Pirms pacelšanās ar vinču helikopterā Keranss nebija sastapies ar Bod-kinu, tāpēc viņam atlika vien minēt, kāpēc Hārdmens bija pametis bāzi, kā arī prātot, vai šī aiziešana bija leitnanta prātā nobrieduša tālejoša plāna sastāvdaļa, vai ari bija uzlūkojama par spontānu un bezjēdzīgu reakciju uz ziņu, ka viņi dosies projām no lagūnām. Sākotnējais Keransa satraukums bija izplēnējis, viņš izjuta dīvainu atvieglojumu, it kā Hārdmena pazušana būtu pārrāvusi vienu no pretrunu lokiem, kas ieskāva K.eransu, un šo pretrunu spēks un viņa paša vājums būtu pēkšņi pazudis. Tomēr tagad viņa lēmums palikt šeit būs vēl grūtāk īstenojams.
Atsprādzējis savu drošības jostu, Rigss saniknots piecēlās kājās un pasniedza binokli vienam no abiem kareivjiem, kuri kabīnes aizmugurē tupēja uz grīdas.
Šāda tipa teritorijā meklēt no gaisa nozīmē veltīgi izšķiest laiku, -viņš uzsauca Keransam. Mums jānosēžas un rūpīgi jāizpēta karte. Jūs varēsiet sniegt mums īsu ieskatu Hārdmena psiholoģijā.
Viņi atradās apmēram desmit jūdžu uz ziemeļrietumiem no centrālajām lagūnām, torņu apveidi pie apvāršņa bija gandrīz izzuduši dūmakā. Piecas jūdzes tālāk — tieši starp viņiem un bāzi bija redzama viena no abām motorlaivām, tā brauca pa atklātu kanālu. Aiz laivas pa spīdošo ūdens virsmu stiepās balta ķīļūdens josla. Šajā rajonā bija mazāk sanesu, jo tās aizturēja cieši apbūvētais pilsētas rajons, kas atradās dienvidos. Augu valsts nebija tik lekna, un starp galvenajām ēku līnijām vīdēja plaši ūdens klajumi bez sēkļiem. Zem viņiem esošā teritorija kopumā bija tukša un neapdzīvota, un Keranss bez pamatota iemesla jutās pārliecināts, ka Hārdmens nevar atrasties ziemeļrietumu sektorā.
Rigss ierāpās kabīnē, un pēc mirkļa helikopters mainīja ātrumu un nolieces leņķi. Viņi uzsāka piķējošu lidojumu, nolaizdamies simt pēdu augstumā virs ūdens, un lidoja pāri kanāliem, meklēdami helikoptera nosēdināšanai piemērotu jumtu. Galu galā viņi izvēlējās pusnogrimušu kinoteātri un lēni nosēdās uz neoasīriešu stila portika stingrā četrstūrainā jumta.
Pāris minūtes viņi izstaipīja kājas, vērdamies zilā ūdens klajumā. Tuvākā ēka bija kāds savrup stāvošs universālveikals, kas atradās divsimt jardu tālāk. Vērodams plašumu, Keranss atcerējās Hērodota aprakstīto Ēģiptes plūdu ainavu, kurā dambju aizsargātās pilsētas bija kā salas Egejas jūrā-
Rigss atvēra karšu mapi un izklāja uz kabīnes grīdas polietilēna karti. Atspiedies ar elkoņiem pret lūkas malu, viņš uzlika pirkstu uz punkta, kurā viņi boja nosēdusies.
Seržant, viņš teica Deilijam, mēs jau atrodamies pusceļā uz Bērdu. Esam tikai velti deldējuši dzinēju.
Deilija mazo, nopietno seju apslēpa stiklšķiedru aizsargķivere. Viņš pamāja ar galvu un atbildēja: Ser, man šķiet, ka vienīgā iespēja ir zemā lidojumā pārmeklēt dažus atsevišķus ūdensceļus. Ta mēs varam vismaz cerēt kaut ko pamanīt plostu vai eļļas traipu.
— Piekritu. Taču problēma ir… Rigss ar steku piesita pie kartes,
— …kur meklēt? Pilnīgi iespējams, ka Hārdmens neatrodas tālāk par divām līdz trim jūdzēm no bāzes. Doktor, kādas ir jūsu domas?
Keranss paraustīja plecus. — Pulkvedi, es nezinu, kādi bijuši Hārd-mena motīvi. Pēdējā laikā viņu ārstēja Bodkins. Iespējams…
Keranss apklusa, un Deilijs iejaucās ar nākamo ierosinājumu, novērsdams Rigsa uzmanību. Nākamās piecas minūtes Rigss, Makrīdijs un Deilijs strīdējās par iespējamo Hārdmena izraudzīto maršrutu, atzīmēdami vienīgi platākos ūdensceļus, it kā Hārdmens būtu aizbēdzis nelielā karakuģī. Keranss vēroja ūdeni rāmos mutuļos plūstam garām kinoteātrim. Straume nesa līdzi uz ziemeļiem dažus zarus un ūdenszāļu čemurus, spilgtā saules gaisma pārklāja ūdens virsmu, kas atgādināja kausētu spoguļstiklu. Zem viņa kājām ūdens sitās pret portika sienu, un Keransam šķita, ka tas lēni sitas pret viņa apziņu, radīdams aizvien plašākus uztveres traucējumu lokus, it kā šķērsodams viņa apziņu virzienā, kas pretējs apziņas plūsmas virzienam. Keranss vēroja cits citam sekojošos vilnīšus ieskaujam slīpo jumtu un vēlējās pamest pulkvedi, doties tieši ūdeni un tā mirdzošajā, pūķa zaļajā, čūsku apsēstajā maģiskā miera vēsajā mājoklī izšķīdināt sevi un allaž klātesošos fantomus, kuri nemitīgi viņu pavadīja gluži kā sargputni.
Pēkšņi viņš bez jebkādu šaubu ēnas saprata, kur atrodas Hārdmens.
Keranss pagaidīja, līdz Deilijs pabeidz teikumu: … ser, es pazīstu leitnantu Hārdmenu, mēs esam kopā nolidojuši gandrīz piectūkstoš stundu, viņš acīmredzot ir pārcietis garīgu satricinājumu. Viņi vēlējās atgriezties Bērdā, viņš noteikti būs nolēmis, ka nespēj ilgāk gaidīt, pat ne divas dienas. Viņš būs devies uz ziemeļiem un noteikti atrodas kādā no atklātajiem kanāliem ārpus pilsētas.
Rigss Šaubīdamies pašūpoja galvu. Seržanta vārdi viņu nepārliecināja, taču nebija citu vanantu, tādēļ viņš bija gatavs pieņemt šo versiju.
Jā, iespējams, ka jums ir taisnība. Domāju, ka ir vērts pamēģināt. Kerans, un ko jūs par to domājat?
Keranss pakratīja galvu: Pulkvedi, pārmeklēt šīs zonas, kas atrodas uz ziemeļiem no pilsētas, nozīmē velti šķiest laiku. Hārdmens nemūžam nebūtu devies uz šejieni: šī ir pārāk atklāta un norobežota teritorija. Es nezinu, vai viņš iet kājām vai brauc ar plostu, taču pilnīgi noteikti nedodas uz ziemeļiem un nekādā gadījumā nevēlas atgriezties Bērdā. Hārdmens var doties tikai vienā virzienā uz dienvidiem.
Keranss norādīja uz kanālu mudžekli. Šie kanāli ietecēja centrālajās lagūnās un bija pietekas milzīgam trīs jūdzes uz dienvidiem no pilsētas plūstošam ūdensceļam. Šo ūdensceļu izroboja un novirzīja milzīgi sanesu sēkļi.
— Hārdmenam jābūt kaut kur šeit. Droši vien viņam visa nakts pagāja ceļā uz galveno kanālu, un es domāju, ka patlaban viņš atpūšas kādā no sīkajām ietekām, bet vakarā dosies tālāk.
Keranss apklusa, un Rigss, pārvilcis pāri acīm cepures nagu, cieši un saspringti vērās kartē.
Bet kāpēc uz dienvidiem? — seržants Deilijs iebilda. Aiz kanāla nav nekā, izņemot biezus džungļus un atklātu jūru. Gaisa temperatūra nemitīgi ceļas, viņš izcepsies.
Rigss palūkojās Keransā un sacīja: Doktor, seržanta Deilija doma ir pamatota. Kāpēc Hārdmenam vajadzētu doties uz dienvidiem?
No jauna vērdamies ūdenī, Keranss nomāktā balsī atteica: Pulkvedi, nav cita virziena.
Rigss bridi vilcinājās, tad uzlūkoja Makridiju, kurš bija atkāpies no grupas un nostājies līdzās Keransam. Viņa garais, uzkumpušais stāvs uz ūdens fona atgādināja sadrūmušas vārnas siluetu. Makrīdijs gandrīz nemanāmi pamāja Rigsam, it kā atbildēdams uz vārdos neizteiktu jautājumu. Deilijs uzlika kāju uz kabīnes kāpnēm, ari pieņemdams Keransa apgalvojuma loģiku un kopējo izpratni par Hārdmena rīcības motīviem, kad Keranss tos bija skaidri formulējis.