- Nē, atbildēja Zets. Bet es sapratu, ar ko mums ir jācīnās. Tev jācīnās.
- Mums, teica Toms. Visiem. Un, mirkli paklusējis, bilda: Tās zīmes, kuras tu redzēji ejā un kuru atlūzu man iedevi, tās bija viņu atstātas. To, kurus tu meklē. Lai mēs spētu cīnīties ar zvēru.
- Es zinu.
- Bet viņu pašu te vairs nav. Sen vairs nav. Tad Toms gandrīz iesmējās. Tātad pasakas, kurās visādi varoņi cīnās ar zvēru, nemaz nav tik muļķīgas. Un, nesagaidījis apstiprinājumu, paklusu bilda: Vai tu man liksi visu aizmirst? Tevi, šālaika Rūtu, visus pārējos?
- Nē, teica Zets. Un arī gandrīz iesmējās. Ja tu kādreiz kādam to nolemtu pastāstīt, viņš noteikti domātu, ka tu esi… Zets nepaguva pabeigt.
- Sagājis totālā sviestā! Toms pārtvēra Zeta teikto un tiešām sāka smieties. Bet ko tu izdarīji ar valdnieku? Nu viņš centās būt nopietns.
- Kādu valdnieku? Tu domā baznīcas kalpotāju? Diemžēl te viņu atstāt nevarēja.
- Tu izdzēsi viņa atmiņu? Toms bija gandrīz pārliecināts par to.
- Viņa gan. Pārāk daudz zina! Zets pasmaidīja.
- Sadomātu vēl lielīties, pārtvēra Toms. Tad abi uz brīdi apklusa.
- Ko viņi tā zviegā? pavisam apmulsusi, brīnījās Rūta.
- Grūti ir pašķirties, nopūtās reģis. Tik grūti.
- Vai tad arī viņiem jāšķiras? Arī viņiem? pēkšņi Rūtas acis bija kļuvušas tik valgas, ka reģis novērsās. Laikam jau pats nebija drošs par savējām.
-Viņiem jāiet… Turp, no kurienes katrs nācis. Jāiet, Rūt.
Un tad arī Zets ierunājās: Es laikam zinu, kāpēc viņi neatgriezās. Tie, no mana laika nirušie. Jo nespēja… Nespēja šķirties.
Nez no kurienes radies, savāds kamols sakāpa Tomam kaklā. Pat ja viņam tagad būtu kas sakāms, viņš nespētu izdvest ne vārda.
Sirmais reģis beidzot pieslējās kājās un devās pie puisēniem un viņam līdzi arī Rūta. Arī Ciris, vasarraibumainais, Rūtas brālis, Madis un daudzi citi nu cēlās kājās, tuvojās no tāluma nākušajiem palīgiem vai tik tāpat noraudzījās.
Rūta vairs neizturēja, asaru pilnām acīm, gandrīz neko neredzēdama, metās pie vēl tik tuvajiem un mīļajiem un jau bezgala tālajiem svešiniekiem.
- Tas jums! Tas jums! neko citu viņa nespēja pasacīt, raudama no sava ģērba kādu sīku rotu, tad pie sāniem pieķerto, tēva dāvināto nazīti un neatskatījusies metās projām, pavisam projām, lai neviens, neviens, ne vectēvs, ne brālis vai Madis, ne vēl kāds cits neredzētu viņas izmisumu.
- Teicu tevi, puis. Un tevi teicu. Nesakait neko visu zinu, pienācis bilda Rūtas brālis. Jau sen mani un manus vīrus aizpuru cilšu reģe šim cīniņam vīkša, sen par aizlaiku palīgiem pauda, kam talkā nākt. Nu daudzi pie rimas tiks.
- Iesim nu, visiem, tuvāk pienākušiem, cik spēka uzsauca jau atkal un vienmēr varenais cilts reģis.
Tiem jātiek vieniem. Iesim. Un, pagriezies pret tālajiem atnācējiem, tikko jaušami pasmaidīja. Dievs dos, vēl tiksimies.
- Vai mēs tagad dosimies katrs uz savu laiku? klusi pārdabūja pār lūpām Toms.
- Katrs uz savu, Tom.
- Derētu kādreiz ieskatīties citās pasaulēs…
- Derētu… Paliec sveiks, Tom. Lai tev labi klājas…
- Tev arī…
- Dod roku. Drošāk!
četrdesmit devītā nodala Atkal mājās!
Aizaugušā parka mūžīgajā mijkrēslī kā brīnīdamies, tāds kā nobijies stāvēja puišelis. Pirmīt viņam mazliet reiba galva, bet nu jau reibonis bija pārgājis. Tomēr no krūmāja laukā līst puika vēl negrasījās. Jau būtu līdis, bet izdzirda kādu ejam un paslēpās vēl dziļāk biežņā, pat pieķēra ar roku pie sāna, kā gribēdams ko sagrābt, bet neko tur neatrada. Un, tikai kad pamanīja, ka uz šo pusi nāk mazāks puišelis, beidzot izlīda gaišumā. Mazākais mazliet tā kā nobijās, bet nedrīkstēja jau izrādīt tad tiešām varēja dabūt pa ņuņņām.
- Pagaidi! uzkliedza lielākais.
- Ko gribi? mazākais mēģināja neapstāties.
- Kāds šodien datums? lielākais uzdeva stulbu jautājumu. Droši vien tikai tāpēc, lai piekasītos.
- Divdesmit pirmais, bija jau jāatbild, ko tu padarīsi. Diemžēl neviena cita cilvēka tuvumā nemanīja.
- Kāds mēnesis?! lielākais laikam gribēja atņemt naudu.
- Septembris, mazākais tūlīt saprata, ka lielas jēgas šai atbildei nebija. Man ir desmit santīmu! viņš tūdaļ paziņoja.
- A, tad viss kārtībā! santīmu pieminēšana lielāko manāmi iepriecināja. Arī mazākais nejutās neko bēdīgs, jo patiesībā viņam bija kādi trīsdesmit vai pat četrdesmit santīmi. Sadalīti pa kabatām tieši tāda ielu reketa gadījumam. Galvenais, lai neizčamdītu visas kabatas! Tāpēc puišelis pasteidzās pirmais.
- Ņem, viņš pastiepa roku.
- Ko ņem? Nevajag man tavu naudu!
- Ko tad tev vajag? Nu gan bija ziepes!
- Neko man nevajag! Tinies! Un pēkšņi aizdomīgi laipni piebilda: Paldies!
Mazākais puika aizmirsa paprasīt, kāpēc lielais viņam pateicies, un laidās lapās, ko kājas nes, taču nejuta, ka otrs dzītos pakaļ.
- Idiņš! tikai labu gabalu noskrējis, mazākais tomēr nicīgi paziņoja.
Jā, nu Toms saprata, ka tiešām viss ir kārtībā viņš bija atgriezies Mājās! Datums! Viņš īsti neatcerējās, kādā datumā bija ieniris. Taču tas nešķita īpaši svarīgi varēja gadīties dažu dienu novirze, ne vairāk! Izgājis līdz parka malai, Toms atkal brīdi apstājās garām aizsmirdēja kaimiņos dzīvojošā tomātu audzētāja grabaža. Laikam nopircis tehnisko apskati. Viss bija kā jau mājās!
- Kur tu blandies visu dienu? Un kādas tev drēbes? Ak Dievs, ko tu esi darījis ar jaunajām krosenēm?! Mātes balss skanēja kā vislabākā popmūzika pasaulē.
- Kādā ellē tu esi līdis?!
To gan Toms ne par kādu naudu nedrīkstēja atklāt!
- Nu atbildi!
- Tepat vien biju, būtībā jau Toms neko daudz nemeloja. Ja neņem vērā laika nobīdi. Pēkšņi Toms saprata, ka viņa tik iecienītais ezers patiesībā ir pirms kādiem nieka gadu tūkstošiem no citu gultni izlauzušās upes atdalījies līcis. Tas pats līcis!
- Ēdis arī neesi visu dienu! Kā tāds mežonis! Gribēju jau zvanīt policijai! māte profilakses nolūkos mānījās.
- Jaunas krosenes tu nedabūsi! Tikai pusgads, un jau lupatās! Tu saprati?
- Jā, piekrita Toms, ieiedams priekšnamā.
- Tēva nav mājās, nezin kāpēc darīja zināmu māte.
- Ko nu atkal esi nostrādājis?
- Neko! Toms tiešām vismaz šajā savā laikā nejutās paveicis ko ievērības cienīgu.
- Dienā tevi meklēja Rūta.
- Rūta?!
- Neteica, ko vajag. Tātad kaut ko esi nogrēkojies gan! mātei bija sava, dzelžaina loģika.
- Māt, vai atceries to puiku? Tomam pēkšņi kaut kas iešāvās prātā. Nu, Zetu?! Viņš vēl mums salaboja televizoru!
- Kādu Zetu? Kad salaboja? Traks esi? Kad tad tas mums bija salūzis?
Viss bija skaidrs! Tomam viss bija skaidrs! Viņš tiešām kā sajucis izmetās laukā, pagalmā, tad likās uz 206 šķūnīti. Zets bija izdzēsis savas klātbūtnes liecības! Varbūt arī viņš Toms pavisam drīz, tūlīt pat, pēc dažām nieka minūtēm visu būs aizmirsis! Toms negribēja, lai tā notiek! Viņš to nevarēja vēlēties!
Zet, nē! viņš kā lūgdamies čukstēja. Nedari to! Nedari! Vismaz ar mani ne! Es negribu aizmirst! Vai tad tu neesi mans draugs?! Mans vienīgais, vislabākais draugs!
Tad Toms atcerējās mātes teikto par Rūtu un izdrāzās no pagalma pa vēl joprojām nesalabotajiem vārtiņiem.