Prātodams, vai gurķa vietā tomēr nebūtu jānopērk jauns zeķu pāris, viņš juta tādu kā nelielu, gandrīz patīkamu džinkstoņu galvā. Pēc mirkļa džinkstoņa pārgāja. Vēl pēc mirkļa viņš saprata, ka nemaz negrib gurķi, tomēr arī mājās nebija īsti ko darīt. Ja viņš tagad būtu palūkojies pa virtuves logu pāri ielai, tad iepretī esošajā skvēriņā varbūt pamanītu promejošu puišeli sīkrūtotā kreklā un pastalām kājās…
Kalpotājs nolēma izmest caurās zeķes sētas atkritumu tvertnē. Šim nolūkam viņš basajām kājām pielāgoja citas, mazliet jaunākas kurpes. Tās viņš pirms četriem gadiem ļoti lēti nopirka tirgus "humpalu" bodītē. Viņš kurpes jau iepriekš bija noskatījis spīdīgas, gaiši dzeltenas; sevišķi viņam patika biezā zole un pēc mēneša nopirka. Lampačodams starp peļķēm, viņš redzēja, ka mājup atgriežas debilo kaimiņu visdebilākā pārstāve. Viņam par gandarījumu pagalam izmirkuši.
Tomēr atpakaļceļā gadījās ķibele. Kāpjot uz ceturtā augstākā pakāpiena viņam paslīdēja kāja. Kāja viņam paslīdēja nevis tāpēc, ka viņam paslīdēja kāja, bet gan tāpēc, ka pēkšņi neciešami iesāpējās pakausī. Kā ar āmuru pa galvu! Tik neciešami, ka kalpotājs gandrīz zaudēja samaņu. Atjēdzās viņš tad, kad slapjās drēbes nepārģērbusī kaimiņiene viņam pliķēja pa vaigiem. Kalpotājs labprāt būtu pliķējis pretī, bet turpat stāvēja arī kaimiņienes civilvīrs plikpaurains, nešpetns tēviņš no Latgales, kurš tikai izlikās, ka ir labsirdīgs. Patiesībā kalpotājs bija pārliecināts, ka tēviņš kaimiņieni pa kluso dauza, vai gan citādi viņi tik ilgi dzīvotu kopā?
Sapratusi, ka baznīcas kalpotājs beidzot nācis pie samaņas, debilā kaiminiene kļuva vēl debilāka. - Vai nu jums labāk? viņa stulbi vaicāja. It kā no zvetēšanas pa vaigiem kādam varētu kļūt labāk! Tāds karstums septembra beigās, viņa vēl piemetināja.
- Varbūt izsaukt neatliekamos? saudzīgi ieminējās tēvainis, nodemonstrējot izcilu prāta aprobežotību.
- Atnes aukstu ūdeni! necerēti prātīgi nokomandēja kaimiņiene.
Pakausī nežēlīgi sāpēja. Šķita, ka tur kāds pirms mirkļa pusdienojis un aizmirsis karstu tējkaroti. Kalpotājs vēlreiz nezaudēja samaņu tikai tāpēc, lai kaimiņiene viņu atkārtoti nesāktu pliķēt. Kad tēvainis atnesa glāzi ūdens, kalpotājs bija spiests skābi izdvest:
- Paldies.
Protēzes zobu daļa vareni noklaudzēja pret jau aprasojušo glāzes stiklu, bet, par laimi, šoreiz nesalūza.
- Ja dzer, tad dzīvos! ļoti brutāli, kaut labsirdīgi smaidīdams, paziņoja tēviņš no Latgales.
- Vai jūs pats varat piecelties? uzbāzīgi pratināja kaimiņiene. Palīdzi viņam piecelties! viņa izrīkoja civilvīru.
Tēvainis bez ierunām paklausīja. Tagad kalpotājs bija pilnīgi pārliecināts, ka tēviņš kaimiņieni dauza, jo jau pirmais "pacelšanas" mēģinājums beidzās apskaužami veiksmīgi civilvīram bija "krampis", to nevarēja noliegt. Viņš piestutēja kalpotāju pie sienas un, muļķīgi smaidīdams, vēl muļķīgāk vaicāja:
- Nekur nekas nesāp? Nesasitāties?
- Nē, atbildēja kalpotājs. Ies te katram klaidonim klāstīt, vai viņš sasitās vai nesasitās!
- Varbūt palīdzi viņam tikt līdz istabai, atkal iespraucās kaimiņiene. Varbūt tomēr izsaukt ārstu?
- Nē! noteikti atbildēja kalpotājs. Viņš zināja, ka ar nesaprātīgiem cilvēkiem jāsazinās maksimāli īsām frāzēm.
- Lieciet roku man uz pleca. Turieties droši, aicināja kaimiņš. Iesim?
"Laikam kādreiz bijis gaļas izcirtējs," nodomāja kalpotājs, "pirms ielīdis par fizkultūras skolotāju."
- Iesim? vēlreiz atkārtoja gaļas izcirtējs.
Dzīvoklī kalpotājs kaimiņu nelaida: ja nu ko nozog?
- Tālāk tikšu pats, viņš paskaidroja.
Aizvēris ārdurvis, pieturēdamies pie nelīdzenās gaitenīša sienas, viņš devās uz guļamistabu. Galva vēl sāpēja, taču ne tik stipri kā iepriekš. Atlaidies jau sen izgulētajā dīvānā, viņš pat īsti nejuta, ka iekrīt drudžainā miegā. To noprata tikai "debilie" kaimiņi, jo cauri paplānajai guļamistabas sienai ik pa brīdim varēja sadzirdēt vispretīgāko krākšanu pasaulē.
DEVĪTĀ NODAĻA Dīvainības ar Rūtas vecmāmiņu
Kad vēlā pēcpusdienā mājās pārnāca māte, Toms tomēr izspruka brīvībā. Daļēji par to bija jāpateicas Fedjam, jo viņš Toma mātei svēti apzvērēja, ka Toms visu dienu "zubril kak duraks". Fedja to visu esot redzējis, jo arī visu dienu kā duraks skaldījis malku. Māte jau gandrīz gribēja sākt uztraukties par negaidīto 36 policista apmeklējumu, taču arī šajā jautājumā Fedjam bija nomierinošs spriedums duraku lieta ar duraku beigām!
Uz ezeru bija jāiet gar Rūtas māju, tad gandrīz gar veco kapsētu un tad uz leju. Rūta, Toma klasesbiedrene, dzīvoja ļoti jaukā mājiņā ar skaistu puķu dārzu ap to. Lielāko tiesu tās nebija tirgū pārdodamās puķes, tomēr pat visnecilākās šajā dārzā izskatījās ļoti jauki. Puķes šeit ziedēja no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim, jo nepaspēja noziedēt vienas, kad jau sāka ziedēt citas un tad atkal citas. Un visas smaržoja! Tik ļoti, ka Toms, katru rītu dodoties uz skolu, šajā vietā palēnināja gaitu. Viņš nezināja vārdu gandrīz nevienai no šīm puķēm, taču tās nezin kādēļ visas bija mīļas…
Gar Rūtas māju viņš labprāt gāja arī tad, kad nebija jādodas uz skolu. Tad reizēm varēja dzirdēt, kā Rūta spēlē klavieres. Un arī tas bija jauki. Retu reizi Rūtas klavieru spēlēšanu varēja sadzirdēt arī no Toma guļamistabiņas. Tikai klusos vasaras vakaros un kad atvēra logu. Laikam jau arī Rūtas istabas logs tādās reizēs bija pavērts. Vienā tādā reizē Toms pat pieķēra sevi pie domas, ka gandrīz nožēlo to, ka vairs nemācās spēlēt vijoli. Viņš nocēla instrumentu no skapjaugšas un nopūta putekļus. "Kur tu teci, gailīti?" viņš neprata gan vairs nočīgāt.
Divas reizes viņš pat bijis pie Rūtas mājās. Pirmo reizi pirms diviem gadiem, kad Rūta bija saaukstējusies un Toms viņai pēc stundām aiznesa kaut kādu klases audzinātājas vēstulīti. Rūta toreiz izskatījās tik trausla un tāda kā sakautrējusies. Un vēl viņai bija no augstas temperatūras saplaisājušas lūpas. To otro reizi var pat neņemt par pilnu viņi bija gandrīz visa klase, sēdēja dārzā, vecos ceriņu krūmos paslēptā lapenē un svinēja Rūtas dzimšanas dienu. Rūta gandrīz nerādījās, jo visu laiku ņēmās pa virtuvi. Pa brīdim viņai palīgos aizgāja kāda no meitenēm, bet zēni tā arī neiegāja mājā. Tikai vēlāk viņš nejauši uzzināja, ka todien bija sasirgusi Rūtas vecāmāte, kurai nebija cita pieskatītāja kā vien Rūta.
Otra īstā reize bija pērnvasar un bija tieši saistīta ar Rūtas vecmāmiņu. Un tieši tad Toms pārsteigts uzzināja, ka Rūtas māte un viņa paša māte ir ja ne gluži draudzenes, tad tomēr paziņas. Toma māte paziņoja jau tajā pašā dienā:
- Tom! Tavai slinkošanai pienācis gals! Būs kādu nedēļu jāpalīdz!
Toms jau nobijās, ka būs jāpalīdz nolasīt krustmātes Lonijas upeņu krūmu plantāciju tādi draudi pastāvēja katru gadu, taču turpmākais viņu pārsteidza kā zibens spēriens.
- Būs jāpalīdz tavai klasesbiedrenei Rūtai, māte turpināja. Viņas māte aizbrauca uz nedēļu komandējumā, tu iesi pie Rūtas un pavaicāsi, kas jādara. Un pamēģini tikai izvairīties! Viņai vienai jāpieskata vājredzīga vecmāmiņa.
Toms domāja tikai vienu kā noslēpt savu apmulsumu. Un viņš iespējami vienaldzīgi pavaicāja: