- Vecotēv! iesaucās Rūta un metās pie sirmgalvja. Vecotēv!
Un tajā pašā mirklī tik grūti vērtās durvis kā pašas no sevis aizdarījās, aizcirtās. Pirmajā brīdī neviens tam nepievērsa uzmanību, īsti nesaprata, ka nu nokļuvuši slazdā, no kura nav izejas. Nesaprata, ka nupat redzētais, drūmais vīrs ir pats ļaunākais, ko viņi savā mūžā satikuši un vēl varētu satikt…
- Vecotēv!
- Klusē! Rūta izdzirda reģa balsi, izdzirda ne ar ausīm, bet skanam kaut kur dziļi pakausī. Un klausies!
- Ko, vecotēv? čukstēja meitene.
Taču sirmgalvis neatbildēja. Uz mirkli iestājās klusums, tad iekliedzās Toms. 190
- Vai dzirdat? viņš, tāpat kā vecais vīrs, pieplaka pie zemes.
- Ūdens! Apakšā tek ūdens! nu arī Ciris to jauta.
- Pavisam tuvu, vasarraibumainais secināja daudz mierīgāk. Kā upe.
Jā, tā tiešām bija varenā upes straume, kas, beidzot izlauzusi jaunu ceļu, steidzās piepildīt jau veselu mūžību ar avotiem, sīkākām un lielākām straumītēm nepiepildāmo tukšumu sev līdzās. Nu šis gigantiskais darbs vienā rāvienā tuvojās beigām, uz visiem laikiem saārdot kādu citu ne mazāk gigantisku darbu…
Ūdenim ātri piepildot seno eju, arī Zets tika celts uz augšu un jau pamanīja strupceļu virs galvas, kad sajuta kādu lielu pazemes grūdienu. Upe bija ielauzusi, pārrāvusi vēl kādu starpsienu, un tagad tās straume brāzās šurp ar daudz lielāku sparu, solīdama Zetu tūdaļ triekt pret klints radzi augšpusē, sašķaidīt, samalt savā trakajā skrējienā. Izmisīgi meklēdams izeju, Zets pēdējā mirklī pamanīja kādu pamatīgu caurumu, spraugu ejas stāvajā sānsienā un, līdz asinīm nobrāzdams plecus un elkoņus, paguva tajā iespraukties, lai gan labi saprata, ka tas nav glābiņš.
Pazemes grūdienus sajuta ari pagrabos, visā pilī un tās apkārtnē. Šķiet, bija sākuši plaisāt pat mūri. Tikai trakajā kautiņā iekarsušie vīri iesākumā to nemanīja. Nu jau svešā valdoņa karinieki sāka atgūties, būdami lielākā skaitā, vietām pat sāka atspiest pārdrošos uzbrucējus. Ja neskaita kautos, tad viss, ko vieni bija ieguvuši, bet otri zaudējuši, bija daži simti iepriekš gūstīto un nebrīvē turēto. Dažs pat pamanījās piebiedroties atbrīvotājiem, taču liela labuma no darbā izvārdzinātajiem un badinātajiem gūstekņiem nebija.
Lai cik sīvi cīnījās, Rūtas brālis pamanīja, ka dienā aprātais puisis kaujas ne mazāk nikni par viņa paša kariniekiem. Vēl gan prasmes pietrūkst, bet dūšas un spara atliku likām reiz kļūs par lietaskoku, ja paliks dzīvs. Un vadis uzsauca kādam no savējiem, lai pieskata jaunuli, neļauj viņam cīniņa karstumā un pārgalvībā palikt bez aizsega.
Savās karinieka gaitās pat vēl bezcerīgākas un sīvākas kaujas pieredzējis, Rūtas brālis zināja, ka arī šī vēl ne tuvu nav galā. Ik brīdi varēja notikt kas negaidīts, kāds pavērsiens vai lūzums. To bija ielāgojuši arī viņa cīņubiedri, atkāpdamies tikai tik, lai nepaliktu puslenkti vai no savējiem pavisam atgriezti. Drīz viņu kara prasmi novērtēja naidinieku bara izrīkotāji un pretī dzina vairāk karinieku, tak neko daudz nepanācasīksto vīru pulks sitās kā situšies, toties citi, sajutuši mazāku spiedienu, nu vairs nekāpās atpakaļ.
četrdesmit piektā nodala Telepātu jociņi
Dobjas dunoņas pavadīti, pagraba pamati drebēja un cilājās tā, ka nebija iespējams nostāvēt kājās! Arī no augšas krita atlūzas. Kāds metās pie durvīm, taču tās nebija atveramas! Nu durvis mēģināja raut vaļā visi kopā, līdz saprata, ka ir no ārpuses iespundēti. Veco, 192 nevarīgo reģi noguldīja pie sienas, arī paši tur palika, jo tā vien likās, ka vidū pagraba pamati tūlīt sasprāgs, sabirzīs sīkos gabalos!
- Viņš ir tur… nu jau visiem dzirdami murmināja pie samaņas nākušais sirmgalvis.
- Kas ir tur? pārvaicāja Toms. Zets?! Vai Zets? Kā viņš tur iekļuva?
Vēl ko pavaicāt viņš nepaguva, jo pajuka jau pirmīt ieplaisājusī siena un pa izlūzumu visi metās blakustelpā, no tās vēl kādā citā jau nedaudz augstāk par iepriekšējo, tad jau gandrīz aizbrukušajā gaitenī, sev līdzi stiepdami paiet nespējīgo reģi. Tas bija tiešām pēdējais mirklis, jo upe, visus spēkus saņēmusi, nu uzlauza, uzmeta gaisā vienīgo atlikušo, varbūt tieši tam paredzēto šķērsli. Vienā mirklī pagrabu pamati pazuda, dodami ceļu saspiestajam gaisam un ūdenim, kas vispirms ietriecās pagrabu griestos, uz mirkli it kā stājās un tad atkal cēlās augšup, neiedomājami strauji pārpludinot blakus un augstāk esošos tukšumus.
Bezgala satriekts, līdz ar citiem glābdams dzīvību, Toms spēja domāt tikai vienu: "Zets ir pagalam! Zets ir miris!" Un pavisam apstulba, kad viegli kņudošajā pakausī izdzirda: "Tik traki nav." Tā bija Zeta, pavisam dzīva Zeta balss!
- Sēžu kā prusaks spraugā un gaidu labākus laikus, Toma pakausī paziņoja draugs. Kad nemaz nebūs gaisa, līdīšu laukā. Kā tur augšā? viņš pavaicāja.
- Normāli, nezin kādēļ nokaunējies un uz sevi dusmodamies, atbildēja Toms. Citi kaujas, mēs slīkstam.
- Drīz jau stāsies, Toms saprata, ka Zets runā par ūdeni. Ja tu man varētu atsūtīt kaut cik gaisa… Augstāk nekāpiet, pagaidiet mani.
— Viltnieki! Tad tā jūs viens otram dodat ziņu?! nu Toma pakausī gandrīz sāpīgi ietriecās, iekūleņoja Rūtas balss.
- Esat gan jūs… Mēs te raujamies, vai pušu plīsdami, bet šie tikai plunčājas pa ūdeni! tā noteikti bija Rūtas brāļa balss!
- Vai liksieties mierā?! Atraduši, kur triekt! visus trīs aprāja reģis. Kā tādi vēja slotas!
Tikai aklā zintniece klusēja. Un visi saprata, ka viņas balsi nekad vairs neviens neizdzirdēs…
Kaut kas bija noticis. Kad daži izsteidzās ar ziņu, ka pils no pazemes pildās ar ūdeni un brūk, svešā valdoņa karakalpi pēkšņi gandrīz visi stāja cīnīties. Kā pie ezersalas apmetnes meta zemē ieročus vai kapāja atlikušos dzelzsgalvjus. Viens nešpetnākais gan bija izlauzies līdz Rūtas brālim, un nu visi kauties gandrīz rimušie vīri noskatījās divu dzelzsgalvju cīniņā. Taču tikai sākumā šķita, ka tie ir līdzvērtīgi pretinieki. Prasmīgi atvairījis niknos uzbrucēja cirtienus, Rūtas brālis savu deva tik zibenīgi un stipri, ka daudzie lūkotāji pat nesaprata, kāpēc viens no dzelzsgalvjiem krīt. Un tikai rūdītākie karinieki saskatījās, atzinīgi novērtēdami lielisko sitienu.
Jā, cīniņš bija galā. Drošības labad atņēma, uzlasīja lielu daļu pretinieku ieroču un sakrāva kaudzē,
atstādami pie tiem sargātājus. Nezināja, ka šoreiz tas bija lieki dziļā pazemē esošais melnā kalpa "vadības centrs", ieplūstot tajā ūdeņiem, beidza darboties. Un tad visiem kopā bija gana ko trūkties viens, tuvāk upei esošais pils gals ar tālam pērkonam līdzīgu krakšķi ieplaisāja, atlūza, pa pusei iegrima pazemē.
četrdesmit sestā nodaļa Draugi
Zets saprata, ka pienācis pēdējais brīdis, lai mēģinātu tikt virspusē. Gandrīz jau noslāpis, dziļi ievilcis virs galvas esošā gaisa paliekas, viņš ienira, traucās augšup cerībā atrast glābiņu.
Ūdens gandrīz vairs necēlās. Rūta jau grasījās apmazgāt vectēva apkaltušos nobrāzumus un brūces, kad sirmgalvis ierunājās:
- Viņš ir niris. Un vēl pēc mirkļa: Viņš netiks.
Un tūdaļ, kā pavēli saņēmuši, duļķainajā ūdenī metās Toms un Ciris.
- Vecotēv, vai viņi tiks? klusi vaicāja Rūta, taču atbildi nesanēma.
Nu lieti noderēja Toma ik vasaru trenētā elpas aizturēšanas prasme. Viņš steidzās, steidzās kā negudrs!