Pēkšņi uz jumta viņiem aiz muguras atskanēja aprauta rēkoņa, pārtraukdama dramatiskās situācijas klusumu. Iedams pāris soļu aiz Vilsona, Keranss vilcinājās un redzēja Rigsu Īgni raugāmies uz helikoptera pusi. Nospriedis, ka viņu misija ir galā, Deilijs bija iedarbinājis dzinēju, un lāpstiņas lēni šķēla gaisu.
Hārdmena uzmanība no mēģinājuma sasniegt ūdeni bija novērsta, viņš pacēla acis un uzlūkoja aplencēju grupu, palaida vaļā katamarānu un pieplaka pie zemes aiz tā. Vilsons sāka piesardzīgi brist uz priekšu pa mīkstajām sanesām, karabīne šķērsām karājās viņam uz krūtīm. Iegrimis mīkstajās sanesās līdz viduklim, Vilsons kaut ko uzkliedza Keransam, taču viņa balsi apslāpēja dzinēja rēkoņa, kas arvien pieauga. Pēkšņi Vilsons sagrīļojās. Pirms Keranss paspēja viņu satvert, Hārdmens, turēdams rokā lielo 45. kalibra koltu, pārliecās pāri katamarānam un izšāva. Liesma no stobra aizlidoja sakarsētajā gaisā, un Vilsons, īsi iekliedzies, pārkrita pāri savai karabīnei, pēc tam atkrita uz muguras, satvēris rokā asiņojošo elkoni. Eksplozijas vilnis bija norāvis viņam no galvas laiviņcepuri.
Pārējie vīri sāka kāpties atpakaļ pa nogāzi. Hārdmens iebāza revolveri maksti un skriešus gar ūdens malu devās uz ēkām, kas pārsimt jardu tālāk saplūda ar džungļiem.
Aizvien pieaugošās helikoptera rēkoņas pavadībā viņi skrēja pakaļ Hārdmenam. Rigss un Keranss palīdzēja ievainotajam Vilsonam. Viņi klupdami krizdami steberēja pa priekšā skrejošā vīra pēdām. Sanesu sēkļa malā kā augsta zaļa klints slējās džungļi paparžkoki bija savijusies kopā ar milzīgām sūnu vālēm, kas nokarājās no ēku terasēm. Hārdmens bez šaubīšanās ienira šaurā spraugā starp divām vecām akmens sienām un pazuda sīkā ieliņā. Makridijs un Kaldvels atradās divdesmit jardu aiz viņa.
— Seržant, skrieniet viņam pakaļ, Rigss iekliedzās, kad Makridijs apstājās, lai pagaidītu pulkvedi. Gandrīz viņu notvērām, viņš sāk nogurt.
Norādīdams uz Hārdmenu, kas lieliem soļiem skrēja projām, Rigss teica Keransam: Ak Dievs, kas par nejēdzību. Kas gan liek tam vīram tā rīkoties? Man gribas ļaut, lai viņš iet, un atmest visai šai lietai ar roku.
Vilsons jau bija atjēdzies un spēja paiet bez citu palīdzības. Keranss palaida viņu vaļā un sāka skriet.
Pulkvedi, ar viņu viss būs kārtībā. Es pamēģināšu parunāt ar Hārdmenu, iespējams, ka spēšu viņu aizturēt.
No šaurās ieliņas viņi nonāca nelielā skvērā. Ap to bija izvietotas dažas 19. gadsimta municipālās ēkas, bet skvēra vidū atradās strūklaka. Ap vecā tiesas nama ar skulptūrām izrotātas Panteona stila ēkas pelēkajām joniešu kolonnām vijās savvaļas orhidejas un magnolijas. Skvērs bija izturējis pēdējo piecdesmit gadu pārmaiņas, un ēkas pirmais stāvs joprojām atradās virs ūdens līmeņa. Līdzās tiesas namam ar torni, kura pulkstenim nebija rādītāju, stāvēja cita ēka ar kolonnām. Tā bija vai nu bibliotēka, vai muzejs. Baltās kolonnas vizēja saulē gluži kā milzīgu izbalojušu kaulu rinda.
Bija pusdienlaiks. Saule piepildīja šo seno forumu ar spilgtu, degošu gaismu. Hārdmens apstājās, kā neziņā uzlūkodams viņam sekojošos vīrus, un sāka kāpt pa tiesas nama pakāpieniem. Mādams ar roku Keransam un Kaldvelam, Makrīdijs pakāpās atpakaļ gar skvērā izvietotajām statujām un ieņēma pozīciju aiz strūklakas baseina.
Doktor, tagad tas ir pārāk bīstami! Iespējams, ka viņš jūs nepazīst Mums jāpagaida, kamēr kļūs mazliet vēsāks. Viņš netiks projām no Šejienes. Doktor…
Keranss neklausījās. Viņš lēni virzījās uz priekšu pa saplaisājušajiem bruģakmeņiem, ar plaukstām aizēnodams acis, un nedroši uzlika kāju uz pirmā pakāpiena. Kaut kur ēnā viņš dzirdēja Hārdmena pārgurušo elpu. Viņš vilka plaušās verdoši karsto gaisu.
Apkārtni satricināja helikoptera rēkoņa. Tas lēni planēja virs skvēra, Rigss un Vilsons uzskrēja pa muzeja kāpnēm līdz ieejas durvīm, vērodami aizmugures rotoru, kas griezās aizvien lēnāk. Keransam šķita, ka troksnis un karstums kā tūkstoš vāļu dauza viņa smadzenes, visapkārt virmoja putekļu mākoņi. Helikopters sāka laisties zemāk, tā dzinējs pēdējo reizi paātrināja apgriezienus, un pirms nosēšanās skvērā helikopters vēlreiz pacēlās augstāk. Keranss metās atpakaļ un pievienojās Makrīdijam, kurš stāvēja aiz strūklakas.
Helikopters grūdieniem kustējās virs viņu galvām. Aizmugures rotors atsitās pret desas nama portiku. Pašķīda marmora lauskas, helikopters palēkdamies pacēlās augstāk un tad nosēdās uz bruģakmeņiem. Sadauzītais aizmugures rotors bija notriekts no ass un mežonīgi griezās. Deilijs izslēdza motoru. Kā apdullis pēc spēcīgā atsitiena pret zemi, viņš sēdēja un bezpalīdzīgi pūlējās noņemt drošības jostu.
Jau otrreiz palaiduši garām izdevību noķert Hārdmenu, vīri apgūlās ēnā aiz muzeja portika, gaidīdami, līdz aprims pusdienlaika svelme. Ap skvēru stāvošo ēku pelēkos akmeņus apmirdzēja gluži kā milzīga starmeša raidīta balta gaisma, un šī ainava atgādināja pārgaismotu fotogrāfiju. Tā atsauca Keransa atmiņā kādas Ēģiptes nekropoles krīta baltās kolonnas. Saule bija sasniegusi zenītu, un tās gaisma taisnā leņķī atstarojās no bruģakmeņiem. Keranss aprūpēja Vilsonu, ik pa brīdim iedeva viņam pāris graudiņu morfija. Pārējie vīri joprojām gaidīja Hārdmenu, lēnām apvēdi-nādamies ar savām laiviņcepurēm.
Pēc desmit minūtēm drīz pēc pusdienlaika — Keranss paraudzījās uz skvēru. Gaisma un atspīdumi padarīja neskaidrus pretējo ēku apveidus, un aiz strūklakas esošās celtnes vairs nebija labi saskatāmas, gluži kā spoku pilsētas mājas tās te iznira no gaismas, te atkal pazuda. Skvēra vidū pie pašas strūklakas stāvēja kāds gara auguma cilvēks. Pulsējošo karstuma viļņu iespaidā vērotājam Šķita, ka vīrieša augums ik pa brīdim kļūst neparasti milzīgs un tad atkal saraujas līdz normālam lielumam. Hārdmena saulē iedegusi seja un melnā bārda tagad Šķita krīta baltumā, un dubļainās drebēs žilbinošajā gaismā mirdzēja kā zelts.
Keranss piecēlās sēdus un notupās uz ceļiem, gaidīdams, ka Makridijs metīsies virsū Hārdmenam, taču seržants, tāpat kā Rigss, bija atspiedies pret kādu kolonnu un neko neredzošām acīm kā aizmidzis vai nonācis transa raudzījās uz ieejas durvīm.
Hārdmens lēni virzījās pāri skvēram. Ik pa brīdim viņš pazuda aiz virmojošās gaismas priekškara, tad atkal kļuva saskatāms. Divdesmit pēdu attālumā viņš pagāja garām Keransam, kurš bija notupies aiz kolonnas un uzlicis vienu roku Vilsonam uz pleca, cenšoties apklusināt vīrieša dobjos vaidus. Hārdmens pagāja garām helikopteram, sasniedza tiesas nama stūri un pa šauru nogāzi devās uz sanesu sēkli, kas atradās simt jardu attālumā.
It kā apliecinādama Hārdmena izglābšanos, saules gaisma pēkšņi kļuva nedaudz vājāka.
— Pulkvedi Rigs!
Ar plaukstu aizēnodams acis no spilgtās gaismas, Makrīdijs metās lejup pa pakāpieniem un ar Tompsona šauteni norādīja uz sanesu sēkļa pusi. Rigss paraudzījās norādītajā virzienā. Viņš bija bez cepures, šaurie pleci bija saspringuši. Rigss izskatījās noguris un zaudējis pēdējās cerības.
Viņš satvēra Makridija elkoni: Seržant, lai viņš iet. Tagad mēs viņu vairs nenoķersim, un tam ari nav lielas jēgas.
Hārdmens atradās drošībā divsimt jardu attālumā. Viņš nepaguris joprojām virzījās tālāk, nelikdamies zinis par karstumu, kas šķita plūstam no liesmojošas kurtuves. Hārdmens bija sasniedzis pirmo uzkalnu. Virs sanesu sēkļa centra vīdēja milzīgi tvaika mākoņi, un Hārdmens pazuda tajos kā dziļas miglas blāķī. Viņa priekšā pletās neskaitāmie iekšzemes jūras sēkļi, kas pamalē saplūda ar līdz baltkvēlei nokaitētajām debesīm. Keransam šķita, ka Hārdmens pāri karstu pelnu kāpai iesoļo pašā saules mutē.