- Liec mierā cilti. Negalē manus ļaudis! večiņa izdvesa. Tā nebija ne pavēle, ne lūgums.
- Vai tu traka?! Tikai tāpēc nāci?!sausi sprakšķošajos, nedzīvajos smieklos jautās tāds kā izbrīns.
Varenā valdoņa žoklis vēl joprojām palika ļengani atkāries un sāka jau tā kā mežģīties uz vienu pusi. Uz to, uz kuru mēdz liekties ik galva bez saprāta, pēc fizikas likumiem meklēdama kaut niecīgāko atbalsta punktu. Par laimi, neviens gan to neredzēja, gandrīz neviens, jo tik "neprofesionālu" darbiņu aklā atļāvās pirmo reizi mūžā.
- Mēs vienā zirnekļa staipeknī sieti, nu jau atguvusies un vēl rimtāk turpināja aklā. Jo ilgāk pret tevi, 158 jo vārgāka mana cilts, līdz dzisīs pavisam. Ja teikšu, lai tevi godā, daudzi klausīs un tiks pie dzīvošanas. Lai cik ļauna tā būtu, večiņa gandrīz bezcerīgi skumji piebilda.
- Kur tavs brālis? tiešs un bargs pretjautājums bija vienīgā atbilde.
- Kā es varu zināt, ja tu, stiprais, nejaut? viņa bilda vēl satriektāka. Domāju, sen tavā varē.
Nezin kādēļ viņš tomēr nejuta gandarījumu, šis jaunās pasaules veidotājs, kurā viņš tad nu būtu vienīgais Dievs un pavēlnieks. Te kaut kas nebija īsti uzvara nāca pārāk viegli. Taču ilgi malu malās meklētā vecene nemeloja. Un viņas bailes bija īstas. Vai zini, kas notiks rīt?
- Postīsi ezera apmetni. Galēsi manu cilti, reģe nelūdza saudzēt tās ļaudis, tikai truli konstatēja nenovēršamo.
Pat te, tālā, pretīgā laiku bedrē kāds centās kaitēt viņa visuvarenajai gribai. Un vecene jau nav vienīgā, varbūt tikai pats vājākais, pats niecīgākais šķērslis. Viņas brālis, vietējais gudrinieks un pravietis, joprojām nav rodams, ielīdis kādā kurmja alā un glūn. Nē, viņš, jaunās patiesības nesējs, šīs seklās, primitīvās pasaulītes pārveidotājs, gluži vai Dievs, nav ne pārlieku nežēlīgs, ne traks, kā to iedomājusies vecene, katrs viņa vietā būtu noskaities.
Gandrīz līdz pašai grīdai sašļukušā dižvaldoņa viltus kalps juta vēl kādus citus viņam naidīgus, pagaidām atklāties negribošus spēkus. Viens tāds slapstījās bezgalīgajos, purvainajos ziemeļu mežos. Jā, arī šis nožēlojamais laiks pretojās, cik spēja. Taču tas viņu nebiedēja visi šie zintnieki, reģi, šamaņi drīz tiks pakļauti viņa gribai vai deldēti no zemes virsas.
Tikai no nākotnes nirstošais viņam nedeva mieru - tas vienīgais varēja būt bīstams, kaut iepriekš izlikās pārāk vājš, kaitēt nespējīgs. Nu viņš atkal ir šeit, šajā laikā un telpā. Taču ne bez nolūka…
Un tomēr ja kāds viņam varenajam pavaicātu, ja viņš pats sev pavaicātu, kāpēc to dara, ko īsti še meklē, kādu jaunu pasaules kārtību grib iedibināt, atbilde nebūtu rodama…
trīsdesmit trešā nodala Bedrē
Lai arī cik pārguruši, vecā zintniece negulēja. Pie āra plašumiem radušai, viņai te, mitrajā un aukstajā bedrē, trūka gaisa. Viņa nepavisam nebija pārliecināta, ka spējusi piemuļķot ļaunuma apsēsto, tāpēc ne uz mirkli nezaudēja modrību. Kā tādu indīgu kāpuru viņa spilgti atbaidošās krāsās izkrāsoja savu saprātu par brīdinājumu ielauzties gribošajam, tomēr apzinoties, ka tas maz ko līdzētu, ja nāktu VIŅŠ.
Nebija grūti sabradāt šo pusdzīvo, smieklīgo kāpuru. Rīt nolēma apsēstais, beidzot "diženo" valdoni atgriezdams reālajā pasaulē, kurā tas tūdaļ, neko neapjēdzis, saldi iemiga, pat neizlaizdams no taukainajiem pirkstiem pusapgrauzto kāda nezināma putna stilbiņu.
trīsdesmit ceturta nodaļa Vilki!
Nakts pienāca vēsa un zvaigžņota. Kuplais, nekad nepļautais zālājs zem kājām bija kļuvis mikls un nokalnēs slidens. Kaut kur tālumā iegaudojās pa vilkam. Arī dienā tie bija iztālēm manīti no lielajiem ziemeļu mežiem nākuši, jauzdami cilvēku asinsdarbus, nu, tumsai sabiezējot, kļūdami par lielāko biedu. Katram gadījumam zēni saraudzīja pa mietam pret vilkiem tie šķita drošāki ieroči. Lai gan visu vakara cēlienu bija iets bez mitas un bez īpašiem starpgadījumiem, atslābināt uzmanību nedrīkstēja ne mirkli.
Varēja nomanīt, ka te jau bija pazīstams vai ikkatrs krūmājs, katra tērcīte vai bīstamāka slīkšņa. Beidzot viņi apstājās pie paplatas, dziļi lejā iegrauzušās krāčainas upītes, vietā, kur reiz bija pārmesta droša laipa. Nu tā tīšuprāt iegrūsta ūdenī, aizpludināta, no nevēlamiem ciemiņiem sargoties. Lai tiktu pāri straujajiem, aukstajiem ūdeņiem, būtu jābrien vai līdz viduklim. Daži zināja gan seklākas vietas, taču krietnu gabalu augšup. Ciris ieteica pārmest pāri koku, taču tad būtu jāgriežas atpakaļ, jo tuvumā auga tikai pasīki brikšņi. Tomam kas iešāvās prātā viņš pirms mirkļa pustumsā bija saskatījis kādu slaidu, bebru gandrīz jau nograuztu alksni. Pārējie nesaprata, ko īsti Toms grib darīt, koks bija pārāk šmaugs un trausls, lai pa to pārietu pāri. Toms uzmanīgi papētīja krastmalu, cik nu tas pustumsā iespējams. Tad īss ieskrējiens un ar parocīgās kārts palīdzību Toms jau bija otrā krastā! Bez vilcināšanās viņš kā šķēpu aizlidināja kārti atpakaļ. Pirmais to pagrāba Ciris un pāri bija! Tad arī citi lieki nekavējās. Toms paguva ievērot, ka Rūta lec tikpat veikli un droši kā visi pārējie. Nepaveicās vecākajam zēnam galu galā kārts tomēr neizturēja viņa svaru un puisis iegāzās ūdenī, ka noplunkšķēja vien!
- Toties nesasitās! ironiski konstatēja vasarraibumainais, atviegloti nopūzdamies, jo vēl pirms mirkļa bija pārliecināts, ka šāds liktenis piemeklēs viņu pašu.
Turpmākām pārdomām neatlika laika nupat pamestā krasta briksnājā jau pazibēja daudzi zaļganu acu pāri. Vilki! Kāds paguva pagrābt pārlūzušā alkšņa gabalu, otru straume jau bija aiznesusi. Toms sastinga šausmās. Kur Zets? Viņš taču vēl nebija lēcis!
- Es esmu te, Toms izdzirda pakluso, mierīgo Zeta balsi.
Neviens nebija redzējis, kā Zets nokļuva otrā krastā, varbūt kādā citā vietā ar tādas pašas kārts palīdzību? Toms nojauta, zināja, ka ne. Arī viņš, jā arī viņš taču varēja izdarīt tāpat nozust, ienirt. Šajā pašā vietā, tikai dažu dienu dziļumā un pāriet pāri strautam pa tad vēl esošo laipu.
Viltīgie plēsoņas bija pārrēķinājušies! Nu nebija šaubu, ka cilvēku bariņš ir lenkts un glūnēts, lai pie nepārbrienamās straumes klajumā tiem uzbruktu. Kāds prāvs vilku jaunulis pat niknumā mēģināja tikt pāri straumei un rāpties pastāvajā krastā, tūdaļ gan vecākais zēns tā rīklē izveicīgi iegrūda salūzušā mieta galu, kā atriebdamies par savu aplam neveiklo "slapjo" lēcienu. Laikam trieciens bija pietiekami stiprs, lai plēsoņas kaut mirkli atturētu no sekošanas. Sava loma bija arī citu veikli mestajiem akmeņiem, kuru, par laimi, krastmalā netrūka. Tomēr bija arī skaidrs, ka vilku bars neatstāsies nu pelēči metās augšup, lai tiktu pār straumi citviet, pa sekli vai pārlēktu tai pāri kādā šaurumā. Nelielais pusaudžu bariņš asinskārajiem plēsoņām acīmredzot joprojām šķita iekārojams un viegli iegūstams kumoss. Pat vecākais teicās tik milzum daudz vilku vienviet nemanījis. Nu dārgs bija katrs mirklis! Steigā uzlasīja vēl kādas kritalas, taču šajā krastā to nebija daudz un tās pašas bija krietni satrunējušas.
Tomēr šoreiz mazie ceļinieki maldījās, domādami, ka vilki lenc viņus. Viņi pat nenojauta, ka lielais bars teju, teju bija pats iedzīts lamatās, bet pusaudžiem uzklupis nejauši, ar viņiem vienu taku nesadalījis. Ja viņi nebūtu tik ļoti steigušies aizmukt, tad varbūt beidzot būtu ieraudzījuši tos, kuri bija kļuvuši par mežaiņu galētājiem, tos, kuri nezin kādēļ pusaudžu gaitām sekoja jau no viņu pirmās sadursmes plaša tīreļa malā. Pat lielais pelēču bars jauta un novērtēja svešo karinieku spēku, izmisīgi meklēdams citu atkāpšanās ceļu.