— Tādu tikai atpakaļ pie teļiem! — Diāna kliedza, — Tur viņai īstā vieta, ja neprot šūt, kā pienākas. Es to tā neatstāšu! Sūdzēšos rajona, rakstīšu uz avīzi! Lai ne-domā, ka pie mums uz laukiem var sūtīt visādus brāķdarus!
— Aizej pie Vijas, — draudzenes deva padomu, — varbūt var saglābt.
— Vaina nav šuvējā, bet modelī. Tādam fasonam vajag stingrāku drānu, nevis mīksto trikotāžu, — Vija aizbildināja jauno kolēģi.
Ap Svetu savijās nevalodas. Par tām parūpējās Diāna,
— Varbūt viņa kaut kā uzšūs prastu ķiteli apkopējai vai slaucējai, bet labu materiālu tādai nevar uzticēt.
— Nu ko tu uz viņu esi uzēdusies? — dārzniece Anna rājās. — Neviens meistars no gaisa nav nokritis. Zemi pareizi uzrakt, pat to ir jāiemācās, kur nu vēl kleitu pašūt.
Ne jau izbojātās kleitas dēļ vien Diana neieredzēja jauno kaimiņieni. Kopš Svetlana ieradās Bauzēs, Mārcis pie Diānas vairs ne reizes nebija iegriezies, bet pie Svetas nāca vai ik pārvakarus. Pa vaļējo logu skaidri varēja dzirdēt, cik abiem jautri. Sveta uz ātrāko jādabū prom, gan tad viss būs atkal kā agrāk.
*
Sveta smagi pārdzīvoja pirmo neveiksmi, raudāja, rakstīja un plēsa atlūgumu. Pamanījusi Mārci, bēguļoja, ieslēdzās dzīvoklī, nelaida iekšā. Beidzot galīgi izšķīrās — dosies atpakaļ uz Rīgu,
— Kas ar tevi notiek, bērniņ? — Dēzijas mātē, nejauši satikusi Svetlanu upmalā, apvaicājās.
— Kādēļ jūs mani, tādu nemākuli, aicinājāt uz šejieni? — Sveta izplūda asarās. — Jau rītdien pat braucu prom.
— Es gan nedomāju, ka tu pirmo grūtību priekšā tik ātri piekāpsies.
— Ņemiet mani pie teļiem tāpat kā pērnvasar. Citur es nederu, visi tā saka.
— Kādi visi?
— Nu Diāna un pārējās pārdevējas.
— Neklausies, ko viņas melš. Tādu Diānu es pie teliņiem pa kilometru tuvāk nelaistu, tevi gan. Bet katram savs darbs darāms. Man mājas jau otro gadu glabājas nešūta vasaras kleitas drāna. Cerēju uz Dēziju, bet veltīgi. Vai tu neņemtos?
— Un ja nu es sabojāju tāpat kā to Diānas?
— Nerunā niekus, būs labi.
Kleita Dezijas mātei izdevās skaista. Tiesa, fasons nebija nekāds sarežģītais. Nākošā pieteicās kaimiņiene Anna.
— Darbiņietes tērps tev varen labi iznācis. Man kaut ko līdzīgu, tikai viduklī vaļīgāku.
Ēdnīcas personāls pasūtīja visām vienādus puķainus virsvalkus. Piemērījot tērpus, Sveta iepazinās un sadraudzējās ar dažām meitenēm un vairs nejutās tik vientuļa.
— Pavisam cits skats, — priekšnieks, apskatījis glīti tērptās darbinieces, uzslavēja. — Malacis, Svetlana, esi nopelnījusi prēmiju.
Sveta atplauka.
Kamēr iestrādāsies, pagaidām neķeries pie pārāk sarežģītām kleitām. — Priekšnieks piemiedza aci.
Bijušās kursa biedrenes vēl atpūtās. Dace ceļoja pa Sibīriju, Baiba sauļojas Melnās jūras krastos, bet Svetlana jau bija uzsākusi darba dzīvi, kuru Dati bija izvēlējusies.
PIRMĀ ALGA
— Kādēļ tev katru dienu jāspiežas pārpildītā autobusā, Jāzaudē ceļā turpat divas stundas, ja tepat divus kvartālus tālāk jaunajā ateljē vajadzīgas šuvējas? Es pats lasīju sludinājumu, — Daumants nešaubīdamies noteica.
— Bet man ir norīkojums tieši uz «Rīgas tērpiem», — Baiba atbildēja. —- Mēs kopā ar Daci…
Viņa neprata tik ātri izlemt kā Daumants, ilgi pārlika un šaubījās.
— Padomā pati, kas tā būs par dzīvi: tev iekritīs_ rīta maiņa, man vakara, mēs viens otru tikpat kā neredzēsim. Bet te darbs vienā maiņā, — Daumants palīdzēja izšķirties.
Milzīgajā augstākās kategorijas modes nama, kas atradās pilsētas centrā, darbaroku netrūka. Tādēļ kadru inspektore, pat nepainteresējusies, kādēļ jaunā speciāliste grib pāriet darbā uz zemākas kategorijas ateljē pilsētas nomalē, nekavējoties izrakstīja norīkojumu un piedevām vel novēlēja labu veiksmi.
*
Vienpadsmit gadus Baiba un Daumants 1. septembri bija gājuši uz skolu. Nu viņi gāja uz darbu.
Pirmais aizsteidzās Daumants. Piekopusi istabu, arī Baiba devās uz savu ateljē. Rokassomiņā atradās norīkojums. Viņai pretim uz jaunuzcelto skolu ziediem rokās steidzās skolēni. Baibai kļuva skumji ap sirdi — jaukais, bezrūpīgais bērnības laiks bija pagājis.
Jo tuvāk nāca darbavieta, jo gausāki kļuva Baibas soļi. Kājas itin kā ķērās aiz neredzamiem šķēršļiem. Skolā un praksē viss bija vienkārši: ja ko neprata, lūdza palīdzību meistarei. Bet kā lai jautā gluži svešiem cilvēkiem? Izsmies. Teiks: diplomēta šuvēja, bet nezina tik vienkāršu lietu. Bet varbūt viss būs labi un viņa uztraucas veltīgi? Pie ateljē ieejas durvīm Baiba brīdi apstājās un dziļi ieelpoja, lai nomierinātu strauji pukstošo sirdi…
Pieņemšanas telpā pāris sievietes šķirstīja pagājušā gada modes žurnālus. Pieņēmēja, tērpusies brūnā atlasa virsvalkā, klausuli ar roku aizsegusi, pļāpāja pa telefonu.
— Pasūtījumus šodien nepieņemam, — viņa uzsauca Baibai un turpināja sarunu.
Telpas stūrī atradās vienīgais greznojums — liela, noputējusi palma iekaltušiem lapu galiem.
— Es teicu, ka pasūtījumus nepieņemam! — sieviete aizkaitinātā balsī uzsauca Baibai.
— Es ierados darbā, — Baiba nedroši teica.
— Pagaidi, dārgumiņ, es tūlīt piezvanīšu vēlreiz. Izlasījusi norīkojumu, viņa piespieda pogu.
— Priekšniek, te viena ieradusies strādāt. Vai aizvest? Ateljē vadītājs pieklājīgi sasveicinājās, palūdza apsēsties un ņēmās pētīt Baibas dokumentus.
«Tieši no skolas, tātad bez darba iemaņām. Rudie mati aizmugurē savīti smagā mezglā, tikai daža draiska sprodziņa vijas ap augsto pieri. Vairāk par sešpadsmit nevar dot, bet pirkstā jau laulības gredzens,» vadītājs vērtēja jauno darbinieci. «Redzams, ka no kautrīgajām, sēd piesarkusi, acis ar skropstām aizsegusi. Tas labi, lecīgās man netīk.»