Выбрать главу

aizkavēšanās, pat kādi sīki sarežģījumi šoreiz viņš tādus nedrīkstēja atļauties.

Beidzot viņš apstājās pie kādas noplukušas, sen nepārkrāsotas, dēļiem apšūtas divstāvu mājas ar malkas grēdām, šķūnīšiem un milzīgu ozolu pagalma vidū. Salauztie vārtiņi tikai pa daļai pievērti, jau daudzas dienas virinot grauzdami arvien dziļāku ceturtdaļapli gājēju noblietētajā melnzemē. Mājā bija vairāki dzīvokļi un visos cilvēki. Tas gan nebūtu nekāds nopietnais šķērslis… Viņš negrasījās neko ilgi aizkavēties šajā pilsētelē. Tomēr pēc tālā ceļojuma svešais jutās nedaudz saguris.

Nešpetni ierūcās suns. Tikai tagad viņš pamanīja šo četrkājaino radījumu. Kaut kāds sētas krancis. Nē, tur jau rūca divi, trīs, pat četri kranči! Vesela glābēju ko­manda! Cik nožēlojami! Vecene! Viņš uzreiz saprata tas ir viņas darbs. Viņš jau grasījās iznīcināt šos necilos kavēkļus, kad piepeši nežēlīgi skaudri, kā ar ledus adatu pakausī ieurbās sveša doma EJ PROJĀM! Un atkal EJ PROJĀM! Tā nebija vecene! Vecene to nespētu! Jā, laika bija atlicis pavisam maz.

Toms vēl nebija īsti atjēdzies pēc negulētās, mur­gainās nakts, kad vietējo luterāņu baznīciņu atstāja nedaudzās svētdienas rīta dievkalpojuma apmeklētā­jas. Iesirmais kalpotājs jau devās aizvērt lielās ārdurvis un tikai pēdējā brīdī priekštelpas ēnā pamanīja kādu gadus četrpadsmit vecu zēnu.

Puisīt, man ir jāaizslēdz durvis, kalpotājs bilda.

Pat priekštelpas pustumsā viņš pamanīja, ka zēns ir ģērbies mazliet neparasti tādu kreklu varēja būt val­kājis vēl viņa vectēvs. Bet kājās? Kājās taču bija pasta­las! Tagad jau atkal tāda mode, viņš nodomāja. Visiem gribas izdomāt nezin ko. Pastalas tas nu gan par traku.

-   Vai tu mani dzirdi?

-  Tas cilvēks, kurš nupat runāja, kas viņš ir? vaicāja puišelis.

-   Mācītājs, zēn, kalpotājs, mazliet pārsteigts par puišeļa nezināšanu, atbildēja.

-   Ko viņš māca? atkal vaicāja puišelis.

-   Ko māca? kalpotāja izbrīns arvien pieauga.

Parasti viņš neielaidās sarunās ar bērniem. Būdams rūdīts vecpuisis, viņš tos ne visai pacieta, taču šoreiz nezin kāpēc atbildēja.

-   Mīlēt Dievu… mūsu Kungu…

-   Arī tu viņu mīli? puisēns neatlaidās. Kalpotājā lūkojās divas vērīgas, taču skumjas acis.

-   Visiem viņš ir jāmīl. Nezin kādēļ kalpotājs jutās neērti. Šīs vērīgās acis, tās viņu sāka kaitināt, pat bie­dēt. Vai tikai puika par viņu neņirgājas? Man nav laika, zēn.

-    Nav gan, klusi bilda puisēns un atskatīdamies pameta ašu skatu uz durvīm.

Kalpotājs neredzēja, ka lielais, smagais durvju aizbīdnis bez trokšņa aizveras. Tūdaļ kāds no ārpuses nospieda durvju rokturi, tad sāka tās nepacietīgi dauzīt.

-   Kas tad nu? pie sevis noburkšķēja kalpotājs. Ir gan cilvēki. Vai tad nemaz neprot lasīt?

Tomēr durvju dauzītājs nerimās. Šķita, ka ārpusē esošais rīkojas tā, itin kā viņam uz to būtu īpašas tie­sības.

-  Klusāk, klusāk. Vai noticis kas nelabs? atdarīdams mazās durtiņas, vaicāja kalpotājs. Rīta dievkalpojums beidzies.

Tomēr, ieraugot atnācēju, kalpotājs vairs nebilda ne vārda tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nespēja parunāt. Ja viņa kājas nebūtu kļuvušas par sālsstabiem, viņš droši vien būtu saļimis. Kalpotājs nebija nekāds sīkaļa,

tomēr baznīcinā ienākušais svešinieks ar savām dzel»

dīgajām acīm viņā raudzījās gandrīz no augšas. Tikai domās kalpotājs paguva izveidot pieklājīgu jautājumu ko jūs vēlaties, kungs?

-  Kur viņš ir? strupi uzkliedza svešinieks ar tumšo, šim siltajam laikam nederīgo platmali galvā. Runā!

-   Puika? beidzot izdvesa kalpotājs.

Tikai tagad viņš pamanīja, ka zēna baznīcā nav. Nezin no kurienes radies caurvējš centās nopūst sveces pie altāra.

-   Puika… vēlreiz izdvesa pavecais vīrs.

-    Tiksimies! izmeta svešinieks. Viņa drūmajā, priekštelpas krēslā vāji saskatāmajā sejā pavīdēja kas līdzīgs greizam smaidam. Gaidi.

Tikai pēc krietna laika sprīža kalpotājs spēja aizvilk­ties līdz durvīm. Tā vien šķita, ka pa šo mirkli iesir­mais vīrs ir kļuvis vēl par gadiem pieciem vecāks. Un, tikai aizslēdzot mazās durtiņas, kalpotājs atcerējās, ka arī lielās pats nav aizbultējis! Nē, viņš to nebija darījis! Pastalnieks! Kalpotājs juta, ka viņa piere noraso aukstiem sviedriem, bet kājas atkal pie zemes velk svina smagums. Viņš pagriezās pret svētbildi, ar grūtībām nometās ceļos, pat pārmeta krustu. Tomēr tas viņu nenomierināja viņš skaidri zināja, ka netic! Tikai

kaut kur smadzenēs kā ar sīkiem āmuriņiem klaudzināja svešinieka teiktais gaidi!

CETURTĀ NODALA Bēgšana

Nu jau pilsētiņa bija pamodusies. Cilvēki, kuriem kas darāms šajā svētdienas dienā, steidzās to paveikt, pirms kļuvis vēl sutīgāks. Brieda negaiss. Kaut kur tālumā aiz ezera jau ducināja pērkons. Pie pilsētiņas vienīgā vēl neiznīdētā kinoteātra pulcējās bariņš filmai atbilstošu skatītāju te demonstrēja kārtējo Svarcenegera "grāvēju" "Terminators 3".

Nupat pilsētiņā bija paklīdušas ziņas par kādu mīk­lainu šīs nakts notikumu drīzāk jocīgu, ne baisu, jo neviens jau nebija nogalināts. Šis daudzkārt pārstāstī­tais jaunums pēdējās pusstundas laikā ieguva apmēram šādu saturu. Ap pusnakti netālu no vecajiem kapiem nepazīstami bandīti aplaupījuši tālbraucēju šoferi, atņēmuši viņam maku ar simt dolāriem, trim simtiem eiro un piecdesmit latiem. Pašu izģērbuši gandrīz pliku, piesējuši pie veca dzelzs krusta un aizdzinuši autiņu, ar kuru pēc stundas iebraukuši grāvī necik tālu no krustojuma ar Rīgas ceļu.

Vēl lielāka piekrišana bija citai, mazliet atšķirīgai versijai. Kāds godīgs šoferis, mukdams no piedzērušiem policistiem, iebraucis grāvī netālu no vecās kapsētas. Lai slēptu pēdas, policisti viņu izģērbuši un palaiduši kapos. Šoferis, būdams spēcīgs puisietis, noķēris ga­rāmejošu dzērāju Oskaru, iesitis viņam pa galvu, izģēr­bis un aizlaidies. No rīta Oskars klaiņojis ap kapsētu gluži pliks, jo sasistās galvas dēļ nav varējis atrast ceļu uz mājām.

Notikumiem ticamību piešķīra tas, ka abām versijām bija dažas kopīgas detaļas, kā arī divi liecinieki pus­mūža darbarūķi vīrs un sieva, kuri tonakt agri no rīta braukuši garām. Viņi būtu plikajam palīdzējuši, taču Oskars no bailēm iemucis atpakaļ kapsētā.

Par pilnīgi neticamu tika atzīta trešā versija. Naktī tuvējā mežā pie ezera makšķernieki redzējuši savādu, zilu gaismu. Dodoties mājās, viņi pamanījuši meža stigā iebrauktu kravas mašīnu. Nekas nav paņemts, taču ap mašīnu klīdis līdz pusei kails šoferis un kaut ko nesa­karīgu murminājis par kādu svešinieku. Situācija kļu­vusi vēl sarežģītāka, kad vecajā kapsētā atrasts Oskars gandrīz pilnīgi kails, taču ar izģērbtā šofera kreklu mugurā. Arī Oskars esot zaudējis jebkādu sajēgu par notikušo.