Ciris neturpināja, jo, vēl nebeidzis teikto, atminējās, ka gan pie svētavota, gan līdzās esošā Krīvu kalna akmeņu krāvumos tagad saimnieko dzelzsgalvji un viņu pakalpiņi.
Arī pārējie klusēja, jo katram bija sava domāšana. Vecākais prātoja, kura taka būtu drošāka tālākiešanai. Viņā joprojām gruzdēja kauns par priekšpusdienā izrādīto acumirklīgo gļēvumu. Un vēl viņam bija jādomā par svešajiem Tomu un Zetu. Vairāk par Zetu, kurš gandrīz visu dienu klunkurēja nopakaļ, nebilzdams ne pušplēsta vārda, bet tad pēkšņi pavēloši iekliedzās: Uz priekšu, ātri! Prom no takas! Un visi bez jele kādām ierunām viņam paklausīja! Skrēja pa galvu, pa kaklu, 150
un, tikko bija pamukuši egļu biezoknī, tā garām pa iepriekš mīto taku aizdima smagi jātnieki. Nevienam nebija šaubu, ka tie bija dzelzsgalvji. Kā svešais prata nojaust neviena nemanītus naidus? Nu arī atminējās abu puišeļu ierašanos meža apmetnē: neviena lūkotāja nemanīti, viņi pēkšņi tur bija, kā no zila gaisa nokrituši, un šķita cilts zintnieces gaidīti.
Rūta domāja par vecomāti, kurai, no rīta izgājušai, nu jābūt vaņģotāju varā. Un vēl, lai gan pati to sev neatzina, Rūta domāja arī par Tomu, kurš, kā meitenei šķita, bija pārāk bieži paslepšus lūkojies uz viņu, lai gan tas bija tīkami. Gandrīz tikpat tīkami kā tad, kad uz viņu lūkojās Madis.
Ka viens no svešajiem pārāk bieži lūr uz Rūtu, bija pamanījis arī vasarraibumainais. Taču šobrīd visus viņa prātus nodarbināja daudz sarežģītāka liga. Vēlreiz pamatīgi iedziļinoties cēloņu un seku sakarībās, viņš jau kuro reizi sev apsolīja gandrīz neiespējamo turpmāk tomēr kaut retumis atturēties no, patiesību sakot, jau kopš bērnības apnikušās sēņu viras pārliekas strēbšanas. Un, lai gan sirds dziļumos viņš nekādā ziņā neticēja šiem smieklīgajiem solījumiem, tomēr pat šāda viltus iedoma viņa kuņģa iekšpusē uzmeta sāpīgu zosādu. Gods kam gods par to, ka varētu ierobežot, piemēram, riekstu lietošanu, brangulis pat neuzdrošinājās iedomāties.
Ciris vēl aktīvāk noņēmās ar riekstu lasīšanu, lai aizgaiņātu domas par ciltij uzklupušajām nebaltajām dienām un spētu piebarot ēdelīgo biedru, kurš nupat bija uzgājis arī nelielu ogulāju ar dažām sīksīkām odziņām. ?
Tikai Zets centās nedomāt nemaz. Viņam tas nenācās viegli, bet tā bija vienīgā iespēja nenodot sevi un pārējos, kaut arī par to viņš nebūt nejutās drošs, jo bez vecās cilts zintnieces, viņas viedā brāļa un šurp no nākotnes nirušā ļaunuma viņa atnākšanu taču sajuta vēl kāds. Kāds, kurš prasmīgi slēpa savus nodomus, tāpat kā tagad to centās darīt Zets. Tomēr šis "kāds" šodien bija palīdzējis izvairīties no sadursmes ar dzelzsgalvjiem, kā viņus dēvēja šālaika cilvēki. Jā, šis "kāds" visu laiku bija kaut kur tuvumā, kaut neļāva sevi manīt pat Zetam. Tomēr vienu gan Zets jauta ne jau viņu vien sargāja svešais, ne tikai viņu, bet vēl arī kādu citu šajā pusaudžu bariņā…
No visai grūti izpildāmā nodoma censties nedomāt Zetu pēkšņi iztraucēja dziesma. Nē, tā vēl nebija dzirdama, tā nebija sadzirdama cilvēka ausij, tā tikai nupat dzima Toma dvēselē, no aizlaikiem nākusi, tā vēl nupat modās no daudztūkstošgadu miega kā trausls un vārīgs asniņš, tik bezgala silts un mīļš, ka Zets patiesi apstulba. Nē, nejau vienkāršie vārdi un vēl vienkāršākā melodija, bet gan tās mūžsenās cilvēkbērna sajūtas, ko pauda šī dziesma, tā bezgalīgā, vārdos nemaz neizsakāmā mīlestība pret šo Dieva pasauli lika sakāpt savādam kamolam kaklā. Nu Zets saprata, ka dziesmai kļuvis par šauru Toma dvēselē un ka tūdaļ tā izlauzīsies uz āru, un tā arī notika. Klusi, klusi tā traucās pretī saulrieta dūmakai, pretī pārupes tālīno silu tumšpelēkajam zilgumam kā tikko jaušama, viegla vēja pūsmiņa skar rudenīgi vientuļo, bezgala skumjo, noziedējušo pļavu līdzenumu. No mūžības mūžībā…