— Tas atkal sabojājies, Beatrise vienaldzīgi paziņoja. Dzinējs nedarbojas.
Keranss mēģināja izņemt viņai no rokām glāzi, taču Beatrise izvairījās. Nogurušā balsī viņa teica; Robert, liec mani mierā. Es zinu, ka esmu izlaidīga piedzērusies sieviete, taču esmu pavadījusi nakti laika džungļos un nevēlos klausīties pamācībās.
Keranss rūpīgi nopētīja Beatrisi, un viņa smaida jautās pieķeršanās un izmisums.
Es pamēģināšu salabot motoru. Šī guļamistaba smird tā, it kā tajā kopā ar tevi būtu izmitināts vesels soda bataljons. Bea, ieej dušā un pamēģini saņemties. Rīt Rigss brauks projām, un mums jābūt pie skaidras apziņas. Kādi murgi tevi moka?
Beatrise paraustīja plecus. — Džungļu murgi, Robert, — viņa izvairīgi atbildēja. — Es no jauna apgūstu ābeci. Pagājušajā nakti es pabiju deltas džungļos.
Viņa vārgi uzsmaidīja Keransam un ar ļauna humora pieskaņu piebilda: Neskaties tik bargi, drīz arī tu redzēsi šos sapņus.
Ceru, ka neredzēšu vis, — Keranss ar nepatiku vēroja viņu paceļam glāzi pie lūpām.
Un beidz jel to dzeršanu. Iespējams, ka viskijs brokastīs ir sena kalniešu tradīcija, taču tas sagandē aknas.
Beatrise pamāja ar roku: Es zinu. Alkohols nogalina lēni, taču man nekur nav jāsteidzas. Ej projām, Robert.
Keranss paklausīja un devās projām. Viņš iegāja virtuvē, tad nokāpa apakšstāva glabātavā, sameklēja lukturīti un instrumentu kasti un sāka labot ģeneratoru.
Kad Keranss pēc pusstundas ienāca iekspagalmā, Beatrise bija pilnīgi atguvusies no apātijas un rūpīgi lakoja nagus ar zilu laku.
Sveiks, Robert, vai tagad tu esi labākā omā?
Keranss apsēdās uz flīžu grīdas, slaucidams no rokām pēdējās eļļas paliekas. Viņš viegli ieknieba stingrajā Beatrises lielā un atvairīja atriebības sitienu ar papēdi pa viņa galvu.
Es salaboju ģeneratoru. Jācer, ka tagad viss būs kārtībā. Dīvaini — bija sabojājies divtaktu startera laikdevis, tas darbojās atpakaļgaitā.
Viņš grasījās plašāk izskaidrot šā fakta ironisko nozīmi, kad no lagūnas atskanēja skaļruņa pastiprināts troksnis. Tas plūda no bāzes, kur pēkšņi bija sākusies dzīva rosība: dzinēji iegaudojās un uzņēma ātrumu, laivceltņi spalgi šķindēja, nolaizdami ūdenī abas rezerves motorlaivas, kliedzieni sajaucās ar kāju dipoņu uz trapiem.
Keranss piecēlās un steidzās gar baseinu pie margām.
Vai tiešām viņi jau šodien brauks projām… Rigss ir pietiekami viltīgs, lai to izdarītu un pārsteigtu mūs nesagatavotus.
Beatrise nostājās viņam līdzās, piespiežot dvieli ciešāk pie krūtīm. Viņi raudzījās lejā uz bāzi. Šķita, ka iesaistīti visi vienības vīri, pie piestātnes mola viļņos šūpojās un lēkāja kuteris un abas motorlaivas. Nolaistie helikoptera rotori lēni griezās, Rigss un Makrīdijs patlaban gatavojās iekāpt. Pārējie vīri stāvēja rindā uz mola, gaidīdami savu kārtu iekāpt vienā no trim laivām.
Pat Bodkins bija izrāpies no savas kojas un kailām krūtīm stāvēja uz izmēģinājumu stacijas tiltiņa, kaut ko kliegdams Rigsam.
Pēkšņi Makrīdijs pamanīja Keransu stāvam pie balkona margām. Viņš kaut ko pateica pulkvedim. Tas paņēma elektrisko megafonu un paspēra pāris soļu tuvāk jumta malai.
Ke-ranss! Dok-tor-Ranss!
Milzīgi pastiprināto frāžu fragmenti lēkāja pajumtiem, atbalsodamies no logu rūšu alumīnija stiprinājumiem. Keranss pacēla rokas pie ausīm, mēģinādams izprast pulkveža teikto, taču skaņas pazuda helikoptera rēkoņā. Tad Rigss un Makridijs ierāpās kabīnē un pilots sāka pa kabīnes logu rādīt Keransam zīmes.
Keranss atšifrēja Morzes signālus, ātri aizgriezās no margām un sāka nest iekšā atpūtas krēslus.
Viņi brauks man pakaļ uz šejieni, — viņš teica Beatrisei, kamēr helikopters pacēlās no stāvlaukuma un pa diagonāli devās pāri lagūnai.
Tu vai nu apģērbies, vai arī pazūdi no šejienes. Gaisa plūsma noraus tavu dvieli kā salveti. Rigsam pašlaik pietiek nepatikšanu.
Beatrise palīdzēja Keransam noņemt audekla nojumi un aizgāja uz viesistabu. Pāri pagalmiņam krita helikoptera ēna, un pār viņas pleciem pāršalca vējš.
Robert, kas noticis? Par ko Rigss tā uztraucas?
Keranss aizsedza ar plaukstām ausis, lai pasargātu tās no trokšņa, un raudzījās pāri zaļu loku ieskautajām lagūnām, kas stiepās līdz apvārsnim. Viens viņa lūpu kaktiņš raižpilni savilkās.
Viņš nav uztraukts, tikai ārkārtīgi nobažījies. Viņa pasaule sāk grūt. Pazudis leitnants Hārdmens!
Zem helikoptera atvērtās lūkas gluži kā bezgalīga pūžņojoša vāts pletās džungļi. Gigantiskas kailsēkļu audzes ciešos puduros pletās uz nogrimušo ēku jumtiem, notušēdamas to baltās taisnstūrveida kontūras. Vietvietām no slīkšņas pacēlās kāds vecs betona ūdenstornis. Ar plūksnainām akācijām un ziedošiem tamariskiem apaugušu paštaisītu molu atliekas joprojām peldēja līdzās pussagruvušām biroju ēkām. No lielajām lagūnām atzarojās šauras pietekas. Zajā lapotne pārvērta tās par zaļgani apgaismotiem tuneļiem, kuri pamazām pārgāja sešsimt jardu platos kanālos, kas stiepās bijušo piepilsētu virzienā. Visur rēgojās sanesas, tās krājās milzīgos sēkļos pie dzelzceļa viaduktiem un biroju ēku dzegām, sūcās cauri nogrimušām arkādēm kā smirdošs modernas ldoākas saturs. Daudzi mazākie ezeriņi bija piesērējuši ar sanesām un kļuvuši par dzelteniem ar piepēm apaugušu dūņu apļiem, uz kuriem lekni kuploja visdažādāko augu mudžeklis. Tie bija kā ar sienām apjozti ārprātīgi Ēdenes dārzi.
Ap Keransa vidukli un pleciem bija aplikta neilona drošības josta, kas bija piesprādzēta pie kabīnes margām. Keranss lūkojās uz atklājušos ainavu, vērodams ūdensceļus, kas atzarojās no trim centrālajām lagūnām. Piecsimt pēdu zemāk helikoptera ēna traucās pāri lāsumaini zaļajai ūdens virsmai, un viņš koncentrēja uzmanību uz apvidu ap to. Pietekās un kanālos čumēja un mudžēja dažādi dzīvnieku valsts pārstāvji: starp ūdenī sagāzto bambusu stumbru krāvumiem bija saritinājušās ūdensčūskas, no zaļajiem tuneļiem gluži kā eksplozijas sodrēju mākoņi izverda sikspārņu bari, uz ēnainajām dzegām kā akmens sfinksas nekustīgi gulēja iguānas. Helikoptera trokšņa iztraucētas, logos, kas atradās pie ūdenslīnijas, bieži pazuda un parādījās būtnes, kas izskatījās kā cilvēku silueti, bet patiesībā bija vai nu krokodili, kas tvarstīja ūdensputnus, vai ari vētras nolauzto paparžkoku baļķi.
Divdesmit jūdžu attālumā apvārsnis joprojām grima agiinā rīta miglā, un milzīgs zeltainu tvaiku līķauts kā caurspīdīgs priekškars nokarājās no debesīm, taču gaiss virs pilsētas bija dzidrs un spožs, helikoptera izplūdes gāzu viļņotā Ūnija izgaistot dzirkstīja. Helikopters, mezdams lokus, virzījās ārā no centrālajām lagūnām. Keranss atspiedās pret lūku un vēroja mirdzošo svītru, vairs nepievērsdams uzmanību džungļiem.
Varbūtība no gaisa pamanīt Hārdmenu bija ārkārtīgi maza. Ja vien viņš nebija paslēpies kādā ēkā līdzās bāzei, viņam vajadzēja braukt pa kādu no ūdensceļiem, un paparžkoku lapotnes nodrošināja necaurredzamu aizsegu pret novērošanu no gaisa.
Rigss un Makrīdijs turpināja meklēšanu, lūkojodes pa pakaļgala lūku. Viņi pēc kārtas pētīja apkārtni ar binokli. Rigss bija bez cepures. Vējš pūta viņam sejā plānos gaišos matus, un šaurais žoklis šķēla gaisu. Pulkvedis atgādināja saniknotu zvirbuli.
Rigss pamanīja Keransu raugāmies debesīs un uzkliedza: — Doktor, vai neesat vēl viņu pamanījis? Neslinkojiet, sekmīgas pārmeklēšanas noslēpums ir simt procentu pārmeklētās teritorijas plus simt procentu koncentrēšanās.
Uzklausījis rājienu, Keranss atkal sāka vērot džungļu pusloku. Ap lūku griezās augstie centrālās lagūnas torņi. Hospitāļa sanitārs bija pamanījis Hārdmena pazušanu ap pulksten astoņiem no rīta. Gulta bija atdzisusi, Hārdmens gandrīz noteikti bija aizgājis iepriekšējā vakarā, iespējams, drīz pēc vakara pārbaudes pusdesmitos. Visas mazākās pie mola margām piesietās plakandibena laivas atradās savā vietā, taču Hārdmens bez pūlēm būtu varējis sasiet kopā divas tukšas degvielas mucas, kas bija sakrautas kaudzē pie C klāja kravas telpas, un bez trokšņa nolaist tās ūdenī. Lai cik primitīvs, šāds plosts bija drošs satiksmes līdzeklis, un ap rītausmu Hārdmens jau varēja atrasties desmit jūdžu attālumā no bāzes kādā septiņdesmit piecas kvadrātjūdzes lielās pārmeklējamās zonas punktā, un katrs akrs bija kā nosēts ar pusnogrimušām ēkām.