— Iesim uz kafejnīcu?
Viņa pakratīja galvu. Kad viņi ieradās omulīgā laukumā un paņēma soliņu, Gļebs pārbrauca ar rokām pa seju un tad sāka runāt.
— Kapočka, lūdzu, piedod! — Viņš gribēja paņemt viņas roku, bet viņa neļāva viņam to darīt. — Lūdzu, beidz mani sodīt! Sapratu savu vainu, pēc tam visu vēlreiz pārdomāju un sapratu, ka var palaist garām savu laimi. Es dzirdēju, ka jūs apprecēsities. Tas ir, lai man atriebtos, vai ne? Lūdzu padomājiet! Mēģināsim sākt no nulles?
"Gļeb, es tevi nesodu," Kapitolija pat atrada spēku pasmaidīt. "Tu sevi sodīji, kad rīkojies tā, kā rīkojies." Un es apprecos ar cilvēku, kuru mīlu, nevis tāpēc, lai kādam spītu.
"Es pats nezinu, kas man toreiz nāca pāri, kā kaut kāda asiņaina migla manu acu priekšā," viņš nolieca galvu gandrīz līdz ceļiem un ar rokām satvēra pakausī, tad atkal strauji pacēla galvu. — Es tevi toreiz tik ļoti gribēju, ka tas vienkārši satrieca prātu. Es gaudoju no dusmām uz sevi, biju gatava darīt visu, lai tevi atgūtu, bet viņi neļāva man tevi redzēt, un tad tu aizgāji. Es tevi meklēju, man teica, ka tu brauci mācīties uz Pēterburgu. Es ierados tur un apmeklēju visus institūtus, lai jūs atrastu. Kad uzzināju, kur tu atrodies, nevarēju ierasties līguma ar ārzemju firmu dēļ, devos kopā ar ārzemnieku. Es tikai nesen varēju aizbēgt no mājām, kad uzzināju, ka esat ieradies. Un, kad viņi man teica, ka jūs apprecēsities, es gandrīz kļuva traks. Kapočka, tā nav taisnība, vai ne? Tu mani mīli, vai ne? Vai mēs tik ļoti mīlējām viens otru? Es tik ļoti gribu būt tev blakus, es vienkārši nevaru bez tevis elpot. Lūdzu, piedod man, es mirstu bez tevis.
"Jā, jums ir taisnība, mēs mīlējām viens otru," viņa atbildēja pēc nelielas pauzes. — Bet zini, man nav vajadzīgs blakus vīrietis, kurš kuru katru brīdi varētu aizrauties, jo tavai partnerei dzīvē ir kādi principi. Es tev teicu, ka gribu būt tava, bet tikai pēc kāzām. Es varētu jums dot daudz, bet jūs nevēlējāties gaidīt pāris nedēļas. Un tagad ir par vēlu runāt par kaut ko. Es nekad neatgriezīšos tur, kur mani nodeva. Es apprecējos un novēlu jums atrast savu laimi.
— Kapočka, tici man, es tevi mīlēju, es tevi mīlu un mīlēšu vēl vairāk, es mīlu tevi vienu, man neviens nav vajadzīgs. Tu esi mana laime,” viņa balsī skanēja izmisums, un es negribēju ticēt, ka šis skaistais vīrietis ir spējīgs uz tādām jūtām pret tik neuzkrītošu meiteni kā Kapitolija.
— Gļeb, starp šo un šodienas “Es mīlu” jūsu darbība vienmēr pastāvēs. Un es nevaru piespiest viņu aizmirst. Es nevēlos būt kopā ar cilvēku, kurš dažos brīžos var mīdīt visu, kas starp mums bija gaišs, kurš teica, ka mīl mani un vēlas mani precēt, bet aizgāja ar kādu citu un…
— Kapitolija, kas man jādara, lai tu man piedotu? Lūdzu, neesi stulbs, neprecējies ar kādu citu, es tevi mīlu. Tikai ar mani tu būsi laimīgs! — viņa balss pauda tādu izmisumu, ka Kapitolijai pat kļuva mazliet žēl.
— Tev nekas nav jādara, tu jau visu esi izdarījis. Es tev jau sen piedevu un palaidu tevi vaļā. Un es nekad tevi neturēju, tu pats izvēlējies būt ar mani, bet tu nevarēji palikt tuvu. Jūs izvēlējāties parastu seksu, jums nebija vajadzīga mana mīlestība. Es neko negrasos atdot. Es atlaidu mūsu pagātni kopā ar jums. Jā, es tevi ļoti mīlēju, es gribēju tev sniegt siltumu, mierinājumu, savu mīlestību. Bet tas pārgāja tieši tajā brīdī, kad ieraudzīju tevi un Ņinu sporta zālē.
Viņas vārdi skanēja klusi un mierīgi, bet Gļebam šķita, ka ar katru vārdu viņam virsū krīt akmens bluķis, kas piespieda viņu pie zemes.
"Kapitolija, es visu sapratu, es sapratu, es nekad to neatkārtošu, es nekad vairs tevi nekrāpšu…" viņš atkal iesāka, bet meitene viņu pārtrauca.
— Protams, jūs to neatkārtosit, jo mums vairs un nekad nebūs. Ne šodien, ne rīt, nekad.
— Nu, kas man jādara, lai tu atgrieztos pie manis? Kas? — viņa izmisums jau lija pār emociju malu.
— Nekas. Uz redzēšanos, Gļeb. ES novēlu tev laimi. Un, lūdzu, vairs mani nemeklē un nenāc. Mans lēmums nemainīsies. Es nepiedodu nodevējiem.
Viņa piecēlās un mierīgā solī devās uz izeju no laukuma, un Gļebs nometa galvu uz rokām, kas bija sakrustotas uz ceļiem.
Kapitolija atgriezās mājās neizprotamā stāvoklī. Viņai bija viegli stāties pretī pagātnei, un grūti, ka viņai tas viss bija jāpārdzīvo vēlreiz. Bet viņa zināja vienu lietu: laime viņu gaidīja uz priekšu.
7. nodaļa
Kad Gļebs pacēla galvu, viņš redzēja tikai Kapitolijas muguru, kas ejam prom no viņa. Viņa gāja ar pašpārliecināta cilvēka gaitu, nesteidzoties, it kā būtu atstājusi visas savas pretenzijas. Kas viņam jādara?
Viņi mācījās kopā ar Kapitolinu no ceturtās klases. Viņa bija stingras krievu valodas skolotājas meita, kuru skolā visi cienīja un baidījās. Un Kapka arī nedaudz līdzinājās savai mātei, tāda pati nopietna seja, stingra frizūra, pieticīga skolas kleita. Viņa mācījās “teicami”, un bija skaidrs, ka viņa mācās ar prieku. Skolā neviens no skolotājiem nekādu atļauju nedeva ne viņai, ne viņam kā direktores dēlam. Tāpēc arī viņam bija jāmācās, lai nepieviltu mammu un turētos līdzi šim draņķim. Bet tas, par ko viņš pastāvīgi saņēma, bija viņa uzvedība. Viņš nemitīgi izdomāja kādu izklaidi, izjokošanu un mudināja klasi, lai izjauktu kādu stundu. Gandrīz visi piekrita un sekoja viņam. Tikai Capka skatījās uz viņu ar savām tumši zilajām acīm ar tādu pārmetumu, ka viņš dažkārt jutās neomulīgi, gribēja kļūt labāks un dažreiz pat atteicās veikt kādu citu palaidnību.
Apmēram no piektās klases Gļebs saprata atšķirību starp zēniem un meitenēm, lai gan viņu šī tēma īpaši neinteresēja. Viņam patika braukt ar velosipēdiem, doties uz upi sauļoties un spēlēt futbolu ar zēniem. Bet viņam šie “rozā puņķi” nemaz nepatika. Daudzi cilvēki viņam teica, ka viņš "salauzīs sieviešu sirdis", taču viņu tas nemaz neinteresēja. Kļūstot vecākam, viņš redzēja, ka meitenes uz viņu skatās, un, sākot ar astoto klasi, viņas pašas sāka viņam tuvoties un piedāvāt draudzību. Bet tas viss viņam nebija interesants, neviens no tiem viņu nepiesaistīja. Tikai tagad viņš arvien biežāk sāka skatīties uz Kapku.
Viņa sēdēja citā rindā, viens galds priekšā. Viņš bieži skatījās uz viņu nemanāmi, pētot viņas taisno muguru, tievo kaklu, frizūru un tvēra viņas emocijas. Kad viņa pasmaidīja, viņam arī gribējās izstiept muti smaidā. Dažreiz viņš tik ļoti gribēja pieiet viņai klāt un vienkārši uzlikt galvu uz viņas pleca, un viņš pats nevarēja atbildēt uz savu jautājumu — kāpēc? Viņš centās neatklāt savas jūtas pret Kapku, līdz kādu nakti saprata, ka šī ir viņa pirmā mīlestība. Viņš gribēja būt viņai tuvu, aizsargāt, aizsargāt, rūpēties, darīt patīkamas lietas, redzēt viņas smaidu, dzirdēt viņas "paldies". Vai viņi nav pārāk jauni mīlestībai? Viņš sāka lasīt romantiskas grāmatas un sev atbildēja, ka mīlestība nāk, nejautājot, cik tev gadu. Manu acu priekšā bija viņa vecāku piemērs, kuri satikās skolā un nesa savas jūtas cauri visiem gadiem. Līdz šim viņš vecākus bija pieķēris, kad tēvs skūpstīja mammu un viņa nosarka kā meitene, neskatoties uz to, ka viņa bija svarīga dāma — visa skolas direktore.
Kad viņi iestājās devītajā klasē, viņš sāka atklāti sazināties ar Kapitolinu, pavadīja viņu mājās un nesa viņas portfeli. Reizēm viņš varēja atļauties iebāzt degunu viņas pakausi. Pāris reizes viņš mēģināja viņu apskaut, taču meitene uzreiz nosarka un aizgāja no viņa. Viņa uzreiz lika saprast, ka nevēlas tādus apskāvienus. Viņš bija pārsteigts par viņu. Cits viņas vietā būtu priecīgs, ja viņš pat paskatītos viņas virzienā, un, ja viņš piedāvātu kaut ko vairāk, viņa ar prieku piekristu. Jau pēdējā klasē bija meitenes, kas viņam tieši piedāvāja seksu, bet viņš nebija ieinteresēts. Viņam bija mīļākā meitene, ar kuru viņš gribēja būt kopā. Visvairāk viņu pārsteidza tas, ka Kapitolijas labākā draudzene Ņinka Košeļeva, kura ļoti labi zināja par viņa attieksmi pret savu draugu, vērsās pie viņa ar šādu priekšlikumu. Toreiz viņš viņai teica, ka draudzenes tā nerīkojas, bet viņa turpināja viņam dot mājienus, nepārtraukti mēģinot strīdēties starp viņu un Kapitolīnu.