Taču Ciris necik neatpalika.
- Zet, vai tu mani dzirdi? domāja Toms. Atbildi! Kur tu esi?
- Te, Toms izdzirda kā no miglas un saprata, ka Zeta spēki ir galā.
Taču nu viņš zināja, uz kuru pusi jāturpina nirt! Pie pagraba griestu velves piespiestajā gaisa burbulī abi glābēji vēl ievilka elpu. Kaut kur lejā Toms pamanīja gaismas blāzmojumu, tas pamazām slīdēja dziļāk. Viņš paķēra prāvāku akmeni un nira.
- Vecotēv! Rūta nespēja apslēpt izmisumu.
- Vaj'dzēja man ar nirt… vasarraibumainais jutās kā lielākais nodevējs zemes virsū, lai gan skaidri apzinājās, ka ūdens būšanas, kur nu vēl niršana, nav viņa stiprākā puse.
Un tad beidzot, kā šķita meitenei, pēc veselas mūžības, reģis bilda: Viņi nāk…
- Kur?! brēca vasarraibumainais, pat neapjēgdams, ka jau gandrīz līdz krūtīm iebridis ūdenī. Un katrā ziņā būtu bridis vēl dziļāk, kaut vai līdz bezdibenim, ja tepat blakus virs ūdens neizsprāgtu divas galvas, izbolījušas acis un stumdamas trešo, kura vairs neelpoja!
Par laimi, Zets vēl nebija paspējis sarīties tik daudz ūdens, lai pēc dažiem mokošiem mirkļiem neatgrieztos dzīvība. Un tikai tad puisēna cieši sažņaugtajā rokā visi pamanīja dīvainu, blāvi spīdošu akmens atlūzu.
- Ņem to, tas bija pirmais un vienīgais, ko bilda Zets, sniegdams akmeni Tomam.
Un Toms, ne vārda neteicis, paņēma mirgojošo šķembu, jo zināja, kas tā tāda, no kādiem laika tālumiem nākusi un kāpēc radīta. Viņš zināja, kas tā par zīmi, no kuras šī atlūza ņemta. Nejau gluži viņš, bet kāds, kas ir un visu laiku ir bijis viņā, to zināja un prata lietā likt!
ČETRDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA Velte no aizlaikiem
Visu laiku dižākais valdnieks jutās slikti. Nē, ne tāpēc, ka viņš patiešām justos slikti, bet gan tāpēc, ka viņam bija uzradies nejēdzīgs ieradums justies slikti, kad tas maitasgabals, viņa kalps, jutās draņķīgi. Jo tad tas izdzimtenis cilvēka izskatā gandrīz vienmēr valdnieku centās padarīt par muļķi! Ka maitasgabals un izdzimtenis jutās pavisam nelāgi, tas bija uzreiz nomanāms. Kaut kāds misēklis bija gadījies viņa plānos, par ko gan dižajam nebija ne silts, ne auksts. Kaut kāda pamatīga ķibele. Vēl naktī tas trakais vareni priecājās, ka visi puslīdz nopietnākie pretinieki būs kā akli kaķēni vienā maisā bāzti, bet tagad šķendējās, ka šitie kaitnieki tikuši kopā un pilī! Ko no tā necilvēka varēja saprast? Neko!
- Un to manu, tas ir valdnieka, pili nez kādā pazemes plaisu un rakumu vietā licis celt, domās turpināja kurnēt varenais un vienīgais.
- Apklusti! ne pa jokam uzbrēca kalps. Un vienlaikus ar šo uzbrēcienu nodrebēja pils pamati.
Valdnieks turpināja domāt vēl klusāk. Nupat kāds bija atskrējis un ziņojis, ka pagrabi varen ātri pildoties ar ūdeni. Tagad iejoza vēl viens. Dikti nobijies, gandrīz nejaudāja pārspļaut pār lūpu.
- Vīri padodas! Met zemē vāles un cirus! zaķa ļipa beidzot izdabūja.
- Tad jau labi, ka met, valdnieks bija žēlīgs. Un I ikai tagad, kad viņa kalps nelabi nolamājās, saprata, ka metēji ir savējie. Ej nu viņus atšķir! Savējie, pretinieki! Visi vienādi! Un diženais kā parasti kādu brīdi nolēma paklusēt, lai atkal, tautas pārstāvim dzirdot, netiktu nolamāts par muļķi un varbūt pat vēl nepieklājīgākā vārdā.
Klusēt nenācās ilgi, jo tūdaļ vajadzēja kliegt! Kliegt, cik tik jaudas, bet nevarēja! Lūpas un mēle gan centās veidot kaut kādus vārdus, bet ko tas līdz, ja pati skaņa ne par ko nenāca ārā! Un tā, nolādētā, nenāca laukā tādēļ, ka nabaga nelaimīgais valdnieks bija ieraudzījis rēgus! Patiesībā rēgs bija viens, bet tie citi, skaitā pieci, ar nevarēja būt labāki! Tas rēgs nāca no viņa laika pastalu valkātājs! Nabaga baznīcas kalpotājs viņu uzreiz pazina! Viņš vismaz domās brēca, ka ne pie kā nav vainīgs! Ka īstais ļaundaris ir cits, taču nebija pārliecināts, vai tie tur viņā klausās.
Paldies Dievam, "tie tur" viņam nepievērsa uzmanību, taču nu izrādījās, ka neklausa ne tikai mēle, bet arī kājas! Un tas sirmais, sasistais, vai tad viņam jau nebija jābūt beigtam?!
Un tad viņš izdzirda smieklus. Riebīgus! Tādus, ka asinis dzīslās sastinga un sirds sāka mest kūleņus! Tā gan bija, gan nebija viltus kalpa balss šī bija zemāka, dobjāka, kā no dziļas pazemes nākusi. Paša nelabā balss!
Un tu nāci mani veikt? Tu, knisli! skanēja no aizkapa.
Baznīcas kalpotājs vēroja, vai tūdaļ nesāksies kautiņš, lai laikus paspētu nostāties uzvarētāja pusē. Kaut tas būtu pats elles izdzimums! Viņam nepatika zaudētāji. Taču nenotika nekas ievērības cienīgs. Tikai kāds no puišeļiem, tas nebija pastalnieks, izstiepa uz priekšu roku ar spīdošu akmens šķembu.
- Ej iekšā, gandrīz mierīgi teica Toms.
Taču neviens nenāca. Ne pa durvīm, ne no citurienes. To kalpotājs zināja droši.
- Ej iekšā! vēlreiz atkārtoja puišelis. Un viltus kalps pat nepaguva nolamāties, kad akmens Toma rokā pēkšņi bija kļuvis ugunīgi sarkans kā nokaitētas dzelzs pikucis. Tikai uz mirkli un tūdaļ izdzisa, it kā sarāvās, savilkās apaļumā, kā sevī ko sagrābis, lai nekad vairs neatdotu.
Tikai divi īsu mirkli redzēja zvēruToms un sirmais reģis, arī pat Zets ne. Tomēr pat bijušais dižvaldnieks saprata, ka viss ir beidzies. Gandrīz viss, jo, lai gan zaudējis nupatējo vari, viltus kalps nebija zaudējis savu ļauno iedabu. Viņš pagrāba tuvumā pieslieto ieroci, taču, Cira acīgi vērots, nepaguva to likt lietā. Jau tajā pašā mirklī puišeļa mestais cirītis viņam liedza to darīt. Smagi ievainots, viltus kalps likās projām pils dziļumos. Būtu jau viņam metušies pakaļ, pat baznīcas kalpotājs beidzot iebrēcās, ka šitāds jānosit pavisam, tacu vecais reģis visus atturēja.
- Lai iet. Te ar paliks, viņš teica. Mums vairs nav vaļas.
Tiešām, pils pamati atkal nodrebēja, vēstīdami, ka tai vairs nebūs ilgs mūžs. Šurp jau steidzās Rūtas brālis un Madis, cerēdami palīdzēt, taču tagad visi metās projām, laukā no grūstošajiem mūriem. Un tiešām bija pats beidzamais brīdis, lai glābtos! Laba daļa pils 200 jau bija iegāzusies, iebrukuši it kā jau iepriekš tam paredzētajā tukšumā, bezdibenī, kurā nu pazuda Toma aizmestā, mirdzumu zaudējusī akmens šķemba…
četrdesmit astotā nodaļa Šķiršanās
Stāvot tuvumā esošajā uzkalniņā, bija grūti noticēt redzamajam. Vēl šonakt, kā visiem šķita, gandrīz neieņemamā, tuvākai un tālākai apkārtnei par ļaunu biedu kļuvusī pils nu bija uz laiku laikiem zudusi. Vēl īsti neatnākušās dienas rīta dūmakā bija saskatāms tikai liels un dziļš, upes varenās straumes izrauts, izgrauzts līcis.
Dzīve pamazām atguva ierasto gaitu un ritējumu. Daudzi jau bija metušies uz māju pusi, lai visattālākajās vietās nestu tik neticamo prieka vēsti. Citi gan vēl līdzēja ievainotajiem.
Arī Rūta, apkopusi kāda karinieka vainas, piecēlās, lai piebiedrotos nupat pamanītajiem, netālu sēdošajiem Zetam un Tomam. Viņai bija tik daudz, ko teikt šiem tālajiem atnācējiem! Tikai nezināja vārdus, ar kādiem to visu pasacīt.
- Neej vēl, paklusi bilda reģis. Lai viņi pair vieni…
Puišeļiem bija gan līksmi, gan reizē bezgala skumji ap sirdi, jo abi juta, ka drīz ir jāšķiras.
- Kā tu zināji, ka tas jādara man? vaicāja Toms.
- Redzēju vēl kādu, kas ir tevī, klusi atbildēja Zets. -Viņš visu laiku ir tevī, visās tavās dzīvēs… Un būs. Nejau es tevi atradu, bet Viņš man lika tevi atrast.
- Vai tu redzēji zvēru?