piecdesmitā nodaļa Sīpols majonēzes burciņā!
Baznīcas kalpotājs nekādi nevarēja saprast, kā un, galvenais, kādēļ nokļuvis šajā vietā! Kas viņam meklējams gadiem nepabeigtās jaunbūves nātrājā, tas nu nepavisam nebija skaidrs pat tik gudram cilvēkam, kāds bija viņš! Neko prātīgu neizdomājis, turklāt īsti nezinādams, vai ir rīts vai jau vēla pēcpusdiena, jo, kā par brīnumu, nemaz nejuta tik ierasto un mūžīgo izsalkumu, kalpotājs tomēr nolēma atgriezties mājās.
Kaut kā pasmagi uzslējies kājās, kalpotājs juta, ka arī iešana ir pagrūta. Ejot gar vietējo maizes ceptuvīti, baznīcas kalpotājs joprojām nejuta izsalkumu. Tas sāka biedēt. Parkā viņam bija jāapsēžas uz soliņa, ko agrāk viņš nekad nebija darījis. Tad viņš diezgan laipni pasveicināja sētnieci, ar savu negaidīto un unikālo rīcību nabaga sievieti uz ilgu laiku izsizdams no sliedēm.
Slēdzot dzīvokļa durvis, baznīcas kalpotājam prātā iešāvās pavisam ķecerīga doma ka viņam ir paveicies ar kaimiņiem, jo tie, lai gan samērā jauni cilvēki, tomēr nedzer un pārāk netrokšņo. No šādas domas, pareizāk, no tā, ka viņam tāda varēja iešauties prātā, kalpotājs nobijās vēl vairāk nekā no slimīgā izsalkuma trūkuma!
Iegājušam virtuvē, kalpotājam šķita, ka tomēr kaut kas nav kārtībā. Pagājis tuvāk logam, viņš parkā pāri ielai pamanīja bērneļus, pret kuriem kā par brīnumu nejuta tik pierasto, gadiem trenēto nepatiku.
Un tad viņš to ieraudzīja! Sīpolu liesās majonēzes burciņā, savu sīpolu ar sadistiski norautiem lokiem! Visiem, līdz pašam sīkākajam! Viņš zināja, ka pats tos nav ēdis! Tūdaļ viņā atgriezās mežonīgā izsalkuma sajūta, trakās dusmas uz sīkajiem pāri ielai, ka tie pat tādā brīdī var mierīgi rotaļāties, un neremdināmais naids pret visu pasauli, tostarp nelietīgajiem kaimiņiem gan to muļķa sievišķi, gan tēviņu, kurš viņu slepeni, bet pelnīti dauza!
Šo dusmu un izsalkuma nomierināts, viņš beidzot saldi iemiga.
Un tomēr vēl daudzas dienas, pat mēnešus, atceroties nolaupītos lokus, baznīcas kalpotāju nepameta dīvaina sajūta, ka ar viņu ir noticis kāds brīnums…
piecdesmit pirmā nodaļa Sveiciens pāri laikam
Ā, tu tas esi! Rūta mazliet izbrīnīti konstatēja. Izskatās, ka esi skrējis? 208
- Mana māte teica, ka tu esot mani meklējusi?
- Nu, jā… Patiesībā nekā īpaša… Ienāc, ja jau esi
atnācis. Vecomāt! Toms! vina iesaucās skaļāk.
- Kas, bērniņ?
- Toms, vecomāt!
Taču Rūtas vecāmāte nekādi nereaģēja.
- Saproti, vecāmāte pēdējās dienās tāda… Nu jocīga… Rūta pētoši paskatījās uz Tomu. Esot redzējusi sapni. Tikai tu nesmejies! brīdināja Rūta.
- Es taču nesmejos!
- Vispār muļķības… Rūta izskatījās tāda kā nokaunējusies. Tomam, tātad laikam tev, sveicienus sūtot kaut kāds puika. Tikai vārds viņam kā meitenei. Varbūt es pārpratu Zita! Nu? Muļķības, vai ne?
- Varbūt… nenoteikti atbildēja Toms.
- Tu zini, vecāmāte neko neatceras. Es šodien pārvaicāju arī par tevi neko neatceras. Ka tu te esi bijis. Un citādi…
- Jā. Toms piekrītoši pamāja ar galvu. Iesim. -
Un, pavisam noteikti: Iesim!
***
Tikko nomanāms vakara vējelis sīki ņirbināja ezera ūdeņus. Pretējā krastā gandrīz jau norietējušās saules staros liesmoja vientuļa kļava. Abi klusēja. Ilgi. Toms domāja, kura no Rūtām viņam ir mīļāka, laikam jau abas vienādi mīļas. Nezin kādēļ Rūta nemaz nebrīnījās, ka Toms viņu ir ataicinājis šurp. Vienu gan viņa ievēroja tikai dažu pēdējo dienu laikā vien Toms šķita kļuvis daudz vecāks, nobriedušāks, kā par veselu gadu!
Ruta arī nebrīnījās, kad Toms saņēma viņas plaukstu savējā, tikai gandrīz nemanāmi nodrebēja.
- Še, ņem, teica Toms un sniedza meitenei kādu ļoti senatnīgu, brīnumskaistu kalumiņu.
- Vai tas kādreiz piederēja man? Rūta kā jokodama klusi atņēma. Un viņas acis un lūpu kaktiņi tikko manāmi smaidīja tā, kā to prata tikai Rūtas acis un lūpu kaktiņi. Abu Rūtu…
- Jā, beidzot atbildēja Toms. Pirms tūkstoš gadiem…
Saule jau bija gandrīz, gandrīz norietējusi, tikai vēl pašā kļavas galotnē aizķērusies, kā aiziet negribēdama, šo zemi un cilvēkus bezgala mīlēdama. Tāpat kā pirms desmit tūkstoš gadiem un varbūt vēl pēc daudziem, daudziem gadu tūkstošiem…
Un tad Toms saprata, ka nekas nav beidzies, ka tas ir tikai sākums, pat ne sākums turpinājums kādam citam, daudziem citiem stāstiem, viņš saprata, ka reiz pienāks laiks, kurā atkal sastaps gan Zetu, gan Rūtu, noteikti sastaps… Jo nekas nav mūžīgs, tomēr mūžīgs ir viss… Un, kad Visums reiz saspiedīsies sīksīkā punktiņā, tas taču atkal uzsprāgs, veidojot miljardiem galaktiku un zvaigžņu. Jā, tā būs. Un tā ir daudzkārt bijis. Un varbūt mūsu domas par nākotni ir atmiņas par mūsu kādreizējo pagātni, daudzām pagātnēm, neskaitāmus miljardus gaismas gadu senas?
- Es zinu, par ko tu tagad domā, paklusi ierunājās Rūta. Tu viņus tiešām sastapsi…
- Viņus? pārvaicāja Toms.
- Zetu, aklo reģi, arī… arī mani…
Toms izbrīna pilnām acīm palūkojās uz Rūtu un saprata vecāmāte! Toma prombūtnē viņa bija savas spējas atdevusi Rūtai! Tāpat kā senās pagātnes reģe savai mazmeitiņai! Nē, nekas nebija beidzies viss, itin viss bija, ir un būs jauns un piemirsies sākums! Itin viss!
Saturs
pirmā daļa
Svešie
Pirmā nodaļa. Toma sapnis……………………………………………….. 7
Otrā nodaļa. Kapsētas spoks……………………………………………… 13
Trešā nodaļa. Divi svešinieki…………………………………………….. 16
Ceturtā nodaļa. Bēgšana ………………………………………………….. 21
Piektā nodaļa. Fedja runā latviski!……………………………………. 26
Sestā nodaļa. Baznīcas kalpotājs………………………………………. 28
Septītā nodaļa. Bezcerīgā "LIETA"…………………………………….. 29
Astotā nodaļa. Baznīcas kalpotājs un viņa riebīgie
kaimiņi …………………………………………………………………… 32
Devītā nodaļa. Dīvainības ar Rūtas vecmāmiņu …………………. 36
Desmitā nodaļa. Turpinās baznīcas kalpotāja nedienas………. 42
Vienpadsmitā nodaļa. Sasodītā ķīmija! "Komunists"
Toms. Pastalnieks. Un atkal ķīmija!…………………………… 47
Divpadsmitā nodaļa. Tēvs un māte nepārprotami
"sagājuši sviestā"………………………………………………………. 64
Trīspadsmitā nodaļa. Brīdinājums…………………………………….. 67
Četrpadsmitā nodaļa. Zādzība skolā. Nabaga ķīmijas
skolotāja! Toms sprukās!……………………………………………. 70
Piecpadsmitā nodaļa. Gudrības koks un citas izcilas
muļķības………………………………………………………………….. 75
Sešpadsmitā nodaļa. Fedjas "dinozaurs "…………………………… 80
Septiņpadsmitā nodaļa. Par mata tiesu no nāves… Rāta………. 83
Astoņpadsmitā nodaļa. Zets………………………………………………. 86
Deviņpadsmitā nodaļa. Divi laupītāji………………………………… 98