Vispirms bija jāpaspēj nokļūt līdz tuvākajam koku vai krūmāju pudurim. Tas izdevās bez kļūmēm. Te atkal varēja pameklēt un ar skubu apdarināt kādus garākus mietus viņpus upes pamesto vietā. Kad vilki nerādījās, bērni sadūšojās aizskriet līdz nākamajai birztalai. Jau būdami krietnā gabalā, viņi izdzirda tādas kā attālas nāves gaudas, tomēr nedz viņiem bija laiks, nedz vēlēšanās par to domāt.
Nu jau nakts sliecās uz blāzmas pusi, un gan nogurums, gan miegs lika sevi manīt. Vislabprātāk viņi visi būtu nokrituši kādā sausākā sūnājā. Acis lipa ciet, kājas kļuva stīvas no nemitīgās, saspringtās iešanas, šķiet, pagaisa arī modrība. Nu varēja uzdurties kādam no savējo sargiem tik tuvu ezera apmetnei viņi jau bija nonākuši. Tomēr sargus pagaidām nemanīja. Tiesa, vēl jo drošāk varēja uzdurties arī ienaidniekam…
Visus nācējus māca drūmas nojautas. Sargus nesastapa līdz pat ezeram un tur jau tas bija saskatāms, pelēkbaltiem miglas slāņiem klāts. Aiz tiem kā senlaiku pasaku pils jautās apmetnes baļķu sienas. Senlaiku? Nebija nekādu senlaiku! Tā bija šī diena! Šīs dienas rīts! Toms pēkšņi atskārta, ka laikam vairs nav nekādas nozīmes! Ar kādu septīto prātu viņš nojauta, ka viņā slāņojas vēl kādi citi laiki, viņš juta, ka ir nevis ieniris, bet atgriezies! Viņš pavisam skaidri atcerējās savas izjūtas, kad pirmo reizi bija kādā grāmatā ieraudzījis Heopsa un citas senās Ēģiptes piramīdas! Viņš tās "pazina"! Tik ļoti, ka sirds gandrīz apstājās un mutē saskrēja sāļas siekalas! Un vēlāk, kad televizorā, kādā Discovery pārraidē tika paziņots, ka vissenākā piramīda, iespējams, ir nevis piecus gadu tūkstošus veca, bet vēl par trim gadu tūkstošiem senāka, viņš nemaz nebija pārsteigts arī to taču viņš bija zinājis! Un arī vēl daudz senākos laikos ienirstot, viņš būs tikai atgriezies! Un vēl, un vēl! Cik dziļi vai cik tālu?…
Taču viņam radās aizdomas, ka arī šī pasaule nav vienīgā, kurā viņš bijis. Ne tikai laiks vien… Kur gan 164 vēl? Toms atcerējās Zeta kā garāmejot bilsto par paralēlajām, nestabilajām pasaulēm, kurās cilvēkiem neesot ko meklēt. Vai tiešām visās šajās pasaulēs mīt viņiem naidīgas un neizprotamas būtnes? Toms juta, ka Zets nav teicis visu patiesību. Bet varbūt viņš nemaz nezina visu patiesību, to, kuru vajadzētu zināt viņam Tomam?…
Ko vairāk izprātot Toms nepaguva kādas rokas spēcīgi parauts, viņš jau ievēlās tuvējā krūmājā. Un tas bija pats pēdējais mirklis, kad vēl varēja cerēt uz paglābšanos…
trīsdesmit piektā nodaļa Kauja
Apmetnē valdīja nāves klusums it kā tā būtu sen izmirusi vai pamesta. Taču neviens negulēja vīri gaidīja uzbrukumu, zināja, ka tas varētu būt pats pēdējais cīniņš viņu mūžā, jo cerību palikt dzīviem nebija gandrīz nekādu. Jau kuro reizi tika pārbaudīts ieroču asums, stopu stiegrojums, milnu kātu parocīgums. Netika noniecināti arī iepriekšējiem uzbrucējiem atņemtie dzelzs cirvji un metamie šķēpi ar dzelzs uzgaļiem. Tie bija prasmīgāko un stiprāko karinieku rokās. Neviens nerunāja par nāvi. Kāds atcerējās savu iecerēto, kāds māti, vēl kāds savus mazos vai pusauga bērneļus, kuri tagad jau noteikti būs drošā attālumā no melnajiem spēkiem.
Dažviet migla vēl bija tik bieza, ka liedza saskatīt krasta aprises. Sargus ārpus apmetnes nesūtīja, jo tas būtu tikai lieks vīru zaudējums, neba pamukt te kāds grasījās, bet gan savas dzīvības dārgāk pārdot, lai cilts izdzīvotu…
Tur jau viņi bija, spēji iznira krastmalā gan nelabā apsēstie, izbijušie pašu cilts ļaudis, gan dzelzsgalvas gandrīz no visām pusēm, tik dūksnāja gals brīvs, bet tur arī paši pāri netiktu ne peldus, ne līšus. Tajā pašā mirklī visi bija kājās. Nebūtu vajadzējis pat āža raga pūtiena, kas tomēr vēstīja, ka uzbrucējiem te nebūs viegla diena.
It kā no gaidāmā nobijusies, migla strauji pagaisa, atklādama gan krastā esošo, gan jau ūdenī līdz vidum iebridušo naida nesēju aplam lielo skaitu. Apmetnes aizstāvji tikai vēl stingrāk satvēra ieroču spalus, citi gandarīti, ka viņu kara drosmi tik augstu vērtē, citi no izmisuma, dažs ar miklumu acīs, jo pašu ļaužu dzīvības vien būs jāņem.
Cīniņš sākās tūdaļ, bez pārrunām vai padošanās piedāvājuma. Te jau arī nebija nekas pārspriežams ne no vienas puses. Pirmie bultu ķertie pagāja zem ūdens, taču nu drīz bija vieglāka uz priekšu tikšana citiem svešā valdoņa karakalpiem. Dzelzsgalvas vēl nogaidīja, līdz seklākās vietās jau bija tik daudz kritušo, ka varēja tikt līdz nocietinājumiem gandrīz skriešus, līdz ceļgaliem ūdenī. Tagad sākās tuvcīņa vēl jau nometnes aizstāvji turējās, cik jaudāja, kur krita viens salinieks, tur vismaz četri, pieci naida nesēji. Taču te vienā, te otrā vietā sāka jau aptrūkt vīru lielā pārspēka noturēšanai.
Tikai tagad Zets saprata, kādēļ aklā viņu sūtīja uz šejieni, lai viņš redzētu, kā nogalina.
Nu beidzot sakustējās arī dzelzsgalvas savos zirgos te vairs nekas nebija glābjams. Zeta smadzenēs ieurbās sāpīgs kliedziens! Tā bija Toma balss: Zet! Palīdzi viņiem! Vai tad tu nevari palīdzēt?!
Pēkšņi arī Rūta aprauti iekliedzās, viņa bija paguvusi saskatīt, kā, aizšķērsodams ceļu jauna karinieka krūtīs durtam šķēpam, ļimst viņas tēvs.
Toms vairs nespēja novaldīties: Zet! Zet?!
Un tad notika kas tāds, ko neviens nebūtu varējis iedomāties. Kāds jau pirms mirkļa pakritis, vairāku bultu ķerts vīrs pieslējās kājās un, pagrābis pamatīgu baļķēnu, kā tādu vieglu vicu to trakā virpulī sagrieza virs galvas. Viņu nespēja apturēt neviens, pat ne dzelzsgalvas! Raug! arī kāds no viņiem tika notriekts no zirga un vairs necēlās! Ar dīvainu, nekad neredzētu spēku apveltītā karinieka krūtīs ieurbās vai ducis bultu, pat kāds šķēps, tomēr tas nenieka nemazināja viņa sitienu svaru. Jau pa pusei apkautie, asiņojošie, no visām pusēm aplenktie apmetnes aizstāvji nu sasparojās jaunam cīniņam!
Kad neparasti stiprais vīrs beidzot saļima, cirvju un šķēpu pagalam sakapāts, baļķi virs galvas sagrieza vērpetē cits, ne mazāk šaušalīgs, neko neredzošs, jau pirms laba brīža nāves miegā rimis kāvējs! Vēl divi dzelzsgalvas saļima no viņa sitieniem, bet parastie karinieki bez skaita! Arī šim nedz bultas, nedz šķēpi neko daudz nekaitēja, pat ne dzelzsgalvju zibini kā apsēsts, kā noburts viņš gāja uz priekšu, vien vareni belzdams pa labi un pa kreisi, līdz ļima! Bet, kad baļķi pagrāba trešais, uzbrucēji neizturēja, pajuka uz visām pusēm, daudzi metās bēgt, šķiet, gan dzelzsgalvju pavēles saņēmuši. Kuri nepaguva atkāpties, tos salinieki ar jaunu sparu un niknumu apsita. Šķita, ka cīniņš ir galā.
Beidzot Toms pateicībā palūkojās uz Zetu, kurš taču vienīgais bija spējīgs paveikt ko tamlīdzīgu. Un šajā pašā mirklī pēdējais baļķēna vicinātājs pakrita, saļima, jo dzīvība taču viņu bija pametusi jau pirms krietna brīža. Arī Rūta bezgalīgā pateicībā un apbrīnā paskatījās uz Zetu, nu apjauzdama, ka svešais puisēns ir varenākais burvis, kāds jelkad bijis šajā malā.
Tomēr visdīvaināk jutās Zets. Vēl īsti neatguvies, joprojām satriekts par nupat skatīto slaktiņu, viņš pilnīgi skaidri apzinājās, ka neko nav d a r ī j i s, lai palīdzētu izmisušajiem apmetnes aizstāvjiem! Viņš neko nebija darījis! Viņš to nemaz nebūtu spējis! Šī vare piemita kādam citam. No aizlaiku laikiem, sen aizmirsta milzīgā satraukuma brīdī tā uz mirkli atgriezās, lai nemanīta atkal paslēptos apziņas dziļumos. Tātad kādos neatminamos laikos kādai cilvēku rasei piemitis arī tāds neticams spēks? Bet varbūt tā nemaz nebija cilvēku rase?