Pulkvedi, vai tev radušās problēmas?
Man nekādu problēmu nav. Patiesībā tev radusies kāda problēma.
Viņi devās augšup pa kāpnēm. Rigss ar steku dauzīja pa vīteņaugiem, kas bija apvijušies ap margām.
Vai tu joprojām neesi salabojis liftu? Allaž esmu uzskatījis, ka šī viesnīca tiek pārak augstu vērtēta.
Tomēr tad, kad viņi iegāja augšstāva numurā un viņus apņēma dzidrais, vēsais kā ziloņkauls gaiss, Rigss atzinīgi pasmaidīja un apmierināts ieslīga vienā no Ludviķa XV stila atzveltnes krēsliem ar apzeltītām kājām.
Jā, ļoti laipni no tavas puses. Zini, Robert, man šķiet, ka tev piemīt iedzimu klaidoņa talants. Es gribētu ievākties šeit pie tevis. Vai ir kāda brīva vieta?
Keranss pakratīja galvu, piespieda sienā iebūvētu slēdzi un gaidīja, līdz no viltus grāmatskapja visā savā krāšņumā iznira koktciļbārs.
Pamēģini iekārtoties viesnīcā «Hilton ». Tur ir labāka apkalpošana.
Tas bija joks, taču, lai kā arī Keransam patika Rigss, viņš vēlējās tikties
ar pulkvedi pēc iespējas retāk. Patlaban starp viņiem atradās lagūnas un džungļi apslāpēja nemitīgo šķindoņu, kas plūda no bāzes kambīzes un arsenālā, Viņi pazina visus divdesmit grupas dalībniekus vismaz pāris gadu, taču pēdējo sešu mēnešu laikā nebija sarunājies ne ar vienu no viņiem, izņemot Rigsu un seržantu Makridiju. Saskarsme ar pārējiem bija aprobežoju sies ar pāris īsiem ņurdieniem un jautājumiem, kas tika uzdoti takara ar slimībām. Viņš bija samazinājis līdz pēdējai iespējai pat savu sa-nkarsmi ai liodkinu. Savstarpēji vienojoties, abi biologi bija atmetuši jokus un lerzeianu, kas pirmos divus gadus bija viņus spēcinājusi laboratorijas darbu laika, veicot kataloģizāciju un sagatavojot diapozitīvus.
Si pieaugošā izolācija un pašpietiekamība, kuru izrādīja pārējie grupas dalībnieki un pret kuru iinuns bija vienīgi dzīvespriecīgais Rigss, atgādināja Kerajifcain palcnmalo vielmaiņu un bioloģisko attālināšanos, kas piemīt visam dzīvnieku sugām, kas pakļautas būtiskam pārvērtībām. Reizēm viņi prātoja par to, kada pārejas stadijā viņi ir, taču bija pārliecināts, ka v>ņa attalinasanā» uo cilvēkiem nebija potenciālas šizofrēnijas attīstības ftMUfMomi, bet gMii ru|Mga sagatavošanas pilnīgi jaunai videi, kurā būs savs leki^jau iekārtojums, un loģika un kura vecas domāšanas kategorijas būs tikai beka tia*ia.
Keranss pasniedza Rigsam lielu glāzi skotu viskija, pēc tam paņēma savu glāzi un nolika uz galda, neapzināti pārbīdot dažas grāmatas, kas bija sakrautas uz radioaparāta.
Vai esi mēģinājis paklausīties šo verķi? Rigss vaicāja, piešķirdams balsij tēlota pārmetuma pieskaņu.
Ne reizes, Keranss atteica. Kāda jēga? Mēs zinām visu par nākamajiem trim miljoniem gadu.
Tu nezini vis. Tik tiešām, tev vajadzētu šad tad to ieslēgt Dzirdēsi dažādas interesantas lietas.
Rigss izdzēra glāzi un paliecās uz priekšu.
Piemēram, šorīt tu būtu dzirdējis, ka tieši pēc trim dienām mēs savāksim savas mantas un dosimies projām uz visiem laikiem.
Keranss pārsteigts pacēla acis, un Rigss apstiprinoši pamāja.
Vakar vakara saņēmām ziņu no Bērdas. Acīmredzot ūdens līmenis turpina paaugstināties, viss mūsu paveiktais ir kaķim zem astes. Starp citu allaž esmu uzskatījis, ka tā ir velta laika šķiešana. Tiek atsauktas ari amerikaņu un krievu grupas. Tagad gaisa temperatūra pie ekvatora ir simt astoņdesmit grādu un tā nepārtraukti pieaug, lietus josla plešas līdz pat divdesmitajam platuma grādam. Bez tam aug ari sanesu daudzums…
Viņš aprāvās un pētoši uzlukoja Keransu: Kas par lietu? Vai tu nepriecājies par iespeju doties projām?
Protams, Keranss automātiski atteica. Turēdams rokā tukšo glāzi, viņš pārgāja pāri istabai, gribēdams nolikt glāzi bārā, taču pēkšņi atjēdzas, ka stāv pie kamīna dzegas un izklaidīgi pieskaras pulkstenim. Šķita, ka viņš kaut ko meklētu.
Pēc trim dienām, tu saki?
Un ko tad tu gribēji pēc trim miljoniem dienu? Rigss plati pasmaidīja Robert, man šķiet, ka tu slepenībā vēlies palikt tepat
Keranss saņēmās, piegāja pie bāra un pielēja savu glāzi. Viņi bija pārcietis iepriekšējā gada garlaicību un vienmuļību, labprātīgi izolēdamies no normālās laika un telpas pasaules, un pēkšņa atgriešanās īstenībā bija uz mirkli izsitusi viņu no sliedēm. Bez tam viņš zināja, ka eksistē ari citi motīvi un citi pienākumi.
Nerunā muļķības, — viņš atcirta. — Man gluži vienkārši nebija ienācis prātā, ka mēs varētu dk pēkšņi doties projām. Protams, ka es priecājos par iespēju pamest šo vietu. Jāatzīst gan, ka man patīk šeit uzturēties, -viņš piebilda, norādīdams uz viesnīcas numuru. Iespējams, ka šī vieta atbilst manam fin de siecle1 temperamentam. Kempbērdā es dzīvošu tik lielā kabīnē kā puse skārda kopkajītes. Vienīgais, kas kaut cik atgādinās šejieni, būs vietējā radio raidījums «Lēkāšana ar Bēthovenu».
Rigss skaļi iesmējās par šo īgna humora izpausmi, un, pogādams mundieri, piecēlās kājās.
Robert, tu esi dīvains cilvēks.
Keranss strauji iztukšoja glāzi un teica: Klau, pulkvedi, man šķiet, ka galu galā šorīt es nevarēšu tev palīdzēt. Radušās steidzamākas darīšanas.
Viņš ievēroja, ka Rigss lēni pamāj ar galvu.
Saprotu. Šī bija tava problēma. Mana problēma.
Jā. Es viņu satiku vakar vakarā un šorīt pēc tam, kad bijām saņēmuši jauno ziņu. Robert, tev viņa jāpārliecina. Padaban viņa kategoriski atsakās doties projām. Viņa nesaprot, ka nu visam ir pienācis gals, ka šeit vairs nebūs nevienas atbalsta grupas. Viņa varētu noturēties vēl pusgadu, bet nākamgad martā, kad šejieni sasniegs lietus josla, mēs nespēsim pat atlidot šurp ar helikopteru. Katrā gadījumā tad neviens vairs neliksies par viņu zinis. Es viņai to pateicu, bet viņa vienkārši pagriezās un aizgāja.
Keranss viegli pasmaidīja, iztēlodamies pazīstamo gurnu izliekumu un augstprātīgo gaitu.
Beatrise reizēm mēdz būt grūti paciešama, viņš mēģināja izlocīties, cerēdams, ka viņa nebūs pārāk aizvainojusi pulkvedi. Diezin vai Beatrisi izdosies pierunāt trīs dienu laikā, un Keranss gribēja būt pārliecināts, ka Rigss būs ar mieru gaidīt ilgāk.
Viņa ir sarežģīts cilvēks, dzīvo vairākos līmeņos. Līdz brīdim, kad &i<* līmeņi tiek sinhronizēti, viņa mēdz izturēties kā nenormāla.
Viņi izgāja no viesnīcas numura. Keranss aizvēra hermētiski noslēdzamās durvis un iedarbināja termostatu, lai pēc divām stundām numurā būtu patīkama astoņdesmit grādu temperatūra. Viņi devās lejup uz peldošo molu. Gaiņādams starp mitrajiem, piepēm apaugušajiem dīvāniem ložņājošās čūskas, Rigss ik pa brīdim apstājās kādā viesistabā, kuras logi izgāja uz lagūnu, lai izbaudītu apzeltītās telpas krāšņumu. Viņi iekāpa kuteri, un Makridijs aizcirta aiz viņiem būra durvis.
Pēc piecām minūtēm, katamarānam slīdot un griežoties aiz kutera, viņi devās pāri lagūnai. Karstajā gaisā mirgoja zeltaini viļņi, un lielo augu loks ap viņiem šķita dejojam garaiņos kā vudū džungļos.
Rigss drūmi raudzgās cauri būrim.
Paldies Dievam, ka esam saņēmuši šo ziņu no Bērdas. Mums būtu vajadzējis doties no šejienes projām jau pirms vairākiem gadiem. Visa šī ostu kartēšana, kas noderētu iespējamā nākotnē, ir tīrais absurds. Pat tad, ja saules uzliesmojumi beigtos, kaut cik nopietni mēģinājumi no jauna pārvākties uz šīm pilsētām varētu sākties ne ātrāk kā pēc desmit gadiem. Tad vairums lielo ēku jau atradīsies zem sanesām. Lai izcirstu džungļus tikai šajā vienā lagūnā, būtu nepieciešamas divas divīzijas. Bodkins man šorīt stāstīja, ka jau tagad dažu augu lapotnes un tie nav koki, starp citu, slejoties divsimt pēdu augstumā. Visa šī vieta nav nekas cits kā jūds zvērudārzs.