sium&l*iui pļe paklāja.
6
lutoOuptain» augu ipatība noliekties, pagriezties gaismas virziena vai uz pretējo pua.
4.Saules dambji
Nakamaja diana leitnants Hārdmens pazuda. Viņa pazušanas iemeslus Keranss saprata tikai daudz vēlāk.
Pēc dziļā bezsapņu miegā pavadītas nakts Keranss piecēlās ļoti agri un jau septiņos bija pabrokastojis. Pēc tam viņš, uzvilcis baltus lateksa šortus, pludmales atpūtas krēslā stundu sēdēja uz balkona.
Pāri tumšajam ūdenim lecošā saule glāstīja viņa kalsno melnkoka krāsas augumu. Debesis virs viņa galvas atgādināja spožu marmoru, bet lagūnas tumšais baseins bija bezgalīgi dziļš un nekustīgs gluži kā milzīga dzintara aka. Kokiem apaugušie ēku jumti baseina malās šķita miljoniem gadu veci, it kā plaša dabas kataklizma būtu izmetusi ēkas no Zemes magmas un tās būtu kā iebalzamētas milzīgi ilgajā laikā, kas pagājis kopš to iegrimšanas.
Uz mirkli apstādamies pie galda, lai noglāstītu misiņa kompasu, kas vizēja dzīvokļa tumsā, Keranss iegāja guļamistabā un uzvilka haki krāsas formastērpu — tā bija minimāla piekāpšanās Rigsa priekšdarbiem aizbraukšanai. Itāļu sporta tērps pašlaik nebūtu piemērots, pastaigājoties pasteļkrāsas tērpā ar viesnīcas «Ritz» emblēmu, viņš tikai modinātu pulkvedī aizdomas.
Lai gan Keranss pieļāva iespēju, ka varētu šeit palikt, tomēr viņš saprata, ka nevēlas veikt sistemātiskus piesardzības pasākumus. Viņam vajadzēja ne tikai degvielu un ēdamo, ko iepriekšējos sešus mēnešus viņš bija saņēmis galvenokārt no pulkveža Rigsa krājumiem, bet arī neskaitāmus sīkumus un remontdarbus, sākot ar jaunu pulksteņa stikliņu un beidzot ar viesnīcas numura elektroinstalācijas vadu nomaiņu. Tiklīdz bāze un tās darbnīcas būs prom, viņam drīz vien radīsies neskaitāmas sīkas, toties nepatīkamas vajadzības, un neviens tehniķis vairs nerūpēsies par tām.
Lai atvieglotu bāzes noliktavas darbinieku ikdienu un novērstu nepieciešamību lieku reizi braukāt uz bāzi un atpakaļ, Keranss bija atvedis uz viesnīcu konservētu pārtiku apmēram mēnesim. Galvenokārt tur bija kondensētā piena un gaļas konservu kārbas. Sī pārtika nebija baudāma bez Beatrises saldētavā esošajām delikatesēm. Keranss lēsa, ka ar zosu aknu pastēti un citām delikatesēm, kas atradās šajā jaudīgajā saldētavā, viņiem pietiktu apmēram trim mēnešiem. Pēc tam nāktos pārtikt no vietējiem produktiem pārslēgties uz augu zupu un iguānas steiku.
Degvielas jautājums bija vēl sarežģītāks. Viesnīcas dīzeļdegvielas rezerves tvertnē ietilpa ne vairāk par 500 galoniem degvielas, ar to kondicionēšanas sistēmu varētu darbināt ne ilgāk par pāris mēnešiem. Ja viņš noslēgtu guļamistabu un dzīvojamo istabu un pārvāktos uz dzīvi viesistabā, kā arī paaugstinātu pieļaujamo gaisa temperatūru līdz deviņdesmit grādiem, varbūt izdotos divkāršot šo laiku, taču tad, kad degvielas krājumi būs izsīkuši, viņam nebūs nekādu iespēju tos papildināt. Visas rezerves tvertnes un krātuves, kas reiz atradās apkārtējās pamestajās ēkās, jau sen bija sausas tās savulaik iztukšoja bēgļu bari, kuri pēdējo trīsdesmit gadu laikā motorlaivās un kreiseros bija plūduši ziemeļu virzienā. Katamarāna piekaramā motora degvielas tvertnē bija trīs galoni degvielas ar to pietiktu trīsdesmit jūdžu garam braucienam vai vienu mēnesi ilgiem ik dienas reisiem no viesnīcas uz Beatrises dzīvokli un atpakaļ.
Nezin kādēļ šī ačgārnā robinsonāde brīvprātīga izkāpšana vientuļā salā, kas nav notikusi burukuģa avārijas dēļ, Keransu īpaši neuztrauca. Iziedams no viesnīcas numura, viņš atstāja termostatu noregulētu uz parastajiem astoņdesmit grādiem, nedomādams par to, ka tas ir lieks degvielas patēriņš, un nevēlēdamies kaut mazliet sagatavoties tām briesmām, kas viņu gaidīja pēc Rigsa aizbraukšanas. Sākumā viņš pieņēma, ka tā ir zemapziņā mītoša pārliecība, ka viņa veselais saprāts ņems virsroku, taču, vadot katamarānu pa vēsajiem, eļļainajiem viļņiem uz nākamās lagūnas ieeju, viņš aptvēra, ka šī vienaldzība patiesībā liecina par īpašo būtību, kas piemita viņa lēmumam palikt šeit. Izmantojot Bodkina shēmas simbolu valodu, viņš atmetīs vispārpieņemto laika noteikšanas sistēmu attiecībā uz savām fiziska rakstura vajadzībām un ieies absolūtajā neironu laika pasaulē, kurā viņa eksistences mērvienības būs milzīgie ģeoloģiskā laika periodi. Šajā pasaulē visīsākā laika mērvienība ir miljons gadu, un pārtikas un apģērba problēmas ir tikpat nenozīmīgas, cik nenozīmīgas tās ir budistam, kurs lotosa pozā, iegrimis meditācijā, pie tukšas rīsu bļodas sēž zem miljongalvainās bezgalības kobras aizsargkupola.
Iebraucis trešajā lagūnā, ar airi atvairot nokarenos desmit pēdu garos milzīgas kosas zarus, kas mirka ūdenī un nosedza ieeju, viņš bezkaislīgi noskatījās, kā pulciņš vīru seržanta Makridija vadībā pacēla izmēģinājumu stacijas enkurus un tauvā vilka staciju uz bāzes pusi. Kad atstarpe starp bāzi un staciju saruka — aizvērās gluži kā izrādes beigās tiek aizvērts skatuves priekškars, Keranss stāvēja zem pilošo lapu lietussarga katamarāna pakaļgalā, juzdamies kā glūņa aizkulisēs, kura nenozīmīgā līdzdalība drāmā tagad ir beigusies.
Nevēlēdamies pievērst sev uzmanību, Keranss neiedarbināja dzinēju. Viņš izspraucās cauri lapām saules gaismā. Milzīgie zari iegrima atpakaļ zaļajā želejveidīgajā ūdenī, un Keranss lēni airēja katamarānu apkārt lagūnai uz Beatrises mājas pusi. Ik pa brīdim virs ūdens atskanēja helikoptera rēkoņa — tas bija devies kārtējā izlūklidojumā. Izmēģinājumu stacijas saceltie viļņi atdūrās pret katamarāna priekšgalu, tad traucās tālāk uz atvērtajiem logiem pa labi no katamarāna un atsitās pret māju iekšsie-nām. Beatrises jaudīgais kreiseris pie muliņa žēlabaini čīkstēja. Mašīn-telpā bija ieplūdis ūdens, un kreisera pakaļgals zem divu lielu Kraislera dzinēju svara bija iegrimis ūdeni. Agri vai vēlu kāda termiskā vētra sagrābs kreiseri un uz visiem laikiem noenkuros to kādā nogrimušā ielā piecdesmit pēdu dziļumā.
Kad Keranss izkāpa no lifta, pagalmiņā pie peldbaseina neviena nebija. Uz paplātes starp atpūtas krēsliem stāvēja vakar iztukšotās glāzes. Saules gaisma jau iespīdēja baseinā, izgaismodama dzelteno jūraszirdziņu un zilo trijžuburu rakstu tā dibenā. Zem notekcaurules virs Beatrises guļamistabas loga karājās pāris sikspārņu. Keranss apsēdās, un sikspārņi aizlidoja gluži kā vampīri, kas bēgot glābjas no austošas dienas.
Cauri žalūzijām Keranss redzēja lēni kustamies Beatrises siluetu, un pēc piecām minūtēm viņa ienāca viesistabā, no krūtīm līdz viduklim ietinusies melnā dvielī. Telpas otrajā malā valdošā pustumsa daļēji apslēpa viņas augumu. Beatrise izskatījās nogurusi un nomākta, viņa negribīgi pamāja Keransam ar roku. Ar elkoni atspiedusies pret bāra leti, viņa ielēja glāzē dzeramo, vienaldzīgi palūkojās Delvo gleznā un devās atpakaļ uz guļamistabu.
Tā kā Beatrise no istabas vairs neiznāca, Keranss devās viņu meklēt. Kad viņš atgrūda viesistabas stikla durvis, gluži kā izgarojumi no ļaužu pilnas telpas viņam sejā iesitās karsts gaiss. Pēdējā mēneša laikā ģenerators jau vairākkārt nebija reaģējis uz termostata ieslēgšanu, un gaisa temperatūra pārsniedza deviņdesmit grādu. Iespējams, ka ar to bija izskaidrojama Beatrises apātija un dzīves apnikums.
Kad Keranss ienāca, Beatrise sēdēja uz gultas. Uz saviem pievilcīgajiem ceļgaliem viņa turēja viskija glāzi. Istabas karstais, piesmakušais gaiss atsauca Keransa atmiņā Hārdmena kajīti brīdī, kad Bodkins veica savu eksperimentu.
Keranss piegāja pie termostata, kas atradās uz naktsgaldiņa, un pārslēdza to no septiņdesmit uz sešdesmit grādiem.