— Tev daudz vajag?
— Ja platais, tad trīs metrus, ja šaurais — piecus.
— Atradīsies. Zils ar puķītēm — der?
— Der.
Diana pazuda noliktava un pēc īsa brīža atgriezās ar mazu, papīrā ievīstītu sainīti.
— Seši trīsdesmit. Importa. Maksā kasē!
— Es tūliņ aizskriešu uz mājām pēc naudas.
— No diviem līdz trim pusdienas laiks. — Diāna noglabāja sainīti zem letes.
— Varbūt mēbeles varētu uz nomaksu?
— Var. Pirmā iemaksa — divdesmit pieci procenti no vērtības.
Svetlana paņēma naudu un tūlīt arī sapirkās nepieciešamākos saimniecības priekšmetus: nažus, dakšiņas, karotes, katliņu, pannu, krūzes un šķīvjus. Pēc tam pārskaitīja atlikušo summu un saka pētīt mēbeles. Krēslu vietā pagaidām iztiks ar ķeblīšiem. Izvelkamu dīvānu un mazu galdiņu virtuvei viņa var atļauties. Vēl derētu skapis, bet tas ir briesmīgi dārgs. Tomēr jāpērk, gan jau iztiks līdz pirmajai algai. Nepilns mēnesis vien palicis. Un tad viņai iešāvās prāta, ka viņa taču var sākt strādāt ātrāk, kaut vai rīt.
Sūt Svetlana prata. Sliktāk, taisnību sakot, pavisam bēdīgi bija ar piegriešanu. Apģērbu konstruēšanas pamatus viņas bija mācījušās otrajā kursā. Skolas ateljē kleitas katrai pasūtītajai meistares piegrieza un pielaikoja pašas, meitenēm atlika vien sašūt. Visu vakaru Svetlana nosēdēja, šķirstīdama un pētīdama Gintas Kalniņas grāmatu «No auduma līdz tērpam». Viss itin kā šķita esam saprotams, bet viņa nojauta, ka starp grāmatā rakstīto teoriju un pašai apgūstamo pieredzi būs jānoiet kļūdām bruģēts un asarām laistīts ceļš.
Izklājusi uz grīdas nopirkto katūnu, Svetlana uzlika uz tā pēc viņas auguma darināto piegrieztni, rūpīgi apzīmēja ar krītu kontūras un izgrieza. Anna viņai aizdeva savu veco, no mātes mantoto «Zingera» rokas šujmašīnu. Viņai nebija pat spoguļa, kur pielaikojot paskatīties, nācās traucēt to pašu Annu. Pret Diānu Svetlana gluži instinktīvi juta nepatiku, kaut arī neprata to izskaidrot. Diāna pret viņu bija laipna, apsolīja noformēt uz nomaksu mēbeles, piedāvāja pat dārgu importa paklāju, labi zinādama, ka jaunajai kaimiņienei tas nav pa kabatai. — Ja tavi darbi būs tikpat diži kā augums, tad ciemata sievietes būs priecīgas, — sadzīves pakalpojumu punkta vadītājs, Svetlanu no galvas līdz kājām nopētījis, iesmējās. — Ko dievs vienam piešķīris par daudz, to otram atkal atņēmis. Man derēja kādus pāris desmit centimetrus pielikt.
Sveta tumši pietvīka. Vadītājs nojauta, ka nošāvis greizi.
— Tas labi, ka tu esi nodomājusi sākt darbu ātrāk. Ciema sievas man solās matus izplūkāt, ja negādāšu šuvēju.
— Es baidos, — Svetlana nostostījās.
— No kā tad?
— No piegriešanas. Skolā mums to tikpat kā nemācīja. Ja nu sabojāju drānu?
— Vai tik traki būs? Ejam, es tev parādīšu telpas, — Priekšnieks parakņājās pie sienas piekārtajā skapītī, atrada vajadzīgo atslēgu, un abi devās uz Svetas nākamo darbavietu.
Darbnīcas grīdas, galdus un krēslus klāja putekļu kārta.
— Kā Vija aizgāja dekrētā, tā stāv nu jau kuro mēnesi. Apkopēja mums nav no čaklajām.
— Es pati, — Sveta piedāvājās. Priekšnieks nopriecājās un parādīja, kur glabājas spaiņi, lupatas, slotas.
Tirdzniecības centra sievietes tūliņ ievēroja Svetas rosīšanos. «Jauna šuvēja uzradusies.» Šī ziņa apskrēja ciematu vēja ātrumā.
Pirmā ieradās Diāna. Darbnīcas durvis bija ciet. Diāna paskatījās pa logu. Sveta sev pielaikoja tikko pašūto kleitu. «Tīri normāli,» Diāna novērtēja.
— Tu varētu uzraut līdz nākamajai svētdienai, ko? Pa blatu kā labai kaimiņienei. — Diāna, iegājusi darbnīcā, noklāja uz galda punktotu trikotāžas drānu.
— Tā gan laikam dārga? — Sveta pārlaida roku mīkstajam audumam.
— Nerunā, pārdošanā nemaz nebija. Ar kaukšanu izkaucu no rajona noliktavas vecenes. Svētdien mūsu pilsētiņā viesojas «Credo», ļaužu būs, ka biezs. Jāpašiko. Studentu celtniekos esot pārākie čaļi. Mūsu miestiņā jau nav kur izvērsties, gan pati drīz apjautīsi.
Diāna nolika Svetlanai priekšā no ārzemju modes žurnāla izplēstu lapu. Izvēlētais modelis bija sarežģīts — plata apkakle, kas kreisajā sānā pārgāja svārku volānā, piedevām vēl lukturpiedurknes. Skolas ateljē, kur vienmēr ar padomu līdzās stāvēja meistare Liepa, Svetai tādas kleitas nebija gadījies šūt.
— Es nezinu, varbūt labāk atdot kādai prasmīgākai šuvējai, '— viņa nedroši ieteicās.
— Jocīgā, pilsētas ateljē baigā rinda un meistares plēš vēl pa virsu. Vai tu baidies?
Sveta klusēdama paraustīja plecus. —- Skaties, ka nesabojā! — Diāna aiziedama piekodināja.
Sveta lūkojās uz rožaino audumu ar sīkajiem, melnajiem punktiņiem, līdz sāka raudāt. Parastus svārkus, blūzes, vienkāršas kleitiņas viņa prata uzšūt, bet šitādu? Šurp braucot, viņa bija pārliecināta, ka strādās divatā. Ko tagad lai iesāk? Atdot drānu atpakaļ, godīgi atzīties, ka neprot tādu modeli uzšūt? Tā viņa apkaunos ne tikai sevi, arī meistarus, kuri viņu trīs gadus mācījuši, visu skolu. Turklāt Diāna izbazūnēs pa ciematu, ka jaunā šuvēja ir galīga nepraša.
Nevajadzēja braukt uz šejieni. Sadale gribēja nozīmēt uz «Rīgas tērpiem». Būtu kopā ar Daci un citām meitenēm. Ja ko nezinātu, meistares turpat līdzās. Pa vakariem spēlētu basketbolu. Varbūt izdotos izsisties līdz meistarkomandai, tad visas durvis vaļā — ārzemes, slava. Bet viņa kā aptaurēta — tikai uz Bauzēm, citur nekur. Savu māju sagribējās. Nu pašai jākož pirkstos.
-~ Paskatieties, pēc kā es izskatos! Pēc ķēma! — Diāna pārskaitusies nodemonstrēja pārdevējām jauno kleitu. Jā, tā nebija izdevusies, draudzenes tam piekrita. Kuplā apkakle Diānas paīso kaklu vērta vēl īsāku, volāni, kas modes lapā vijās skaistos viļņos, izskatījās saplakuši, slīpā josla muguras pusē veidoja neglītu kroku.