Diāna pasmaidīja un nolauza gabalu pašceptās kūkas.
— Atceries labi, ko šonakt sapņosi, tas piepildīsies, — Anna aiziedama piekodināja.
Pirms gulētiešanas Svetlana naktskreklā izgāja uz lodžijas. Pa Diānas istabas logu skanēja deju mūzika. Ciemats grima tumsā. Vienīgi pie tirdzniecības centra dega dažas spuldzes, skopi apgaismodamas tuvāko apkārtni. Tur atradās arī viņas darbavieta, pavisam tuvu, jāpāriet vienīgi pagalms.
Kāds te miers un klusums! Un gaiss smaržo pēc bērziem, it kā tikko būtu nolijis lietus. Gluži kā bērnunamā, kur viņa bija uzaugusi. Svetlanu pārņēma dziļš miers, kāds pārņem cilvēku, kas ilgi un mokoši meklējis atbildi uz pašu grūtāko jautājumu, ko uzdod dzīve — kā dzīvot tālāk —, un beidzot izlēmis, ko darīt, un ir pārliecināts, ka tieši tas būs vienīgais un tātad pareizais ceļš.
No rīta viņu pamodināja dīvaina skaņa. Tāda rodas, kad ar nazi piesit kristāla traukam. Saule uz grīdas bija izklājusi mirdzošu paklāju. Tā vidū stāvēja mazs putniņš dzelteniem sāniem, melnu galvu, jocīgi klanījās uz savām tievajām kājiņām un uzstājīgi tirkšķināja. Svetlana lēnītiņām pasniedzās pēc kūkas drupačām un pasvieda putnam. Tas vērtējoši paraudzījās ar savām spožajām acu zīlītēm guļošajā cilvēkā, tad, paķēris drupaču, izlidoja pa logu.
— Nebaidies, nāc vēl! — Svetlana aicināja. Un putniņš patiešām drīz vien atgriezās.
Svetlana labsajūtā izstaipījās. Cik labi! Nav vairs jāmācās, jātrīc eksāmenos. Priekšā vesels atvaļinājuma mēnesis. Vispirms viņa krietni atpūtīsies, sauļosies, peldēsies un gulēs, gulēs. Tad pamazām sāks iekārtoties. Un tad jau ari būs pienācis laiks sākt darbu. Bet par to viņa vēl nedomās, gan jau pagūs.
Krietni ieturējusies, Svetlana ielika somā peldkostīmu, frotē dvieli un izlaiduma uzdāvināto grāmatu, aizslēdza durvis un kāpa lejā. No pērnās vasaras Straujupītes ielokā blakus Dēzijas vecāku mājai viņai bija iemīļota sauļošanās vieta.
Šoreiz mājas durvis bija ciet. Tātad visi darbā. Suns, pazinis nācēju, laipni paluncināja asti un nolaizīja roku.
Izpeldējusies Svetlana tāpat slapjā peldkostīmā atlaidās siena gubā kā mīkstā pēlī. Siens saldi smaržoja pēc vīstošām pļavu puķēm un zāles. Oranža mārīte ar septiņiem punktiņiem uzrāpās uz meitenes plaukstas un ņēmās aptecēt visus pirkstus.
— Biz, biz, mārīte, kur tavi bērniņi? — Mārīte pacēlās spārnos un aizlidoja.
Kraujie, kupliem kokiem apaugušie upes krasti norobežoja Svetlanu no pārējās pasaules kā ar biezu, zaļu aizkaru. Bija tik labi gulēt uz muguras sasilušajā siena gubā un vērot, kā debesīs ātri slīd mākoņi. Tie atgādināja iz-pluinītus lakatus. Droši vien tur, augšā, ir pamatīgs vējš, bet te nejuta ne vēsmiņas.
Meitene atvēra grāmatu un centās lasīt, taču domas atkal un atkal atgriezās pie Mārča. Ko viņš pašreiz dara? Vai viņu arī atceras? Teicās pievakarē atnākt. Kaut tik nepiemānītu. Neviens puisis līdz šim viņai tā nav paticis kā Mārcis.
«Vai tik nebūšu pa īstam iemīlējusies?» Svetlana apjuka no šīs domas. Muļķības! Tādu kā viņa neviens neiemīlēs. Nav ko sapņot par neiespējamo. Bet ja nu tomēr?
*
Svetlana pamodās no mitra pieskāriena un izbijusies iekliedzās. Kāds ar mēli laizīja viņas seju un priecīgi smilkstēja. Dēzijas Kāravs. Sadzinis viņas pēdas, gudrinieks. Pulkstenis jau viens. Gribējās ēst.
Saimniecības ēdnīcā bija trokšņaini. Te cits citu pazina, sasaucās, apjautājās, kā klājas. Svetlana nopirka talonus. Ar paplāti rokās viņa skatījās, kur apsēsties.
— Sveta, nāc pie puikām! — Viņa izdzirda pazīstamu balsi. Mārcis izņēma viņai no rokām paplāti un atbrīvoja vietu.
— Kā atpūties? Nav vienai garlaicīgi? — viņš apjautājās.
— Nē.
— Tu tāda braša meita, nāc labāk strādāt pie mums, — puiši putekļainos, eļļainos kombinezonos mēļoja. — Izmācīsim tevi par traktoristi. Tas nekas, ka darbs melns, par to maksā baltu naudu.
Svetlana jutās brīvi un droši šajā draudzīgajā mehanizatoru pulciņā.
— Vai tu nevarētu man pēc darba palīdzēt? Es gribu nopirkt dažas mēbeles, bet vienai…
— Nebēdā! Nogādāsim tavus dārgumus ar simt zirgiem, ka norūks vien. Šodien nesanāks, mēs pa tālajiem laukiem. Bet rītvakar var. Veči, kas nāks palīgā?
— Visi, protams!
Puiši aizsteidzās pie saviem traktoriem. Svetlanai bija laika diezgan. Viņa apstaigāja tirdzniecības centru un atrada šuvēju darbnīcu. Durvis bija ciet. Svetlana ieskatījās pa noputējušiem logiem. Neliela uzgaidāmā telpa ar pielaikošanas kabīni, kuru aizsedza puķoti aizkari. Otrā — lielākajā istabā divi galdi, skapis gar visu sienu - krēsli. Uz viena galda stāvēja vāze ar sakaltušam puķēm.
— Ko lien gar stūr ? — rupja sievietes balss viņai aiz muguras uzsauca. — Tur tak neviens nav. Ciet tā būda un tik drīz vaļā nebūs. Nav ko snaikstīties!
Svetlana atskatījās un iesmējās. Resnās balss īpašniece izrādījās sīka, vāja sieviete pelēkā virsvalkā ar slotu un lickšķeri rokās.
— Ko blenž? Cilvēku neesi redzējis, vai?
— Es esmu jaunpieņemtā šuvēja.
— Tā jau cit' runāšan'. Atslēga pie priekšnieka. Viņš šodien nobrauc uz Rīg Piekāp no rīta.
Gumijas galošās ieautās kailās kājas pa asfaltu švīkādama, «svarīgā» persona aizgāja.
Plašajā rūpniecības un saimniecības preču veikalā otrajā stāvā bija karsti un smacīgi. Pārdevējas, bariņā sagājušas, par kaut ko skaļi smējās. Kāds pircējs cilāja virskreklus, taču nekādi nespēja izvēlēties, pētīja rakstu, lika atpakaļ, ņēma citu.
— Vai parastā kokvilnas auduma nav? — Svetlana, piegājusi pie Diānas, pavaicāja.