Kad dziesma izskanēja, visi vēl ilgi neuzdrošinājās bilst ne vārda, kā bīdamies iztraucēt triju, varbūt pat četru tik dažādo laikmetu cilvēku brīnuma apjausmu. Pat brangulis vairs nespēja norīt ne kumosa. Mirkli šķita, ka laiks ir apstājies, ka tam vairs nav nekādas nozīmes…
Ciris atcerējās savu pirms diviem gadiem viņsaulē gājušo māti, arī māsu, kura, pirms gada aizprecēta uz lielo tirgu un mītavu apmetni, nu varbūt arī jau viņsaulē vai apmetnes svilinātāju vaņģota.
Vecākais nozvērējās palikt salas apmetnes sargu rindās līdzās tēvam un brāļiem, kaut zināja, ka tā būtu gandrīz droša nāvē iešana.
Rūta, kaut iepriekš nekad nebija dzirdējusi šo dziesmu, tomēr pazina mazliet svešādos, tomēr saprotamos vārdus. Tie nebija gluži cilts mēlē pausti, bet tādā senatnīgā, jau pusaizmirstā valodā, kādā retumis sazinājās vecaistēvs ar vecomāti.
Zetam šī dziesma atklāja ko daudz vairāk. Velti bažījās aklā reģe Toma aizlaiku dvēselē nebija ļaunuma. Zets saprata, ka grūtā bezizejas brīdī varēs modināt Toma pagātni, no neizdibināmām zemapziņas dzīlēm ļaut pacelties drauga pagaidām vēl neapjaustajam, pat Zetu mulsinošajam spēkam.
TRĪSDESMIT OTRĀ NODAĻA Aci pret aci
Pavisam nesen mūrētā, bezgalīgā eja jau bija paguvusi piesūkties ar spiedīgu, gandrīz smacējošu drēgnumu un tādu kā svaigu asiņu salkano smaku. Basās, 154 nogurušās kājas sataustīja plānu smilšu klājumu virs plakaniem laukakmeņiem. Līdz tam aklā sieviete tika nesta, jo neprata iet pa kāpieniem. Iesākumā gan viņai mēģināja likt to darīt, bet, reizes desmit klupuši un līdz asinīm nobrāzusi ceļgalus un rokas, viņa vairs nebija jaudājusi turpināt. Metusi daudzus līkumus, eja tagad, šķiet, gāja arvien uz leju dziļāk un dziļāk pazemē, tad beidzot tika vērtas smagas jo smagas durvis. Un atkal kāda eja, taču šoreiz pamats bija neticami gluds, gandrīz vai slidens un vēl aukstāks par pirmītējo.
Ar katru mirkli, katru sava saprāta šūniņu reģe juta, ka tuvojas ļaunumam. Un viņas dvēsele nodrebēja. Slābanās kājas vairs nejaudāja nest savu tik vieglo nastu. Šķiet, arī pavadoņi svīda nāves bailēs. Šie nebija noburtie, kas viņu sagrāba pie svētajiem akmeņiem, domādami, ka vaņģo. Šie bija cilts nodevēji. Vai visi un vai viņas cilts? Taču tagad vairs nebija vaļas par to domāt. Veco zintnieci atkal pacēla un labu laiku nesa gandrīz stāvus lejup arvien dziļāk un dziļāk. Tad atkal gludā, ledusaukstā grīda. Viņa zināja, ka ilgi vairs nebūs jāiet, un saslējās, kaunēdamās par pirmītējo acumirklīgo vājuma brīdi, kaut gan sirds krūtīs nepārstāja saraustīti aulekšot kā savainota stirnu māte.
Vecā, drebelīgā nejēga! Vai't esmu jau tik jukusi, ka bīstos gala? večiņa sašuta par savu mazdūšību.
Vārdiņš "nejēga" viņu neaizskāra, jo tā, protams, nebija patiesība, toties "drebelīgā" bija tik tuvu patiesībai, ka no dusmām tiešām kļuva vieglāk ap sirdi.
Tomēr, lai arī cik uztraukusies bija vecā reģe, viņas aklās acis pa ceļam paguva samanīt kādu citu, daudz zemāku, zem šīs paslēpušos eju, tās daļu vai kādu atzaru, kam nejauta visur esošā ļaunuma auru. Taču tur, dziļumā, nejuta arī jelkādu citu tagadēju vai senāku klātesmi. Lai arī cik tālos laiku lokos zintniece ieskatījās, tur neredzēja itin neko…
Tikām lielais un varenais vadis, kurš nenojauta nenieka, kur nu vēl tādu sīkumu kā šādas tādas vietējās kaktu riebējas ierašanos, mielojās ar meža putna stilbiņu. Kas par putnu, to varenais jau bija paspējis piemirst, bet garšoja gana labi, kaut īsti vairs nelīda iekšā, kā jau, kad vismaz astotais vienā vakarā un pa otram vai trešam lāgam. Tāpat viņš nemaz nejuta nez kādu tur ļaunumu visapkārt. Kur nu! ja kāds viņam par to pavēstītu, viņš sabītos. Un ne tāpēc vien viņš to nejuta, ka bija jau krietni pie šī paša ļaunuma pieradis, bet arī tālab, ka tas viņu baroja, guldināja, dzirdināja, slavēja, cēla debesīs, gandarīja, padarīja par lielu vīru, nelika domāt. Pēc visiem grūtajiem, nepelnītu pazemojumu un pāridarījumu pilnajiem gadiem tas bija tiešām velnišķīgi patīkami!
Vienīgais, kas joprojām ne visai patika dižvadim, bija šo viņa apartamentu iekārtojums. Platība pārpārēm apmierināja, griestu augstums arī, bet iekārtojums un apgaismojums nepavisam. Drūms, pārspīlēti atturīgs laikam tā to varēja nosaukt. Un pavisam bez logiem! Reiz viņš ko līdzīgu redzēja kādā sava laika filmā par kaut kādiem tur sātana darbiem vai nedarbiem. Pretīga un stulba filma! Ne kripatiņas patiesības! Tas otrs, kurš tagad tika uzskatīts par viņa kalpu, pretīgi ņirgdams teica, ka tāds iekārtojums vajadzīgs, lai iedvestu tagadējos un nākamajos valsts pilsoņos lielāku bijāšanu. 156
Valsts gan vēl nebija, tikai tapa. Ar grūtībām. Draņķīgākus pilsoņus par šiem vispār nevarēja iedomāties. Bet ar viņu audzināšanas darbiem augām dienām noņēmās kalps, par laimi, bezcerīgi, tādējādi paildzinot valdoņa svētlaimīgo izlaidību, kādu taču viņš jau sen bija pelnījis! Patiesībā jau viņam bija gan bail no sava neīstā kalpa, bet virsvaldonis arī noprata, ka ir šim nešpetnelim, kā mēdz teikt, vitāli nepieciešams. Jā, līdz pusmūžam aizdzīvojušais, tikai gadījuma dēļ par baznīcas kalpotāju tikušais apzinājās savu vērtību! Patiesībā viņš to bija apzinājies vienmēr, taču tagad, kad tas izstīdzējušais drankību drankība vina viltus kalps - tikai ar nabaga kalpotāja palīdzību (to virsvaldonis zināja pavisam droši) ir spējis nokļūt tik tālos senlaikos, izbijušā baznīcas kalpotāja pašapziņa cēlās jo sevišķi. Diemžēl to viņš nedrīkstēja izrādīt, ka tevi deviņi!
Durvju sargs pieteica veceni. Tas bija kas jauns. Nevienu veceni vadis nebija nedz pasūtījis, nedz gaidījis. Visu mūžu radis būt viens, viņš arī te itin labi jutās vienatnē. Tomēr vecene jau tika iegrūsta telpā. Visai pretīga izskata, netīra, apskrambāta, pie tam vēl akla. Taču, iekams valdonis līdz galam paguva sakārtot savus ārējos iespaidus, viņa pakausī kaut kas notika. Viņš juta, ka tur kāds brutāli urķējas, un tad vairs nejuta neko, tikai stulbi blenza uz kroplīgo raganu.
Kad zintnieci ieveda drēgnajā pazemes telpā, viņa gandrīz tūlīt pat saprata to, kas viņai bija jāsaprot, ka "saimnieka" nav mājās. Un večiņa kā piekūns uzklupa laupījumam, taču, vēl nepaguvusi ko uzzināt, ar varenu spēku tika notriekta zemē, gandrīz nogalēta. Ļaunums bija tepat līdzās, tikai paslēpies, viņas rīcību jau laikus paredzēdams un gaidīdams. Liels un večiņas vārgajiem spēkiem neveicams bija šis ļaunums. Kā milzīgs akmens blāķis tas viņu spieda pie zemes, zemē iekšā. Tas gribēja ielauzties viņas domās, un reģe viņam ļāva to darīt. Tad ļaunuma blāķis pavēlās nost no aklās krūtīm, ļaudams viņai kaut cik uzelpot.
- Ja iešu, tu nāksi ar mani! melnā burvja smadzenēs iedūrās tikai viena vecenes raidīta doma. Tā aizlaikos lemts! Un tā būs!
Un tā bija patiesība. Reģe nemeloja, to melnais tūlīt saprata. Kāpēc tu nāci? viņa uzbrēciens bija kā svilinoša pļauka. Ko tev vajag?
Aklā vairs nesteidzās. Pirmo, varbūt visbīstamāko triecienu, kaut ne bez pūlēm, tomēr izdevās atsist. Reģe arī nojauta, ka melnais spēks nav tik drošs par sevi, kā izliekas, tā vien šķita, ka nav pat īsti pārliecināts par to, ko meklē šajā malā.