Rigss noņēma formas cepuri, paberzēja pieri un mēģināja pārkliegt divu piekarināto dīzeļdzinēju rēkoņu.
Ja Beatrise paliks šeit ilgāk, viņa kļūs traka. Starp citu, pēkšņi atcerējos otru iemeslu, kāpēc mums jātiek prom.
Rigss uzlūkoja kalsno seržantu Makrīdiju, kurs vienatnē stāvēja pie stūres rata, stingi vērdamies ūdenī, un pēc tam pārlaida skatienu pārējo vīru izmocītajām sejām.
Klau, doktor, kā jūs naktīs guļat?
Izbrīnīts Keranss palūkojās uz pulkvedi, prātodams, vai šis jautājums varētu būt saistīts ar Beatrisi Dālu. Rigsa gudrās un vērīgās acis vaicājoši raudzījās Keransā, veiklās rokas locīja steku.
Ciešā miegā, Keranss uzmanīgi atteica. Tik labi kā nekad. Kāpēc tu tā vaicā?
Rigss tikai pamāja ar galvu un skaļā balsī sāka dot pavēles Makridijam.
2.Iguānu ierašanas
Gaudojot gluži kā gaisa trauksmes sirēna, no šaurās pietekas gaisā pacēlās milzīgs sikspārnis ar āmurveida galvu un tuvojās kuterim. Vairīdamies no plašā zirnekļu tīklu labirinta, kuru pāri pietekai bija saaudušas vilkzirnekļu kolonijas, sikspārnis paslīdēja garām stiepļu būrim tikai dažu pēdu attālumā no Keransa galvas un aizlidoja tālāk virs daļēji ūdenī iegrimušajām biroja ēkām, nolaizdamies zemāk un atkal paceldamies gaisā starp milzīgajiem paparžu puduriem, kas auga uz šo ēku jumtiem. Sikspārnis patlaban lidoja virs kādas dzegas, kas slējās laukā no ūdens. Pēkšņi kāda pārakmeņojusies radība paslējās gaisā un sagrāba sikspārni. Keranss dzirdēja spalgu brēcienu un redzēja sikspārņa spārnus sašķīstam ķirzakas žokļos. Pēc tam rāpulis no jauna pazuda starp lapām.
Stīvi grozot akmenscietās galvas, visu ceļu iguānas pa biroja ēku un lielveikalu logiem vēroja viņus braucam garām. Kutera radītā trokšņa uzmodinātās ķirzakas uznira ūdens virspusē, tvarstīja no nezāļu puduriem un pūstošajiem baļķiem izlīdušos kukaiņus, tad iepeldēja atpakaļ pa logiem un pa kāpnēm atgriezās savās iepriekšējās iecienītajās apmešanās vietās, saguļoties šķērsām pāri cita citai. Ja nebūtu šo rāpuļu, lagūnai un pietekām ar neaptveramā karstuma ieskautajām pusnognmušajām biroju ēkām būtu piemitis savāds, pasakains skaistums, taču iguānas un ķirzakas šo ilūziju iznīcināja. Rāpuļu perēkļi bijušajās valdes sēžu zāles liecināja, ka patiesībā šie dzīvnieki ir ieguvuši varu pār pilsētu un no jauna kļuvuši par dominējošo dzīvības formu.
Uzlūkodams aizvēsturiskos, bezkaislīgos ķirzaku purnus, Keranss spēja saprast savādās bailes, ko izraisīja šīs radības, atsaukdamas atmiņā arhaiskos, briesmīgos paleocēna laikmeta džungļus, kuros rāpuļi bija spiesti atkāpties zīdītāju priekšā, un viņš izjuta nesamierināmo naidu, kādu viena dzīvnieku klase izjūt pret citu klasi, kas nelikumīgi piesavinās tās teritoriju.
Pietekas galā viņi iebrauca nākamajā lagūnā milzīgā tumši zaļa ūdens apli, kura diametrs bija gandrīz jūdze. Sarkanu plastmasas boju rinda iezīmēja kanālu, kas veda līdz atvērumam lagūnas otrā malā. Kutera iegrime tikai nedaudz pārsniedza vienu pēdu. Braukdami pa seklo ūdeni, spilgtajā saules gaismā, kas iespiedās līdz pat ūdens apakšai, viņi varēja saskatīt piecstāvu un sešstāvu ēku siluetus, kas neskaidri iezīmējās kā milzīgi spoki. Vietvietām kutera sacelto viļņu ieplakās pavīdēja ar sūnām klāti jumti.
Sešdesmit pēdu dziļumā zem kutera starp ēkām stiepās taisna, pelēka, plata iela — bijusī maģistrāle, ietves malā joprojām rūsēja pamestu automašīnu virsbūves. Daudzas pilsētas centra lagūnas ieskāva nebojātas ēkas, kuras sedza tikai neliela sanesu kārta. Virs šīm ielām un veikaliem nebija augu (izņemot dažus peldošus sargasa nezāļu pudurus), tāpēc ielas un veikali bija saglabājušies gandrīz neskarti kā oriģinālu zaudējis atspulgs ezerā.
Lielākā daļa pilsētas jau sen bija pazudusi, tikai centrālo komercdarbības un finanšu rajonu tērauda konstrukciju ēkas bija izturējušas ūdens plūdu uzbrukumu. Priekšpilsētu ķieģeļu ēkas un vienstāva rūpnīcas bija pilnīgi pazudušas zem peldošo sanesu nogulumiem. Vietās, kur sanesas šķēla ūdens virsmu, milzīgi meži slējās pret degošajām, drūmi zaļajām debesim, nomainīdami bijušos mērenā klimata joslas Eiropas un Ziemeļamerikas kviešu laukus. Necaurejamie Matugrosu lietus mežu biezokņi
Brazīlijā, kas vietumis slējās trīssimt pēdu augstumā, bija šausmu pasaule, kurā visas dzīvības formas strauji atgriezās paleozoja ēras pagātnē. Vienīgās Apvienoto Nāciju organizācijas militāro vienību satiksmes artērijas bija lagūnu sistēmas, kas izveidojās virs bijušajām pilsētām. Tomēr arī šīs lagūnas pakāpeniski aizsērēja ar nogulām un izzuda.
Keranss atcerējās nebeidzamo zaļo puskrēslu, kas nolaidās aiz viņiem, kad viņš un Rigss lēnām bija virzījušies pāri Eiropai uz ziemeļiem, atstādami pilsētu pēc pilsētas, neveselīgā veģetācija pārpurvoja šauros kanālus un sakuploja nojumta uz jumtu.
Tagad viņiem vajadzēja pamest vēl vienu pilsētu. Kaut ari galvenās komercdarbības ēkas bija monolītas, šī pilsēta sastāvēja tikai no trim galvenajām lagūnām, kuras ieskāva piecdesmit jardu plati ezeriņi un šauru pieteku un izteku tikls, kas aptuveni atbilda pilsētas ielu tīklam un aizvijās netālajos džungļos. Vietām šie ūdensceļi pazuda vai ari paplašinājās līdz milzīgiem atklāta ūdens baseiniem bijušo okeānu atliekām. Šajos atklātā ūdens baseinos pacēlās arhipelāgi, tie saplūda kopā, veidojot milzīgos dienvidu masīva džungļus.
Rigsa un viņa vada nodibinātā karabāze, kurā atradās bioloģisko izmēģinājumu stacija, bija izvietota dienvidu lagūnā, ko ieskāva vairākas pilsētas augstākās celtnes trisdesmitstāvu ēkas, kurās reiz bija atradies pilsētas finanšu centrs.
Viņiem šķērsojot lagūnu, dzeltensvītrotais peldošās bāzes korpuss atradās saules pusē un tās gaismā gandrīz nebija saskatāms. Uz bāzes jumta novietotā helikoptera rotējošās lāpstiņas pār ūdeni uz viņiem meta mirdzošus atspulgus. Divsimt jardu tālāk atradās nelielais balti krāsotais bioloģisko izmēģinājumu stacijas korpuss. Tas bija pietauvots pie platas ēkas ar arkveida jumtu bijušās koncertzāles.
Keranss raudzījās uz zemūdens taisnstūrveida klintīm. Veselās logu rūtis atsauca atmiņā Nicas, Riodežaneiro un Maiami saules apspīdētās promenādes, kuru attēlus viņš Kempbērdā bērnībā bija redzējis enciklopēdijās. Savādi neraugoties uz lagūnu un nogrimušo pilsētu maģisko pievilcību, Keranss nekad nebija izjutis interesi par šīs pasaules saturu un nekad nebija pūlējies uzzināt, virs kuras pilsētas viņi bija apmetušies.
Par viņu divdesmit piecus gadus vecākais doktors Bodkins bija savulaik dzīvojis dažādās pilsētās gan Eiropā, gan ari Amerikā. Brīvajā laikā viņš plakandibenē braukāja pa attālākajiem ūdensceļiem, mēģinādams sameklēt bijušās bibliotēkas un muzejus. Tagad tur vairs nebija nekā, vien viņa atmiņas.
Iespējams, ka personisko atmiņu trūkuma dēļ Keransam šī slīkstošās civilizācijas aina bija gluži vienaldzīga. Viņš bija piedzimis un uzaudzis vietā, kas savulaik bija aiz tā sauktā Ziemeļu polārā loka, bet tagad — subtropu zonā ar gada vidējo temperatūru astoņdesmit pieci grādi, un dienvidos bija nokļuvis tikai trīsdesmit gadu vecumā, kad sāka strādāt kādas ekoloģiskās ekspedīcijas sastāvā. Viņam plašās slīkšņas un džungļi bija brīnumaina laboratorija, bet nogrimušās pilsētas — tikai sarežģīta pamatne, uz kuras tā atradās.
Izņemot nedaudzos gados vecākos cilvēkus, piemēram, doktoru Bod-kinu, neviens vairs neatcerējās dzīvi šajās pilsētās, un jau Bodkina bērnībā šīs pilsētas bija kā aplenkti, milzīgu dambju ieskauti, panisku baiļu un izmisuma plosīti cietokšņi Venēcijas, kas nelabprāt stājās laulībā ar jūru. Šo pilsētu burvība un skaistums slēpās tieši to tukšumā, divu dabas galējību savādā apvienojumā, kas līdzinājās atkritumos izmestam karaļa kronim, virs kura aug savvaļas orhidejas.