Aklās sejā nepakustējās ne vaibsts.
- Ir gan liels viltnieks! smējās varenais. Paslēpies manā paspārnē, tepat pilī! Laikam pat kuplo bārdu zudībā laidis! Un gandrīz kā ar nožēlu, kā bez ļaunuma piemetināja: Redzēšu, vai nelīdīs no savas alas laukā, kad likšu tevi cepināt. Un vai tiem citiem būs drosme palīgā iet, kad nāves mokās gaudosi!
Un arī tagad sirmās reģes krunkainajā, daudzo gadu izvagotajā sejā nenodrebēja ne vissīkākais muskulītis.
- Tā jau zināju, ka tu man palīdzēsi, ka nekurnēsi. Tu jau pati saproti, vecā, ka citādi nevaru. Kā tavi ļaudis pret mani, tā es pret jums, nezvērs cilvēka izskatā kā rotaļādamies ņirdza.
Un piepeši aiz melnā viltus kalpa vai viņā pašā aklā zintniece saskatīja šo nezvēru, itin kā būtu kļuvusi tūkstoškārt redzīgāka! Un, sirdij stingstot, saprata, ka tā nav ne cilvēciska, ne kāda cita šīs pasaules būtne, tikai, savā ļaunumā būdama neiedomājami varena, spējusi iegūt cilvēka veidolu!
Laikam jau arī nezvērs pamanīja, ka aklā redz to, ko nedrīkstētu ieraudzīt, ko neviens dzīvais nedz šajā, nedz citā laikā nebūtu drīkstējis ieraudzīt! Vēl tikai viena šaušalīga doma paguva aizķerties reģes saprātā ne tikai viņas cilts, visa cilvēku saime nu vēl nebijušās nāves briesmās, un viņa nespēj nedz palīdzēt, nedz brīdināt, nedz uzkliegt: "Nenāciet, mūciet! Viss velti!" Un tajā pašā mirklī melnais kalps izbrīnīts ieraudzīja, ka vecā sieviete sabrūk, bet viņas saprāts ir līdz pēdējai kripatiņai izdedzis, kā pēkšņa zibens ķerts.
trīsdesmit astota nodaļa Katrs pa savu ceļu
Ezersalas apmetnē visu dienu līdz pat vēlai novakarei nerimās cīniņš par jau tā pluinītās un retinātās cilts vīru dzīvībām. Sīkākas vainas pēcāk apkopa paši, bet vispirms līdzēja smagākus cirtienus un dūrienus guvušajiem. Te nu par neatsveramu palīdzi bija kļuvusi Rūta tāpat kā viņas vecmāmiņa, droši izrīkodama, padomus dodama un pati ar kaula adatā ievērtām zvēru cīpslām visdziļākās brūces aši ciet vilkdama. Un ikviens, kurš bija tuvāk, pat Toms un Zets nespēja vien nobrīnīties par meitenes neparasto māku pat krietni sadragātos kaulus veikli kopā likt.
Bijušajiem svešā valdoņa karakalpiem nebija tik smagu vainu, jo daudzie pie salas uzbrukumā kritušie vairs nebija ne no sauszemes, ne ūdens paceļami, bet mežmalā mukušie reti kurš līdz nāvei dzelti vai kapāti.
Lai arī bezgala aizņemta, Rūta tomēr pa brīdim vismaz ar skatienu centās uzmeklēt nupat atgūto, tik skaisto un stalto brāli un gandrīz vai nožēloja, ka viņa vadīto, izmanīgo karinieku pulkā nebija neviena pat ne viegli ievainota, tik ļoti meitene alkoja kaut mirkli pabūt brālīša tuvumā! Lai gan visapkārt redzēja sāpju un nāves izķēmotas sejas, Rūta tomēr jutās laimīga, jo pie drošas dzīvības bija palicis arī viņas tēvs. Un tikai Toms jauta, ka arī te Zets bija piepalīdzējis.
Zets gan ilgi nekavējās pie ievainotajiem. Vēl līdz dienas vidum Rūtas brālis ar saviem vīriem gatavojās doties prom, un puisēns bija stingri nolēmis doties 176 viņam līdzi. Taču kāds notikums aiziešanu pasteidzināja. Daži no vaņģotajiem karakalpiem kļuva tādi kā tramīgi, viņu acis nelabi iegailējās, un tad šie ar joni metās pie ieročiem, un, lai gan tūdaļ tika apsisti, tomēr nu varēja noprast, ka tas tārps, ko Rūtas brālis teicās viņos saminis, vēl nav nomaitāts, tikai, dziļāk paslēpies, glūn.
Nu arī citus vaņģotos, pelēksejainos vīrus sadzina vienviet un atņēma ieročus, ja kādam tie vēl bija. Šķiet, kavēties nedrīkstēja ne mirkli.
Tā bija pirmā reize, kad Zets lūdza Tomu palikt apmetnē, jo viņš bija nolēmis doties līdzi Rūtas brāļa karadraudzei viens pats.
- Vai tad mums nav visur jāturas kopā? Toms pat nezināja, ko bilst, cik ļoti jutās pārsteigts.
- Ir, bet ne šoreiz… neskaidri atmeta Zets.
- Tas ir tik bīstami? vaicāja Toms. -Nē…
Toms zināja, ka Zets melo! Nez kā viņš jauta, ka šoreiz Zetam nav taisnība, ka viņiem jāiet abiem, bet neprata to paskaidrot.
- Es tev došu ziņu, Zets kā šaubīdamies piebilda. Un tad vēl neizprotamāk: Nu tev jārod pašam savs ceļš…
- Paliec sveika, māšel! aiziedams braši iesaucās Rūtas brālis. Kad atnākšu, tu man izstāstīsi visus savus piedzīvojumus!
- Un tu savus, Rūta nezin kāpēc nodūra skatienu. Vai viņa zināja, ka tāds brīdis var nepienākt? Vai arī jauta, ka šis gājiens nav no vieglākajiem…
Jau ap dienas vidu apmetnē ieradās Madis ar dažiem jaunajiem kariniekiem. Sievietēm un bērniem pēdas nolēmuši nedzīt gan jau tagad viņi būs drošā tālumā tikuši. Tiesa, atzinās necerējuši kādu starp dzīvajiem ieraudzīt, kur nu vēl tik lielu pulku vaņģoto. Bet, kad izdzirda, ka apmetnes aizstāvjiem Rūtas sen zudušais brālis ar savu spīvo karinieku draudzi nācis palīgos un nu uz ļaunā valdoņa akmeņu krāvumu pusi ar skubu devušies, karstās sirdis nespēja rimā palikt rautin rāvās tūdaļ turpu doties, līdz krietni lielāks bars par šurp nākušo sanāca. Pirms vēl tik naidnieku labākos ieročus uzlasīja, bet dzelzsgalvju cietos kreklus un cepures neatrada tos visus ar kādu pašam vien zināmu nolūku jau bija uzmeklējis Rūtas brālis. Kāds teica, ka arī dažus zigus tiem izdevies sadzīt.
Gan uzreiz negribēja, taču beigās arī Rūtu un Tomu pulkā ņēma. Tomēr ātrāk par krēslu iziet nepaguva.
trīsdesmit devītā nodaļa Reģis
Pirmie aizgājēji tikai krietni pēc pusnakts piestāja lielas upes tuvumā. Viņi bija sadzinuši pēdas pie apmetnes kultajiem mucējiem. Kādu brīdi tiem nemanīti sekoja, tad ļāva iet, nolēmuši, ka patiesībai par notikušo cīniņu galā jānonāk no sakauto mutēm. Gunis neaizkūra, tāpat mirkli aizvējā piesēda vai atgūlās, jo bija raduši pie daudz grūtākiem un ilgākiem gājumiem.
Ar pretvēju cīnīdamies, Zets aiztika līdz pašam stāvajam krastam. Te varēja papilnam nomanīt augošā negaisa spēku. Jau tagad bangainie ūdeņi bija sakulti baltās putu vērpetēs. Kaut kur tālu viņā krastā pat nozibsnīja.
Šķiet, viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Katrs laiks sevī nesa spēkus, kas to sargāja no pārmērīga ļaunuma, ja ne citādi, tad pats sevi iznīcinādams, neļaudams svešķermenim attīstīties. Galu galā arī šis tālais laiks būtu uzvarējis sev svešo, nepiemēroto, varbūt tikai ar lielākiem upuriem. Tomēr kaut kas Zetu nomāca. Pārāk muļķīga šķita no nākotnes ienirušā rīcība. Tikai slims vai apmāts saprāts varēja iecerēt un mēģināt realizēt šo "jaunas pasaules" radīšanas ideju! Taču slims to nespētu darīt tik nomācoši neatlaidīgi un ilgi. Bet apmāts? Kas bija šīs apmātības iemesls? Jo cilvēka saprāts nevarēja, nedrīkstēja būt bezgala ļauns "pats par sevi"… Tieši šo vēl neskaidro aizdomu dēļ Zets lūdza Tomu palikt apmetnē.
Zets beidzot juta, ka ar viņu kāds grib runāt.
- Runā! Es dzirdu tevi!
- Esi sveicināts! kā no dziļas pazemes Zets izdzirda cilts reģa balsi.
- Tu tāpat, Zets nevilcinoties atņēma sveicienu.
- Ej viens pa eju, kas zem ūdeņiem. Tā drīz bruks. Gan atradīsi. Ūdeņi tevi pacels.
- Kas viņš ir? Zets vēl paguva pavaicāt.