Makrīdijs uzmeta plecā savu šauteni un uzkāpa līdz nākamā slāva kāpņu telpas vēdlodziņam, pa kuru ieplūda nedaudz vēsāks gaiss. Keranss atspiedās pret sienu. Pāri viņa mugurai un krūtīm plūda sviedru straumes, deniņos dunēja — viņš jutās pārguris no nemitīgās kāpšanas pa kāpnēm. Bija pusdivpadsmit, un gaisa temperatūra jau pārsniedza simt divdesmit grādu. Viņš uzlūkoja sārto, pietvīkušo pulkveža seju, apbrīnodams šā vīra pašdisciplīnu un uzticību pienākumam.
Robert, neskatieties uz mani ar tādu nožēlu. Es zinu, ka esmu nosvīdis kā sivēns, taču pēdējā laikā neesmu atpūties tik daudz, kā tu.
Abi vīri saskatījās un apjauta, ka viņu attieksme pret Hārdmenu ir diametrāli pretēja. Keranss, vēlēdamies nogludināt atšķirības, klusi ierunājās: Pulkvedi, tagad jūs droši vien viņu noķersiet.
Meklēdams, kur apsēsties, Keranss gāja pa gaiteni līdz pirmā dzīvokļa durvīm un pagrūda tās.
Durvju rāmis sabirza tārpu izgrauztu putekļu un koka gabaliņu kaudzē, un Keranss piegāja pie plata divviru loga, aiz kura atradās balkons. Cauri logam ieplūda mazliet svaiga gaisa, Keranss pagrieza pret gaisa plūsmu seju un krūtis, vērodams džungļus. Zemesrags, uz kura atradās dzīvojamo ēku pusloks, savulaik bija bijis neliels uzkalns. Sanesu sēkļa otrā pusē virs ūdens joprojām vīdēja vairākas ēkas. Keranss palūkojās uz abiem pulksteņa torņiem, kuri kā balti obeliski slējās virs paparžu lapotnes. Šķita, ka dzelteni nokaitētais pusdienlaika karstums gluži kā milzīgs, caurspīdīgs pārklājs spiež uz leju lapotās galotnes. Katru reizi, kad kāds zars sakustējās, novirzīdams saules starus citā leņķī, gaisā gluži kā dimanti uzzibsnīja tūkstošiem gaismas puteklīšu. Neskaidrie klasiskā stila portāla apveidi un kolonnām rotātā fasāde zem torņiem liecināja, ka šajās ēkās savulaik atradies nelielas pašvaldības centrs. Vienai ciparnīcai nebija rādītāju, bet otras rādītāji dīvainā kārtā rādīja gandrīz vai pareizu laiku — 11:35. Keranss prātoja, vai būtu iespējams, ka pulksteņa mehānisms joprojām darbojas, ka to uzvelk kāds prātā jucis vientuļnieks, mēģinādams saglabāt pēdējo skaidra saprāta pierādījumu. Ja mehānisms tik tiešām darbotos, šā vientuļnieka loma lieliski piestāvētu Rigsam. Vairākas reizes, viņiem atstājot kādu nogrimušo pilsētu, Rigss bija uzvilcis tur esošās katedrāles sarūsējušo divas tonnas smago pulksteņa mehānismu un viņi bija devušies projām katedrāles pulksteņa zvanu skaņu pavadīti. Nākamajās naktīs Keranss sapnī redzēja Rigsu Vilhelma Telia tērpā platiem soļiem staigājam pa milzīgu Dalī ainavu un stādām sakusušajās smiltīs lielus, pilošus saules pulksteņus gluži kā dunčus.
Keranss atspiedās pret logu. Laiks steidzās uz priekšu, atstādams pulksteņa rādītājus tajā pašā stāvoklī 11:35, it apsteigdams tos uz ātrgaitas
automaģistrāles. Bet varbūt tas nebija stacionārs stāvoklis (kad pareizu laiku rāda divas reizes diennaktī biežāk nekā vairums pulksteņu), varbūt rādītāji kustējās tik lēni, ka to kustība šķita neuztverama?; Jo lēnāk darbojas pulkstenis, jo vairāk tas tuvinās bezgalīgajam un majestātiskajam kosmiskā laika tecējumam. Patiesībā cilvēks, kurs pagrieztu pulksteņa rādītāju kustību atpakaļ virzienā, būtu izgudrojis laika rādītāju, kas savā ziņā kustētos vēl lēnāk par visumu, un tādējādi būtu vēl plašākas telpas un laika sistēmas sastāvdaļa.
Keranss uzjautrinājās par šo iedomu, bet tad pēkšņi drupu juceklī pretējā krastā pamanīja nelielu kapsētu, kas no pakalna ietiecās ūdenī. Sašķiebušies kapakmeņi izskatījās kā bariņš peldētāju, kas tur galvu virs ūdens. Viņš atkal atcerējās kādu šausmīgu kapsētu, virs kuras viņi bija noenkurojušies, — saplaisājušas un pārplīsušas greznās Florences stila kapenes, līķus, kas peldēja atrisušajos līķautos, it kā piedalīdamies šaušalīgā pastardienas mēģinājumā.
Novērsis skatienu, viņš aizgriezās no loga un pēkšņi pamanīja, ka aiz viņa durvīs nekustīgi stāv gara auguma vīrs ar tumšu bārdu. Satrūcies Keranss mulsi raudzījās šajā cilvēkā, ar pūlēm atgriezdamies īstenībā. Lielais vīrs bija uzkumpis, taču viņa poza nebija draudīga, smagās rokas brīvi nokarājās gar sāniem. Viņa pieri un plaukstas klāja sacietējuši, melni dubļi, tie sedza arī zābakus un formastērpa bikses. Uz mirkli Keransam šķita, ka tas ir atdzīvojies līķis. Vīra bārdainais zods bija ierauts starp platajiem pleciem, sasprindzināta un noguruša cilvēka iespaidu pastiprināja hospitāļa sanitāra zilā kokvilnas auduma formas žakete, kas viņam bija vairākus izmērus par mazu. Kaprāļa uzšuve bija uzrāvusies virs izspīlētajiem delt-veida muskuļiem. Sejā vīdēja sasprindzināta interese, taču viņš uzlūkoja Keransu drūmā atsvešinātībā. Vīrieša acis atgādināja dziļi paslēptus ugunskurus, un iekšējā enerģija izpaudās tikai interesē, ar kādu viņš vēroja biologu.
Keranss pagaidīja, līdz acis aprada ar telpas aizmugurē valdošo puskrēslu, un neapzināti paraudzījās uz guļamistabas durvīm, pa kurām bārdainais vīrs bija iznācis. Keranss pastiepa roku, it kā baidīdamies pārtraukt kopības izjūtu, it kā brīdinādams, lai vīrietis nekustas, pretī saņemdams ieinteresētu, izpratnes pilnu līdzjūtības izteiksmi, itin kā viņi atrastos mainītās lomās.
Hārdmen, — Keranss nočukstēja.
Mežonīgi salēcies, vīrs metās viņam virsū, milzīgais augums aizņēma vai pusi no istabas. Taču tā bija māņu kustība — vīrs paciņās sānis, pirms viņi paspēja sadurties, metās viņam garām un, pirms Keranss paspēja atgūt līdzsvaru, izlēca uz balkona un sāka rāpties pāri margām.
Hārdmen! ieliedzās kareivis uz jumta, un Keranss steidzās uz balkona pusi. Hārdmens gluži kā akrobāts pa notekcauruli rāpās uz apakšējās aizsargbaijeras pusi. Istabā ieskrēja Rigss un Makridijs. Ar roku pieturēdams cepuri, Rigss pārliecās pāri margām. Hārdmenam pazūdot kādā dzīvoklī, Rigss nolamājās.
— Malacis, Kerans! Jūs gandrīz notvērāt viņu!
Viņi izskrēja gaitenī un metās lejup pa kāpnēm. Viņi redzēja Hārdmenu pagriežamies ap margām četrus stāvus zemāk, viņš lēca pāri veseliem kāpņu laidieniem.
Sasnieguši apakšstāvu, viņi tikai par pusminūti atpalika no Hārdmena, un nojumta skanēja sajūsmas saucieni. Tomēr Rigss kā iemiets apstājās uz balkona: — Lai Dievs žēlīgs, viņš mēģina ievilkt ūdenī savu plostu!
Trīsdesmit jardu attālumā Hārdmens vilka katamarānu pa sacietējušo sanesu masu, pārmetis pāri pleciem tauvu un ar velnišķīgu spēku raudams rāmi pa gaisu.
Pogādams pistoles maksts atloku, Rigss skumji kratīja galvu. Līdz ūdens malai bija piecdesmit jardu, Hārdmena kājas līdz ceļiem stiga miklajās sanesās, viņš nelikās zinis par vīriem, kuri vēroja viņu nojumta. Visbeidzot Hārdmens nosvieda tauvu, sagrāba gultas rāmi ar abām rokām un lēniem, mokošiem rāvieniem dzina to uz priekšu. Kokvilnas audums uz muguras pārplīsa.
Rigss izgāja uz balkona un pamāja, lai Vilsons un Kaldvels nāk lejā.
— Nabaga velns. Izskatās, ka viņš ir galīgi nojūdzies. Doktor, esiet tepat tuvumā. Iespējams, ka jūs varēsiet viņu nomierināt.
Viņi lēni aplenca Hārdmenu. Sargājot acis no spilgtās saules gaismas, pieci vīri — Rigss, Makridijs, abi kareivji un Keranss virzījās lejup pa slīpo nogāzi. Gluži kā ievainots ūdens bifelis, Hārdmens desmit jardu tālāk turpināja lauzdes uz priekšu pa dubļiem. Keranss pamāja pārējiem palikt uz vietas un kopā ar Vilsonu gaišmatainu jaunekli, kurš savulaik bija bijis Hārdmena dieninieks, devās uz priekšu. Prātodams, ko lai Hārdmenam pasaka, viņš nokremšļojās.