Dzīvē viņam daudzreiz nācies izlikties. Viņš nebija bagāts, pat ne turīgs. Viņam nebija ģimenes, pat tuvāku radu ne. Un tos pašus tālos viņš lāgā necieta. Ko viņam varēja atņemt? Viņš arī neko daudz nezināja par šodienas notikumiem, bet pagātne taču sen nevienu neinteresēja… Kalpotāju atkal pārņēma dīvains satraukumstātad bija kas cits, kas viņam piederēja? Un nevis manta vai zināšanas. Kas tad? Nu nav viņam nekā, nav! Diemžēl! Un tomēr drūmā svešinieka draudi joprojām nedeva mieru.
SEPTĪTĀ NODALA Bezcerīgā "LIETA"
Šķita, ka Zets ir nozudis pavisam izgaisis, izčibējis, it kā pilsētiņā viņa nekad nebūtu bijis! Taču pazudis bija arī svešinieks ar tumšo platmali galvā. Jā, šo vīru jau meklēja policija. Tiesa ne īpaši cītīgi. Nekas sevišķs taču nebija noticis! Pie kaut kādas apšaubāmas sajēgas beidzot bija nācis ne tikai smagās automašīnas vadītājs, bet arī nelaimīgais Oskars, kurš nu dabūja ciest visvairāk. Ka viņu "izģērbis" tas pats vīrs, kurš daļēji bija "izģērbis" šoferi, tas bija saprotams. Kaut gan ne visai. Bet Oskars nekādi nevarēja izskaidrot, kā un kāpēc viņam mugurā bija šofera krekls! Kas viņam turklāt nederēja. No vēl lielākām nepatikšanām Oskaru glāba tikai tas, ka mašīnas stūresvīrs viņu nepazina un apgalvoja, ka Oskars neesot cilvēks ar tumšo platmali galvā. Lai gan esot viņam tā kā mazliet līdzīgs. Vismaz auguma ziņā. Lielveikala pārdevējas un tīņi pie kinoteātra policijai neko neziņoja. Lieki piebilst, ka klusēja arī baznīcas kalpotājs. Makšķerniekus, kuri naktī tuvējā ezermalas briksnājā bija manījuši zili zaļu gaismu, gandrīz atklāti izsmēja. īpaši tāpēc, ka viņi paši nevarēja vienoties, kāda tad īsti tā gaisma bija vairāk zila vai pavisam zaļa.
Darbarūķi Bergi pēkšņi nolēma kļūt par aisbergiem. Visiem tuvākajā apkārtnē izstāstījuši par agrā rītā piedzīvoto, pie tam stāstāmais kļuva ar katru reizi krāšņāks, policistam viņi nolēma nestāstīt gandrīz neko. Jā, braucām gar kapiem, jā, redzējām pliku Oskaru, bet nepazinām. Jā, varbūt bija krekls mugurā, bet varbūt arī nebija. Runāja tikai ģimenes kakls. Ģimenes galva klusēja. Varbūt baidījās, ka braucis ar autiņu bez tehniskās apskates. Bet varbūt viņiem bija tāda ģimenes tradīcija kakls runā, galva klusē. Tā arī neko prātīgu neuzzinājis, policists devās tālāk. Ap pusdienlaiku, kad sākās sengaidītais negaiss, viņš sasniedza arī Toma māju.
Fedja bija saskaldījis daļu malkas. Nelielu daļu. Viņa kucīte aizgājusi ar draugiem pastaigāties, bet Toms 30 sēdēja pie ķīmijas grāmatas un iekšēji vaidēja. Pēc katras izlasītās formulas viņš zināja arvien mazāk! "Kas nekait suņiem!" viņš domāja. "Tie iet, kur un kad grib!" Toms jau iekšēji gatavojās neizbēgamajai pirmdienas sagrāvei, kad pie ārdurvīm kāds delikāti klaudzināja. Zvana pogu tēvs pirms nedēļas, pavēlāk pārnākdams, bija nolauzis. Tajā pašā reizē viņš bija salauzis arī sētas vārtiņus.
Pa durvju "actiņu" Toms saskatīja Fedju un pajaunu, jau lietū samirkt paspējušu policistu. Šis skats nomierināja. Atvēris durvis, Toms tomēr samulsa.
- Tom! Fedja iesāka. Nu, vot policija. Šodien viņš laikam bija nolēmis runāt tikai latviski.
- Lūdzu! Toms atdarināja pieaugušos. Ar ko varu palīdzēt?
Policistam tas viss jau bija krietni apnicis. Pat viņš saprata, ka no šīs "izģērbšanas" kapos nekāda "lieta" nesanāks. Tikai tukša muļļāšanās.
- Vai tu pazīsti Oskaru? policists vienaldzīgi pavaicāja.
- No kaimiņu mājas? Jā, atbildēja Toms.
- Nu? Ko tu par viņu vari pateikt? policists tomēr bija spiests vēl kaut ko uzprasīt.
- Viņš ir viņ tēv draugs! pasteidzās Fedja.
- Vai tavs tēvs ir mājās? turpināja policists.
- Nav, atkal pasteidzās Fedja. No rit aizgaj.
Šķita, ka Fedjam šī tukšā nodarbe ar policistu tomēr bija neliels notikums. Varbūt tieši tāpēc, ka tukša.
- Un kad viņš būs mājās? vaicāja policists cerībā, ka Toma tēvs nepārradīsies pēc dažām minūtēm.
- Nezinu. Varbūt vakarā, godīgi atbildēja Toms.
- Labi, policista balsī bija dzirdama atvieglojuma pieskaņa. Tomēr viņš vēl pēc inerces pavaicāja: Kāpēc salauzts durvju zvans?
- O! sajūsminājās Fedja. Viņ tevs po pjanke norav! Horošij čelovek!
Vairāk policists neko negribēja zināt. Ne to, ka šajā mājā visi ir ļoti labi cilvēki, ne to, ka arī kaimiņu mājās ir tikai labi cilvēki, un pat ne to, ka visā ieliņā neesot neviena nelieša! Arī pirmā negaisa brāzma jau bija garām. Un tikai pie pašiem sētas vārtiņiem Fedja nejauši pieminēja agrā rīta svešinieku, kurš esot slapstījies gar šiem pašiem Toma tēva salauztajiem vārtiņiem. Un kuru esot padzinuši viņa kucīte. Policists saausījās jā, apraksts atbilda iepriekš fiksētajam! Tāpat nebija izslēgts, ka aizdomās turamais bija ģērbies nolaupītajās, viņa augumam piemērotajās Oskara drēbēs, pie tam krietni novalkātās un lētās. Tas jau bija noskaidrots. Policists gandrīz ar nožēlu nodomāja, ka laikam tomēr būs jāaprunājas ar Toma tēvu. Šobrīd tas viņam šķita vienīgais cerības stariņš šajā bezcerīgajā lietā.
ASTOTĀ NODAĻA Baznīcas kalpotājs un viņa riebīgie kaimiņi
Baznīcas kalpotāja ēstgriba šoreiz nebija nekāda labā. To neveicināja arī pat negaisa laikā nepārejošā sutoņa. Tikai sausās tualetes kāpņu telpā smakoja vēl neciešamāk. Tagad kalpotājs pukojās pats uz sevi, ka nebija iegriezies tirgū, galdā pietrūka zaļumu. Mērcēdams tējā mazliet iepelējušu, sakaltušu baltmaizi, kalpotājs pārdomāja savu dzīvi un kārtējo reizi neizbēgami nonāca pie secinājuma, ka tā viņu ir piekrāpusi. Ieplīsusi, ar līmlenti aizlīmētā virtuves loga rūts bija tam apliecinājums. Tas nekas, ka rūti viņš pats bija saplēsis, trenkādams lielu, zilu mušu. Arī sausās, smirdīgās tualetes bija tam apliecinājums. Vecā gāzes plīts ar salūzušajām cepeškrāsns durtiņām, pilošais krāns, izļodzītie virtuves krēsli, sen nekrāsotās, netīrās, apputējušās, saplaisājušās durvis, caurās, pusizirušās čības, sāpošās kājas, debilie kaimiņi, trokšņainie bērni pagalmā un uz ielas, pat viņa šīrīta izbīlis bija tam apliecinājums. Viņš taču dzīvē bija pelnījis ko vairāk! Viņš visu mūžu bija cerējis uz kādu dāvanu, kādu brīnumu, kas notiks tieši ar viņu. Nenotika. Cita dzīve nenāca. Reiz viņš dusmās gandrīz sadauzīja televizoru, kad tur rādīja kādas nupat laimētas automašīnas īpašnieka stulbo, truli smaidošo ģīmi!
Tā sakārojās zaļumu, ka viņš vairs nevarēja izturēt. Arī negaiss jau bija pāri. Baznīcas kalpotājs nolēma aizčāpot līdz tuvējam veikaliņam un nopirkt vismaz kādu gurķi. Savu pacauro lietussargu viņš visādam gadījumam paņēma līdzi. Tomēr, izgājis uz ietves un ielāčojis jau pirmajā peļķē, kalpotājs saprata, ka ir uzvilcis nepareizās kurpes vienai zole platākajā vietā bija izdilusi un laida cauri ūdeni, bet otrai ūdens smēlās iekšā pa purngalu. Kalpotājs bija spiests atgriezties dzīvoklī. Mainīdams jau samirkušās zeķes, viņš pamanīja, ka abas ir cauras.