Tante to skaidroja ar parastu skaudību, melnu un ļaunu, ka Kapitolijai tā paveicās, ka redzamākais puisis viņu mīlēs, bet nepievērsa draudzenei uzmanību. Tāpēc viņa bija dusmīga, mēģinot viņus nošķirt, ne velti viņa pastāvīgi apmeloja Gļebu. Bet, kad tas neizdevās, viņa izmantoja situāciju izlaidumā un ievilka puisi savā tīklā. Bet tomēr tas viņai nenesa laimi, Gļebs nekļuva par viņas vīru.
Kapitolija labi atcerējās Olimpijas tantes vārdus.
— Zini, Kapočka, viss, kas notika ar tevi un Gļebu, nav noticis velti. Pats liktenis tevi atņēma šim vīrietim, parādot, uz ko viņš ir spējīgs pat tad, kad viņam nebija tiesību uz tevi. Iedomājieties, ja jūs apprecējāties, viņš pavēlēja un pēkšņi kaut kas viņam neatbilst vai viņš vienkārši zaudēja interesi par jums? Viņš nolēma, ka jau ir panācis savu ceļu un tu nekur nebrauksi, tu visu izturēsi. Un vai jūs domājat, ka viņš varētu apstāties un atteikties no došanās "pa kreisi"? Nekad. Viņš kopā ar jums nemeklētu veidus, kā atrisināt problēmu, bet gan izietu ārā, lai apmierinātu savas vajadzības. Jums jāpateicas liktenim, ka tas notika šādā veidā. Ticiet man, katrs no viņiem saņems savu. Un nevajag aizvērt sirdi, tu atradīsi savu vīrieti, kurš tevi sasildīs, kurš mīlēs tevi vienu, kuram tu būsi visa pasaule. Un pat ja jūs strīdaties, viņa neskries meklēt mierinājumu pie kādas citas sievietes. Viņš darīs visu, lai jūs varētu runāt un izdomāt visas savas problēmas, viņš nekad nepārdos un nenodos.
Tante daudz stāstīja par savas lielās ģimenes vēsturi, kur ģimenes vērtības vienmēr bija pirmajā vietā. Ar lielu cieņu viņa atcerējās savu vīru, kuram, tāpat kā Kapitolijas tēvam, nepatika jūtu izrādīšana, taču viņa zināja, ka viņš viņu mīl, aiz viņa bija kā aiz akmens sienas.
Un dažreiz viņu sarunas skāra “to pašu” tēmu. Un atkal tante pārsteidza Kapitolīnu ar saviem uzskatiem un notiekošā vērtējumu.
— Tagad laiks ir tāds, ka visi meklē savu laimi gultā, mainot nejaušus partnerus kā cimdus, un tad lepojas ar to, ka izdrāzīja nākamo kandidātu. Daži pat liek likmes uz to, kuram būs vairāk mīļāko. Neviens pat nedomā par dvēseli, vienkāršām cilvēku attiecībām. Un saukt šādus cilvēkus par “mīļotājiem” ir kaut kā nepareizi. “Mīļākais” cēlies no vārda “mīlestība”, taču viņiem tas pat nav tuvu tam. Vairāk kā parasts sūds.
Mūsu laikā bija nepieņemami, ka intīmā dzīve bija plaši atvērta. Svētais vakars starp vīru un sievu notika aiz slēgtām durvīm un nebija ierasts apspriest intīmas detaļas. Tas ir atkarīgs no viņiem, kā viņi vēlas būt kopā, kam viņi dod priekšroku. Lai viņi vismaz kaili uz galvas stāv, ja viņiem tā patīk. Un tagad viss ir skaidri redzams, daudzi ievieto savus intīmos selfijus internetā un uzskata to gandrīz par sasniegumu, lieloties, ka gandrīz viss planētas vīriešu vai sieviešu populācija ir bijusi viņu gultā. Tāda dzīve vairāk atgādina parastu atkritumu izgāztuvi, kur viņi izlej visus savus netikumus un lepojas ar to, ja kādam patīk viņu video.
Un es nesaprotu vīriešus, kuri, atlasot kandidātus savam dzimumloceklim, meklē sev uzticamu draudzeni, piemēram, pielaikojot jaunu jaku — nē, šī man neder un šī, pieņemsim nākamo. Taču sievietes ar to ir apmierinātas, viņas ar prieku piekrīt īslaicīgām attiecībām, rēķinoties ar kaut ko vairāk, nesaprot, ka, atdodot sevi pirmajam satiktajam, saņems atbilstošas attiecības ar sevi. Man šīs sievietes ir kā konfektes, ko bars sūc, un dažas pat atgādina publisku atkritumu izgāztuvi, kur visiem un visiem ir slinkums izgāzt spermu. Sakiet man, par kādu lojalitāti viņi var runāt mūsu laikos? Un nez kāpēc visi vīrieši vēlas dabūt par sievu tīru, nevainīgu meiteni, bet drāž visu, kas kustas. Un, ja viņiem nepatīk tā, kura savas jaunības un naivuma dēļ, kura uzskatīja, ka ir kādam kļuvusi par vienīgo un mīļoto, pirms kāzām atdeva savu nevainību, viņi viņu nežēlīgi izmet kā lietotu prezervatīvu.? Kā viņai dzīvot tālāk, vai viņa ticēs kaut kam gaišam vai salūzīs?
— Varbūt nemaz nav tik slikti? Ir vientuļās sievietes, piemēram, atraitnes, kuras vēlas vienkāršus priekus un kurām nav cerību apprecēties, tāpēc piekrīt šādām īslaicīgām tikšanās reizēm? — Es mēģināju saprast tantes Kapitolijas vārdus.
"Es nezinu, Kapitolina," tante nopūtās. — Kad nomira mans vīrs un es paliku viena ar mazo dēliņu, es nesteidzos meklēt vīrieti, atrast “vienkāršus” priekus, kā tu saki, vai atrast bērnam tēvu. Es nekad nevarēju redzēt sevi blakus citam vīrietim. Es nevarēju iedomāties kāda cita rokas uz mana ķermeņa. Es mīlēju un joprojām mīlu savu vīru. Un man nevajag nevienu citu. Un arī atbildiet uz šo vienkāršo jautājumu. Iedomājieties, ka šāda sieviete satiek vīrieti, meklējot īslaicīgu laimi. Viņa zina, ka viņš ir precējies un netaisās šķirties, ka viņš ar viņu nodod ģimeni un joprojām ir gatavs ar viņu melot? Vai viņai nekas netraucē? Iegūt daļu savas laimes uz cita asaru rēķina? Un kā tad šie vīrieši atgriežas mājās pie savas ģimenes un apskauj savu sievu, būdami kopā ar citu, un saka, cik ļoti viņi viņu mīl? Vai tā nav nodevība? Ja sieva to uzzina? Iedomājieties, kā viņa jutīsies. Tā ir kaut kāda morāla deformācija, netīrība.
Un par priekiem es gribu jautāt, kāpēc tagad visi domā, ka sekss ir vissvarīgākais cilvēka dzīvē? Ņemsim, piemēram, pārus, kur kāds no laulātajiem kādu iemeslu dēļ nevar izpildīt laulības pienākumu. Jā, pat ņem tos pašus vecos cilvēkus. Bet viņi mīl viens otru, rūpējas par ģimeni, lolo katru kopā ar mīļoto pavadīto minūti, ir gatavi sniegt prieku un ir laimīgi. Vai viņi ir mazāk laimīgi bez seksa? Vai arī šeit ir jautājums: vai nav iespējams gūt pozitīvas emocijas, darot to, kas jums patīk? Nu, piemēram, glezno bildes, izšuj, šuj, ceļo, raksti dzeju, gatavo gardus ēdienus, komunicē ar draugiem, iemācies ko jaunu. Ja cilvēks atrod kaut ko tādu, kas viņam sagādā prieku, tad viņš saņem tādu pašu ekstazī, kas ir līdzvērtīga seksam.
Olimpiāde ļoti lepojās ar Kapitolinu, kura pati iestājās filoloģijas nodaļā un lieliski mācījās. Viņa jau bija atguvusies no nodevības un tagad tante varēja redzēt viņas smaidošo seju.
— Nu, mīļā, tu smaidi! — teica tante. — Es esmu tik priecīgs par tevi. Es ticu, ka tev viss būs labi. Nepievērsiet uzmanību visām meitenēm, kas runā jums aiz muguras. Tieši sava vājprāta un personīgās dzīves trūkuma dēļ viņi priecājas, ka viņiem ir kāds attaisnojums, lai iebāztu savu netīro degunu kāda cita liktenī. Ejiet savu ceļu, rīkojieties saskaņā ar savu ticību.
Tanti satrauca tikai viena lieta, ka viņai bija atlicis tik maz laika dzīvot un nebūtu laika redzēt savu mīluli kāzu kleitā.
6. nodaļa
Kapitolija ļoti vēlējās brīvdienās doties pie vecākiem, taču katru reizi ceļojumu atlika.
— Ja es satikšu Ņinu vai Gļebu? — viņa jautāja tantei. — Kā es varu skatīties viņiem acīs? Man ir kauns.
— Mana meitene, viņiem būtu jākaunas par savu rīcību, par savu nodevību. Jūs zināt, ka būs ļoti labi, ja jūs viņus satiksit. Tu nevarēsi dzīvot tālāk, kamēr neatlaidīsi šos notikumus no sevis uz visiem laikiem, tāpēc tev bez bailēm jāskatās tiem acīs, jāredz, ka tev bija taisnība un jādodas savās gaitās. Jauna dzīve netiek būvēta uz veciem pamatiem.
Pēc trešā gada Kapitolija nolēma doties pie saviem vecākiem. Viņi viņu sagaidīja autoostā ar priecīgiem smaidiem. Mājās mamma klāja svētku galdu. Pat vienmēr bargais tēvs smaidīja ar siltu, lepnu smaidu savai meitai, kad viņa stāstīja par saviem panākumiem mācībās.