Viņa neizgāja no savas istabas līdz tumsai, gaidīja, kamēr viesi aizies, kamēr vecāki novāca galdu un devās gulēt. Tikai tad viņa atļāvās ielīst virtuvē, lai atrastu nomierinošas tabletes. Ir pienācis laiks savest sevi kopā, pretējā gadījumā viņš nekad nespēs pāršķirt šo savas dzīves lappusi.
Viņas “atvaļinājums” jau tuvojās beigām, kad Kapitolija nolēma doties uz skolu kājām un pastaigāties uz savām iecienītākajām vietām. Vecāki tur nebija, viņi devās apciemot radus, lai palīdzētu tur kaut ko nogādāt. Meitene uzvilka savus mīļākos džinsus, T-kreklu, kedas, savilka matus parastā zirgastē un izgāja ārā. Viņa negrasījās saģērbties, lai izrādītos, kad gadījās satikt kādu pazīstamu. Viņa ir tāda, kāda viņa ir. Laikapstākļi viņu iepriecināja. Pārsteidzoši, jūlijs izrādījās ne tik karsts kā vienmēr dienvidos. No rīta pat bija neliels lietus, bija viegli elpot. Kapitolija staigāja pa savām iecienītākajām ielām, vēroja, kā mainījusies pilsēta, kā auguši koki. Viņa jau bija nolēmusi atgriezties mājās, kad izdzirdēja balsi aiz muguras:
— Mans Dievs, vai tas tiešām ir mūsu ledainā pieskāriena man nē?
Šī balss Kapitolinai radīja vēlmi skriet, taču viņa stingri nolēma ieskatīties acīs tai, kas sevi kādreiz sauca par savu labāko draudzeni. Meitene dziļi ievilka elpu un lēnām pagriezās un uzmeta draudzīgu seju. Nina nostājās viņas priekšā. Ja ne balss, Kapitolija viņu nepazītu. Pēc izskata bijusī draudzene pārāk neatbilstošā smagā grima dēļ izskatījās par desmit gadiem vecāka, turklāt kļuva resna, izplesās gurnos un, kā mēdz teikt, uzpūtās. Lai gan viņa bija valkājusi zīmolu preces, tie izskatījās uz meiteni kā no kāda cita pleca un tika izvēlēti bez jebkādas garšas. Viņi par to runāja — "viss uzreiz ir pūkains." Tāpat izskatu sabojāja pārlieku pretenciozās rotaslietas, kas nepiestāvēja ne meitenei, ne viņas izvēlētajam tērpam.
— Vai tu tiešām priecājies mani redzēt, Ņina? Un kāpēc vienatnē, kur ir tavs mīļotais Gļebs? Vai tiešām viņš nenovērtēja tavu šarmu? — Kapitolijas balss skanēja mierīgi un pat nedaudz ironiski.
Draudzene gaidīja neko citu, izņemot šādu atbildi, tāpēc viņas seju uzreiz klāja sarkani plankumi un viņa sāka smagi elpot.
— Bet tā nav jūsu darīšana. Gļebs mani mīl un nesen ieradās pie manis,” gandrīz kliedza bijusī draudzene. — Viņam drīz būs skola, viņš atgriezīsies un mēs precēsimies. Un tāpat kā jūs bijāt zaudētājs, jūs tāds arī paliksit. Vai jūs domājat, ka viņš jūs atceras? Nekad! Vai jūs domājat, ka varat viņu atgūt? "Ha ha" trīs reizes. Viņš nekad tevi nav mīlējis. Ar viņu jūtamies labi, noteikti apprecēsimies, kad viņš atgriezīsies.
— Tas mani iepriecina, tas nozīmē, ka esi atradis savu laimi. Tad kāpēc tu tā uztraucies, ka es atnācu? Vai jūs domājat, ka man ir vajadzīgs nodevējs?
— Kāpēc tu atnāci? — Nina atkal gandrīz kliedza, uz histērijas robežas.
— Vecākiem. Vai esat par to domājuši? Jā, es arī gribēju tevi redzēt.
— Vai tu to redzēji? Kā tad ir?
— ES redzēju to. Nevar būt. Labi, ka tad parādīji savas īstās krāsas un nekas mūs vairs nesaista. Un labi, ka es neapprecējos ar Glebu. Man jāpateicas, ka pasargājāt mani no viņa.
— Viņš tik un tā būtu bijis mans. Viņš mani mīlēja! — Viņa nesaprata, kāpēc tagad Kapitolija nebija histēriska, nenolādēja viņu, nedraudēja viņu atgriezt, bet atbildēja viņai tik mierīgi un nezināja, ko darīt tālāk.
"Atvainojiet, man jādodas mājās," mierīgi sacīja Kapitolija. — Ja Gļebs nolems atkal nākt pie jums, jums nav jāsaka viņam sveiki no manis. Uz redzēšanos.
Viņa pagriezās un devās uz māju pusi. Pati Kapitolija bija pārsteigta, cik mierīgi viņa runāja ar Ņinu. Tantei Olimpijai bija taisnība, viņai bija jāskatās Ņinai sejā. Un viņa saprata, ka visu darīja pareizi, neuzmeta dusmu lēkmi, necentās tikt galā ar savu draugu, kurš patiesībā izrādījās nodevējs. Viņa pat nejautāja Ņinai, kāpēc viņa to darīja, tas viss bija rakstīts viņas sejā. Vienkārša skaudība. Bet kāpēc viņa tik ilgi nevarēja saprast un redzēt sava drauga patieso seju? Vai arī tantei bija taisnība, Kapitolija pārāk uzticējās cilvēkiem un ticēja godīgumam un godam? Ir pienācis laiks noņemt rozā brilles un paskatīties uz dzīvi tādu, kāda tā ir, izdarīt secinājumus un turpināt savu dzīvi.
Jau tuvojoties mājai, Kapitolija pat klusi pasmējās, cik viegli viņai tas šķita. Un viņa atcerējās mātes vārdus par to, kā Gļebs visas dienas pirms nosūtīšanas mācīties sēdēja uz soliņa netālu no mājas. Un, kad vēlāk atnācu pie vecākiem, arī gaidīju kaut ko pie viņu mājas, pāris reizes mēģināju pieiet viņas mammai un aprunāties. Bet mamma uzreiz atbildēja, ka ar viņiem nav par ko runāt un Gļebs aizgāja. Un kā tas nesaskanēja ar to, ko Ņina mēģināja viņai pateikt par to, ka Gļebs viņu mīl. Viņa atkal klusi iesmējās, pateicoties augstākajiem spēkiem, kas viņu bija atņēmuši no šīs laulības un šī drauga. Kā pareizi teica mana māte, tas, kurš jūs nodos, jūs nodos vēlreiz, jums nevajadzētu pagriezt viņam muguru un ticēt zvērestiem, kuriem nav jēgas.
Izbraukšanas dienā no rīta atkal lija lietus un atkal bija viegli elpot. Viņas vecāki kājām devās uz Kapitolinu uz autoostu un uz ilgu laiku no viņas atvadījās. Šoreiz meitene aizgāja ar vieglu sirdi. Protams, es vēlētos ieskatīties Gļeba acīs un uz visiem laikiem aizvērt šo savas dzīves daļu, bet nē, nē. Viņai pietika tikties ar Košeļevu, kura savu dzīvi pavadīja skaudībā un naidā.
Un pēc pāris dienām mamma piezvanīja un teica, ka dienā, kad viņa aizbrauca pie tantes, pie mājas pēkšņi parādījās Gļebs un atkal sēdēja pie viņu mājas.
Tikšanās ar Glebu notika nedēļu pēc tam, kad viņa un viņas topošais vīrs apmeklēja savus vecākus. Viņa pameta skolu pēc darba un pēkšņi ieraudzīja Gļebu skolas lieveņa priekšā. Viņš mainījās, kļuva drosmīgs, stiprs, nobriedis, pašpārliecināts. Viņa redzēja, kā viņam tuvojās vidusskolas meitenes, vēlēdamas iepazīties, pat jaunās māmiņas, kas nāca uz skolu saviem pirmklasniekiem, ziņkārīgi skatījās uz viņu no sāniem, bet viņš vienkārši nevienu nepamanīja, skatījās tikai uz viņu. Gļebam rokās bija liels sarkanu rožu pušķis.
"Nu, ir pienācis laiks vēlreiz paskatīties savai pagātnei acīs," Kapitolija nolēma un piegāja pie viņa. Viņa pat bija pārsteigta par savu reakciju. Tagad viņa pat priecājās par šo tikšanos. Viņa atcerējās, kā mājās viņu atkal pārņēma panikas vilnis, taču Igora atbalsts palīdzēja ar to tikt galā. Un tagad viņa bija pilnīgi mierīga.
— Sveiks, Kapenka, beidzot es tevi atradu!
Gļebs to teica ar tādu maigumu, tādu cerību, ka viņai šķita, ka viņš tagad metīsies viņu apskaut. Viņa pat atkāpās no viņa soli, lai neizprovocētu viņu uz nepārdomātu rīcību. Viņš pasniedza viņai pušķi. Meitene paņēma ziedus un nolika uz soliņa, pie kura viņi stāvēja. Puiša seja raustījās, bet viņš neko neteica.
— Paldies, tas ir lieki.
Viņa paskatījās uz savu pirmo mīlestību un saprata, kāpēc viņa toreiz viņā iemīlēja. Viņš kļuva tik skaists, ka es nespēju noticēt, ka viņš ir īsts. Viņš uzreiz izcēlās pūļa vidū, man gribējās uz viņu skatīties, apbrīnot, bet Kapitolija pēkšņi saprata, ka viss šis viņa skaistums viņu neskar un iekšēji pasmaidīja.
— Kapočka, es atnācu ar tevi parunāt. Iesim kaut kur?
Gļebam bija taisnība, viņi pārāk daudz piesaistīja vecāku, studentu un viņas darbinieku uzmanību, kuru sejas sāka parādīties logos. Viņa ieteica doties uz parku pie skolas, kas tobrīd parasti bija tukšs.