Novēlējis veiksmi pirmajā darbavietā, vadītājs ieveda Baibu telpā, kur šuva sieviešu kleitas.
— Biedrene Kalna, saņemiet jauno kadru.
Slaida sieviete Baibas mātes vecumā negribīgi piecēlās un nopētīja meiteni. — Un tas viss?
— Pagaidām viss.
— Tad nebrīnieties, ja pasūtītāji rakstīs sūdzības.
— Brigadiere Kalna, ceru, ka jaunā darbiniece jūsu vadībā strādās sekmīgi un neiesniegs atlūgumu jau pēc pāris nedēļām kā iepriekšējās!
Brigadiere saknieba lūpas un neatbildēja.
— Ja jums gadās kādi pārpratumi vai neskaidrības, nekautrējieties, nāciet tieši pie manis, — vadītājs atvadīdamies piebilda.
— Kāda īpaša laipnība, — brigadiere nobrīnījās. Priekšnieks tev pazīstams?
Baiba klusēdama pakratīja galvu.
— Kāda kategorija?
— Trešā.
— Pagaidām strādāsi par mācekli pie vīlēm. Linda, ierādi jauniņai darbu!
Telpas aizmugurē piecēlās meitene Baibas vecumā. Pārējās šuvējas, jau gados vecākas sievietes, pavadīja jaunpienācēju ar vērtējošu skatienu — iznāks no viņas lietaskoks vai būs tikai pa virsu braucēja. Baiba to redzēja un jutās neērti.
— Tu no parastās videnes vai arodenes? — Linda apjautājās.
— No šuvēju profesionāli tehniskās vidusskolas.
— Ar diplomu?
— Jā.
— Kā brigadierei nav kauna tevi ieskaitīt par mācekli? Tu nepalaidies, cērt pretim. Citādi tev dzīves nebūs, apcels par muļķi. — Linda nokrāva Baibai priekšā audumu kaudzi. — Es izbraucu cauri vēsturniekos. Mani senci gluži vai ķerti uz senatni: tēvs arheologs, māte vēstures skolotāja. Ieņēmuši galvā, ka man jāiet viņu pēdās. Labi vien ir, ka izgāžos, jo es to vēsturi jau no bērnības esmu pārēdusies līdz kaklam, brokastīs, pusdienās un vakariņās par to vien runā un spriež. Man patīk dzīvnieki. Nākamgad iešu uz Lauksaimniecības akadēmiju, mācīšos par veterinārārsti. Manis dēļ senči lai stāv vai uz galvas. Tēvs par mājās dzīvošanu negribēja ne dzirdēt. Tad nu izlēmu atnākt uz šejieni, piepelnīties un pie viena iemācīties šūt. Tas dzīvē vienmēr noderēs, vai ne? Bet divās nedēļās tālāk par vīļu apmetināšanu neesmu tikusi. Tādā tempā var sirms kļūt un nekā neiemācīties. — Visu to Linda izbēra kā no ložmetēja, tad ievilka elpu un šāva tālāk: — Aizeju uz zooloģisko dārzu par dzīvnieku apkopēju. Ja labi strādāšot, teicās dot ieteikumu uz akadēmiju. Tiklīdz senči to uzzinās, būs baigais trobelis. Bet lai, neesmu vairs nekāds klēpja bērns.
Brigadiere, nostājusies meitenēm aiz muguras, zīmīgi ieklepojās.
Baiba noņēma šujmašīnai apvalku un pārcilāja noliktos drēbju gabalus. Vīļu apmetināšana viņai bija ierasts darbs, kas neprasīja daudz pūļu un īpašu zināšanu.
Kad brigadiere bija aizgājusi, Linda turpināja sarunu:
— Tu redzēji, kādas viņai acis? Asas kā īleni. Pirmā nāk uz darbu, pēdējā aiziet. Nedomā kādu minūti nokavēt vai aiztīties ātrāk. Superapzinīgā.
Baiba nebija noskaņota uz pļāpāšanu. Vīļu apmetināšana skaitījās netīrs darbs. Mikroskopiskas auduma daļiņas kairināja rīkli un izsauca klepu. Pieredzējušas šuvējas no šī darba centās izvairīties.
Mazā mašīnīte — overloks — slīka putekļos un diegu galos. Baiba to rūpīgi iztīrīja un sāka strādāt. Nazīši bija neasi, izspūrušās auduma malas nācās griezt ar šķērēm.
Pēc brīža satrūka diegi. Baiba pacietīgi ievēra no jauna vēl un vēl reizi. Acīs saskrēja asaras. Skolā šis darbs viņai bija veicies. Vai tiešām viņa ir tāda dumiķe, ka netiek galā ar šo vienkāršo uzdevumu? Mašīnā kaut kas klabēja. Eļļošana nelīdzēja. Baiba izmēģināja šūt gan ātrāk, gan lēnāk, bet nekā.
— Re, tev arī neiet, — Linda nopriecājās. — Brigadiere man sakliedza, ka es esot nepraša, sliņķe un sazin kas vēl. Atsauca meistaru, tas pačubinājās, pačakarēja un neko neizlaboja. Teica, trūkstot kādas tur deficīta detaļas.
— Atsūta mums visādas pabiras, kas citiem neder! — brigadiere, apskatījusi Baibas darbu, skaļi sauca pa visu darbnīcu.
—- Liec meiteni mierā! — viena no šuvējām aizrādīja. — Pati labi zini, ka mašīna bojāta.
Kalna izmetās no darbnīcas, skaļi aizcirzdama durvis.
— Nebēdā. — Teicēja pienāca pie Baibas un noglāstīja plecu. — Vienmēr jau viņa nav tik ērcīga, bet šodien saņēma no vadītāja rājienu — un nu viņai vajag uz kādu izgāzt dusmas. Rīt negaiss pārskries un viss būs kārtībā.
Nokārtu galvu Baiba vilkās uz mājām. Ne tādu viņa bija iedomājusies savu pirmo darbadienu. «Vai tiešām šis nepelnītais apvainojums būs mana vienīgā atmiņa no dienas, ko gaidīju ar tādām cerībām? …» viņa nodomāja. «Daumantam neko nestāstīšu, atdrāzīsies vēl uz šejieni un sacels traci. Jāpaciešas. Gan būs labi. Pārējās darbabiedrenes liekas tīri lādzīgas. Vadītājs arī laipns. Vienīgi brigadiere…»
Pa ceļam uz mājām Baiba iegriezās kulinārijā, nopirka ceptu vistu un pēc nelielas vilcināšanās katram pa kūkai. Pirmā īstā darbadiena galu galā bija svētki. Estētikas mācības stundās direktore tik skaisti runāja, ka šādi svētki līdzīgi košiem dzīpariem rotājot dzīves audumu.
Daumants virtuvē, kājas uz ķebļa uzstutējis, lasīja avīzi.
— Kā pagāja tava pirmā darbadiena? — Baiba, galdu klādama, ievaicājās.
— Nekāda strādāšana neiznāca. Sapulcināja mūs, jaunos, sarkanajā stūrītī. Filiāles direktore Taisija Feoktistova apgaismoja par firmas cildenajiem uzdevumiem moderni un skaisti apģērbt padomju ļaudis. Sī cerot, ka mēs ātri apgūšot darba iemaņas un plecu pie pleca ar pirmrindniekiem izpildīsim plānu, vārdu sakot, lēja kā no lejkannas, kā jau tādās reizēs parasts. Ceha priekšniece Mieze mūs izvadāja pa visiem stāviem, sākot no sagatavošanas iecirkņa puspagrabā, beidzot ar šūšanas cehu augšstāvos. Tie, kas bija pirmo reizi, skatījās acis iepletuši, nav nekāds joks, rūpnīcas tūkstoš strādnieki apgādā ar uzvalkiem visu republiku. Mūsu cehā vien — četri iecirkņi, astoņas brigādes, piecsimt drēbnieku. Meistars Juris Egle beidzis mūsu skolu. Varen centīgs, jau pirmajā dienā katram iedalīja darbu, man — piedurkņu šūšanu. Vispār piņķerīga būšana, bet gan jau tikšu galā.