Pēc trim minūtēm helikopters pilnā ātruma traucās pāri lagūnām uz dienvidiem.
Kā jau Keranss bija paredzējis, viņi atrada Hārdmenu starp sanesu sēkļiem.
Nolaidušies trīssimt pēdu augstumā virs ūdens, viņi sāka pārmeklēt piecas jūdzes garo galveno kanālu. Virs tā virsmas kā dzeltenu kašalotu muguras slējās milzīgi sanesu sēkļi. Visur, kur kanāla hidrodinamiskās kontūras nodrošināja sanesu sēkļiem kaut niecīgāko noturību, nojumtiem atzarojās kanāla malās augošie džungļi un iesakņojās mitrajā smilšmālā, savīdami slīkšņu nekustīgā struktūrā. Keranss no lūkas vēroja šaurās pludmales aiz paparžkoku augšanas līnijas, meklēdams iespējamās nomaskēta plosta vai nupat uzslietas būdas pazīmes.
Pēc divdesmit minūtēm un duča pārmeklēšanas braucienu Rigss ar nožēlas pilnu galvas mājienu novērsās no lūkas.
Robert, jums droši vien ir taisnība, taču tas ir bezcerīgs pasākums. Hārdmens nav muļķis. Ja viņš vēlas paslēpties, mēs nemūžam viņu neatradīsim. Deviņos gadījumos no desmit mēs viņu nepamanītu pat tad, ja viņš būtu izliecies pa logu un mātu mums ar roku.
Keranss kaut ko nomurmināja, turpinādams vērot virsmu zem sevis. Katrs izlūklidojuma maršruts bija apmēram par simt jardiem garāks par iepriekšējo, un pēdējo triju lidojumu laikā viņš bija pamanījis lielu pusloka formas dzīvojamo ēku, kas atradās vietā, kur kanālā ieplūda neliela pieteka, kas aizvijās džungļos. Astoņi vai deviņi šīs ēkas stāvi slējās virs ūdens, ietverdami zemu, netīri brūnu sanesu uzkalnu. To klāja seklas peļķes, no kurām straumēm plūda ūdens. Pirms divām stundām šis sēklis bija slapju dubļu kaudze, bet pulksten desmitos, kad šeit ieradās helikopters, dubļi bija sākuši izžūt un sacietēt.
Keranss aizsedza acis no spilgtā saules atspulga, viņam šķita, ka sēkļa gludo virsmu apmēram sešu pēdu attālumā viena no otras šķērso divas tik tikko saskatāmas paralēlas līnijas, kas ved uz kāda gandrīz nogrimuša balkona pārkaru jumtu. Kad viņi atradās tieši virs balkona, Keranss mēģināja paraudzīties zem betona plāksnes, taču atvere bija kā piebāzta ar atkritumiem un trūdošiem baļķiem.
Viņš pieskārās Rigsam pie rokas un norādīja uz līnijām. Viņš bija tā iegrimis šo līniju pētīšanā, ka uz žūstošās virsmas starp līnijām gandrīz nepamanīja skaidri saskatāmos pēdu nospiedumus, kas vīdēja apmēram četru pēdu attālumā cita aiz citas. Nospiedumus nepārprotami bija atstājis gara auguma spēcīgs vīrs, kurš vilcis smagu kravu.
Kad helikoptera dzinēja radītais troksnis virs viņiem apklusa, Rigss un Makndijs noliecās un sāka pētīt primitīvo katamarānu, kas bija paslēpts jaunaudzē zem balkona. Katamarāns sastāvēja no divām tukšām mucām, kas bija piesietas pie metāla gultas rāmja. Abi pelēkie korpusi bija notriepti ar sanesām. Telpā aiz balkona uz grīdas bija redzami dubļaino Hārdmena apavu zoļu nospiedumi, kas šķērsoja istabu un pazuda gaitenī.
Jā, šaubu nav, vai ne, seržant? Rigss vaicāja, iznākdams dienasgaismā un aplūkodams dzīvojamo māju pusloku. Atsevišķās ēkas savienoja īsi dambji, kas sākās katras ēkas galā līdzās lifta šahtai. Lielākā daļa logu bija izsisti, krēmkrāsas apšuvuma flīzes klāja piepes, un viss ēku komplekss atgādināja pārgatavojušos kamambēra sieru.
Makridijs nometās ceļos pie viena no katamarāna korpusiem, notīrīja sanesas un sameklēja kodu, kas bija uzkrāsots ap tvertni.
UNAF 22-H-549. Mūsu mucas, ser. Vakar tās iztīrījām un sakrāvām uz C klāja. Viņš būs pievācis hospitāļa rezerves gultu pēc vakara pārbaudes.
labi, Rigss apmierināti saberzēja rokas un, bezrūpīgi smaidīdams, piegāja pie Keransa. Viņš bija atguvis labo omu un pašapziņu.
Lieliski, Robert. Augstas klases diagnoze. Jums izrādījusies pilnīga taisnība.
Viņi pētoši uzlūkoja Keransu, it kā meklēdams īstos Šīs nevainojamās atklāsmes avotus.
Neskumstiet, Hārdmens būs jums pateicīgs, kad mēs viņu atvedīsim atpakaļ.
Keranss stāvēja uz balkona malas, zem viņa pletās sažuvušu sanesu nogāze. Viņš pacēla acis uz klusējošo logu pusloku, prātodams par to, kurā no šiem apmēram tūkstoš dzīvokļiem Hārdmens varētu būt paslēpies.
Ceru, ka jūs nekļūdāties. Tomēr jums viņš vispirms ir jānoķer.
Nesatraucieties, mēs to izdarīsim.
Rigss uzkliedza abiem karavīriem, kuri stāvēja uz jumta un palīdzēja Deilijam piesiet helikopteru: Vilson, vērojiet dienvidrietumu galu, Kald-vel, jūs strādāsiet ziemeļu virzienā. Turiet acis vaļā, viņš var mēģināt bēgt peldus.
Abi vīri salutēja un ķērās pie darba, pie guma piespieduši karabīnes. Makridija elkonī šūpojās Tompsona šautene. Kad Rigss atpogāja sava ieroča maksti, Keranss klusi teica: Pulkvedi, mēs nemēģinām noķert traku suni.
Rigss atmeta ar roku un noteica: — Nomierinieties, Robert, es gluži vienkārši nevēlos, lai kāds gulošs krokodils nokož man kāju. Starp citu, — viņš uzsmaidīja Keransam, Hārdmenam ir 45. kalibra kolts.
Ļaudams Keransam sagremot dzirdēto, Rigss paņēma elektrisko megafonu.
Hārdmen! Seit pulkvedis Rigss! viņš auroja Hārdmena vārdu klusējošajā karstumā, pamirkšķināja Keransam ar aci un piebilda: Leitnant, ar jums vēlas parunāt doktors Keranss!
Atsizdamās pret ēku pusloku, skaņas atbalsojās purvos un pietekās, nodunot tālu pāri milzīgajiem, tukšajiem muklājiem. Visa apkārtne mirguļoja neciešamajā karstumā, vīriem uz jumta no laiviņu apakšas sviedri tecēja aumaļām. Sanesu sēklis izplatīja spēcīgu kloākas dvaku, virs tā badīgi knosījās un sanēja miljoniem kukaiņu. Keransa barības vads nelabumā sažņaudzās, un viņam noreiba galva. Cieši piespiedis roku pie pieres, viņš atspiedās pret kolonnu, ieklausīdamies atbalsīs ap viņu. Gluži kā zudušas džungļu reliģijas tempļu smailes četrsimt jardu attālumā virs augu valsts pacēlās divi augsti, balti pulksteņa torņi. No tiem atbalsojās viņa uzvārds — «Keranss … Keranss… Keranss». Keransam tās šķita kā zvana skaņas, kas brīdina par šausmām un postu, un kopā ar pulksteņa bezjēdzīgo rādījumu vairāk nekā jebkas līdz šim piedzīvotais personificēja visas draudīgās un neskaidrās priekšnojautas, kas meta viņa apziņā aizvien tumšākas ēnas, mandalu, kas bija izveidota no neskaitāmiem kosmiskā laika rādītājiem.
Viņi sāka pārmeklēt ēku, bet Keransa apziņā vēl joprojām skanēja viņa uzvārda atbalss. Keranss nostājās kāpņu laukumiņā katra gaiteņa centrā, bet Rigss un Makrīdijs pārmeklēja dzīvokļus, uzmanīgi pārvietojoties no stāva uz stāvu. Ēka bija izpostīta. Grīdas dēļi bija sapuvuši vai izlauzti, un viņi lēni virzījās uz priekšu pa bijušo parketu, piesardzīgi kāpdami no vienas betona sijas uz nākamo. Gandrīz viss sienu apmetums bija atlobījies un pelēkās kaudzēs gulēja gar grīdlīstēm. Visur, kur vien sniedzās saules stari, kailās līstes bija apvītas ar ložņaugiem un sūnām, šķita, ka ēkas karkasu balsta tikai augi, kas kuploja katrā istabā un gaitenī.
Pa grīdas plaisām no apakšējā stāva, aiz kura logiem virmoja netīrs ūdens, augšup cēlās saglumējuša ūdens dvaka. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem iztraucētie sikspārņi, kuri bija pieķērušies pie slīpajiem gleznu rāmjiem, izmisīgi metās ārā pa logiem, un spožajā saules gaismā skanēja viņu sāpju kliedzieni. Ķirzakas bēgot metās grīdas šķirbās vai bezcerīgi slīdēja pa sausajām vannām.
Karstuma nomocīts, Rigss kļuva arvien nepacietīgāks. Viņi jau bija nesekmīgi pārmeklējuši visus stāvus, izņemot divus pēdējos.
Sasodīts, nu kur gan viņš ir? Rigss atspiedās pret kāpņu margām, pamāja, lai pārējie cieš klusu, un, vilkdams elpu caur zobiem, ieklausījās ēkas klusumā. Seržant, mēs piecas minūtes pastāvēsim mierā. Tagad ir jāievēro piesardzība. Viņš ir kaut kur tepat.