To sāka saprast arī kalpotājs, tomēr pēkšņi viņā dzima tāda kā kaktā iedzītas peles drosmes kripata.
- Mans kaimiņš ir policists! viņš paziņoja.
- Tas ir labi, ielocīdams mutē pēdējo loku, vienaldzīgi konstatēja izdzimtenis. Un man melot nav ieteicams. Nekad.
Tātad viņš zināja visu! Viņš jau bija ievācis informāciju! Kāds viņu bija nodevis! Nebija šaubu kaimiņš ar to bandītu bija uz vienu roku! Un debilā kaimiņiene! Un visa šī nolādētā pasaule, kurā viņam nekad nebija laimes! Ne vismazākās! Atkal iedūra pakausī.
- Lai tu neskraidītu apkārt, man tevi bija jāapstādina, slepkavnieks paziņoja ko nesaprotamu. Šonakt būs te jāpārguļ, viņš teica vairāk sev, ne kalpotājam. Rīt redzēsim…
Ko viņš gribēja redzēt rīt?
- Laime! To jau katrs muļķis grib! pavisam nevietā ņirgdams piebilda visu neliešu nelietis.
Kalpotājam lūgtu un nelūgtu ciemiņu vajadzībām kaktā aiz skapja bija aizbāzta saliekamā gultiņa. To viņš izmestu bija atradis pirms piecpadsmit gadiem. Un tieši tad, kad ciemojās viņa attāls radinieks. Pēcāk radinieks vairs neciemojās. Ne reizi.
Tomēr nelūgtais viesis devās tieši uz guļamistabu un nenoģērbies, pat nenovilcis apavus, iemetās dīvānā tik sparīgi, ka nokrakšķēja jau tā gandrīz piebeigtās atsperes. Dīvāns viņam bija par īsu.
"Cūka!" nodomāja kalpotājs, taču tālāk spoži iesākto domu neturpināja, jo karātavu putna acīs atkal iedzalkstījās zaļganas liesmiņas.
Neēdis un pārbijies kalpotājs izvilka no aizskapes vismaz centimetra biezumā noputējušo, pēc mūžīgā miera brēcošo, gultas attālai radiniecei līdzīgo priekšmetu un aizstiepa to uz virtuvi. Tad viņš atcerējās ārdurvis.
- Tās ir ciet, drūmi pavēstīja mazu pastalnieku un baznīcas kalpotāju ēdājs, līdzko dzīvokļa saimnieks ieskatījās gaitenītī.
"Vai viņš man redz cauri?" šausmās nodomāja kalpotājs.
- Kaimiņiem ir daudz naudas… viņš kā slīcējs ķērās pie pēdējā salmiņa. Un nupat nopirka jaunu televizoru!
- Zinu, atklāti smējās paša mātes nogalētājs. Naudu viņi man atdeva un vēl pabaroja ar labām vakariņām!
"Lops! Kāpēc tad viņš aprija manus lokus?!" nodomāja kalpotājs un tūdaļ pat aprāvās te vairs nevarēja būt drošs ne par ko!
- Ja tu man neļausi gulēt, es tev palīdzēšu iemigt! ģimenes svētumu zaimotājs brīdināja.
"Uz mūžīgiem laikiem!" tūdaļ iebrēcās kalpotāja iekšējā balss, un viņi abi kopā ar iekšējo balsi līdz pat rītam vairs nebilda ne pušplēsta vārdiņa.
Iemigt viņš nevarēja, jo jau pēc desmit minūtēm saliekamais brīnums sāka atriebties visos iespējamos veidos, bet gulēt uz plikas grīdas kalpotājs vēl nebija radis. Tāpēc viņš uzmanīgi, lai tas, kurš tagad vāļājās viņa gultā, neapvainotos, centās pārdomāt pēdējās stundās notikušo un galu galā nonāca pie pavisam ačgārna un baisa secinājuma, no kura viņam kļuva vēl nelabāk…
Jā, viņš bija nobijies kā vēl nekad visā savā nepavisam ne tik īsajā mūžā. Jā, viņš neieredzēja šo neradījumu vēl vairāk nekā citus divkājainos neradījumus. Bet viņā modās arī kādas citas jūtas… Vēl īsti neapzinātas… Viņš gandrīz vēlējās, lai šis spēks, šis vēl tikai vāji apjaušamais ļaunums kļūtu ja ne par viņa draugu, tad par sabiedroto. Viņš juta, ka tā viņa pagalam nederīgā, izniekotā dzīve spētu iegūt citu varējumu un vērienu… Ar šādu apjausmu viņš tomēr ilgi pēc pusnakts iemiga. Uz paša virtuves sen nemazgātās, šķirbainās grīdas.
VIENPADSMITĀ NODAĻA Sasodītā ķīmija! ".Komunists" Toms. Pastalnieks. Un atkal ķīmija!
Naktī Toms gulēja kā nosists. Viņš neskrēja, nelēca, nepiedalījās olimpiskajās spēlēs, nekļuva par Eiropas un pasaules čempionu šautriņu mešanā, nespēlēja datorspēles, nekāvās Rūtas dēļ ar pasīkiem sportiska izskata japāņiem vai ķīniešiem, neēda meloni, vecajās pilsdrupās pie ezera nemeklēja apslēptus dārgumus, nevergoja krustmātes Lonijas upeņu plantācijā, nepeldēja, neslīka, viņu neizsauca ķīmijas stundā, Fedja ar viņu nerunāja latviski.
Kad māte bez jebkāda nolūka, tikai nejauši garām iedama, jau kādu desmito reizi ieskatījās Toma istabelē, viņa gandrīz noģība Toms joprojām gulēja kā nosists!
Viņai tomēr pietrūka dūšas pamodināt Tomu un pavaicāt, kas atgadījies. Tā, neizgulējusies un pavisam satraukta, viņa no rīta aizgāja uz darbu.
Toma tēvs bija dabūjis gadījuma darbu celtniecībā, diezgan tālu no mājām, tāpēc māte viņu cerēja sagaidīt tikai nedēļas vidū.
Toms pats dzirdēja modinātāju, neaizmiga otrreiz, neaizmirsa mācību grāmatas un pierakstu burtnīcas, pat saklāja gultu, izgāja laikus no mājām, nenokavēja pirmo stundu.
Ejot garām Rūtas mājai, viņš gandrīz gribēja ieiet un pavaicāt, kā klājas Rūtas vecmāmiņai, taču sakautrējās. Un ja nu Rūtas vecmāmiņa ir mirusi? viņš atrada attaisnojumu savai neizlēmībai.
Skolā Rūtas nebija. Ķīmijā Toms saņēma kārtējo nesekmīgo atzīmi.
- Un tagad ar savām spožajām zināšanām mūs iepriecinās Toms! skolotāja jau pašā sākumā iznīcināja vistrūcīgākos zinību aizmetņus, ja tie vēl kaut kur nejauši bija patvērušies Toma zemapziņā. Nu, Tom? Tu kaut ko zini?
- Nē, godīgi atbildēja Toms.
Kad klasē visi beidza zviegt, skolotāja izskatījās sadrūmusi.
- Ko lai mēs ar tevi darām, Tom? viņa jautāja, nemaz negaidot atbildi. Vai tiešām tev smadzeņu vietā ir skaidas? Kāpēc tu nemācies?
- Es mācos, bezcerīgi iebilda Toms.
- Izbeidziet zviegt! skolotāja bargi paskatījās uz skaļākajiem Toma talanta cienītājiem. Tas nedaudz 48 līdzēja. Es nezinu, es tiešām nezinu, ko lai ar tevi iesāk! skolotāja turpināja tēlot norūpējušos cāļu māti.
Rīt es tevi izsaukšu atkal! vina centās Tomu iebiedēt.
»
Pēc stundām Toms devās mājup pa citu ceļu. It kā bija gan jāmācās, taču veselais saprāts ņēma virsroku. Sabendēto nervu nomierināšanai viņš nolēma aiziet līdz vecajām pilsdrupām un varbūt iemest dažus akmentiņus tuvējā ezerā. Ja negadīsies kāds makšķernieks. Citi puikas aizgāja uz kaut kādu stulbu "bojeviku". Toms atrunājās, ka esot "jāzubrī". Tāpēc viņš diezgan droši varēja paklaiņot pa iecienītākajām vietām.
Līdz pilsdrupām varēja nokļūt caur parku. Ka tas ir parks, to zināja tikai daži vietējie. Pārējie pilsētiņas iedzīvotāji un caurbraucēji to uzskatīja gluži vienkārši par čūkslāju. Tiem caurbraucējiem un pārējiem bija taisnība. Sī taisnība paglāba parku no invāzijas. Pat dzērāji līdz parkam aizstaigāja reti, jo šņabja bode atradās pārāk tālu. Taču arī "čūkslājā" zinātājs varēja atrast jaukas vietiņas, kuras gan bieži okupēja romantiskās mīlestības piekritēji. Daži nebija tik romantiski noskaņoti. Bet par to, ka parks tomēr ir parks, nevis vietējas nozīmes izgāztuve, liecināja dziļi krūmos ieaugusi, no sendienām nākusi, sarūsējusi metāla caurule ar augšgalā piestiprinātu, jau gandrīz nolūzušu, bet vēl salasāmu uzrakstu Fedjas dzimtajā valodā "ПАРК". Toms to pirms dažiem gadiem, ložņādams pa krūmdžungļiem, bija nejauši uzgājis un tās seniskā izskata dēļ aplami nodomājis, ka uzraksts saglabājies no cariskās Krievijas laikiem, par kuriem tajā brīdī mācījās skolā.
Viņa kļūdai ir attaisnojums, jo Toms pat nevarēja iedomāties, ka reiz bija tādi laiki, kad namu pamatus būvēja tikai ziemā, jo tad darbam bija lielāki izcenojumi, kad neviens neko nezināja par Coca-Cola un riekstu sviestu, bet metāls bija tik lēts, ka to krāsoja tikai izskata pēc un ar tādu krāsu un krāsošanas tehnoloģiju, ka tā drīzāk veicināja rūsēšanu, nevis to aizkavēja. Tagad bija pavisam citas nejēdzības.