*
Viņi šūpojās savā mīlestībā kā viļņos. Katru dienu atklāja viens otrā ko jaunu, vēl neiepazītu.
Kas tas tev par punktiņu uz lāpstiņas? Dzimumzīmīte. Ļauj, es noskūpstīšu.
— Trakais, man kut.
— Un tagad es tevi uzzīmēšu kailu ar vaļā palaistiem matiem.
— Man kauns, — Baiba uzvilka segu līdz kaklam.
— No kā? No manis? Apsedzies ar saviem matiem!
— Apsoli, ka to bildi nevienam nerādīsi!
— Zvēru!
*
Saimniece bija iecerējusi paplašināt tulpju plantāciju.
— Nav man no īrniekiem palīdzības, — viņa žēlojās dēlam. — Daumantam sāpot pērn savainotā roka, Pat kara komisariāta dakteri atzinuši, ka nav vēl īsti pie veselības. Skuķis gan parok pa brītiņam, bet nekāda krietnā strādnieka no viņas nav.
—- Ko ņēmi tādus vārguļus mājā? — dēls skaļi šķendējās. — Vajadzēja izvēlēties stipru un spēcīgu vīrieti.
— Tāds nu gan tev rausies dārzā par baltu velti, — saimnieces balss bija tikko sadzirdama. — Jaunie vēl dumiķīši.
— Būtu piemetuši šad tad pa desmitniekam, gan būtu ar mieru.
— Tu pats arī varētu pa vakariem, — saimniece nedroši ieminējās. — Tāpatās visa naudiņa būs tavējā.
— Uz mani tu neceri, — dēls atbildēja.
Baiba aizvēra logu. Ierūcās mašīna. Smalkā pusaugu kucēna balsī ieņerkstējās mājas sargs.
— Sitas numurs viņai neies cauri, — Daumants skaitās. — Katru mēnesi par istabu noplēst pa divdesmitpiecniekam un vēl prasīt, lai mēs rokam zemi. Es viņai pateikšu dažus biezus vārdus.
— Nevajag. — Baiba pieglaudās vīram. — Pats zini, mums citur nav kur palikt.
— Nesaprotu, kādēļ viņa tā plēšas? Vecam cilvēkam taču daudz nevajag.
— Tādi viņi ir visi. Jo vieglāk nauda nāk, jo gribas vairāk un vairāk.
— Varbūt parunāt ar Leonu? —- Daumants ieminējās, — Viņiem jumta istabiņa brīva. Iebūvētu krāsni, kaut kā izdzīvotu,
— Nē! — Baiba iesaucās tik skaļi, ka Daumants izbrīnījies paskatījās uz viņu.
— Kādēļ?
— Tādēļ, ka… Baiba aprāvās pusvārdā.
— Tu domā — viņa tēva dēļ? Bet manējais taču arī… Ir gan mana sieviņa bailule.
*
Septembris briedināja dārzos ābolus, zirnekļi tīklos vāca rasas pilienus. Putni, baros sapulcējušies, gatavojās aizceļošanai. Baiba cītīgi strādāja dārzā.
— Roc dziļāk! — saimniece, līdzās stāvēdama, izrīkoja. — Tulpītes mīl mīkstu, irdenu augsni.
Atmatainā zeme bija cieta kā akmens. Lāpsta ar pūlēm līda caur velēnām. No neierastā darba Baibai sāpēja mugura. Neganti sūrstēja plaukstās uzberztās tulznas.
— Šitāds darbiņš jauniem nāk tikai par labu, — saimniece runāja, — īpaši, kad augu dienu nosēdēts pie šujmašīnas.
Ik pa brīdim Baiba pameta skatu uz vārtiņu pusi. Daumantam jau sen vajadzēja būt mājās. Vai tik nav kas nelabs noticis?
Nosārtinājusi vai pusi debess, saule iegrima Kalnciema mežos.
— Uznāks vēl salna, — saimniece bažījās. — Puķītes nosals, tik daudz mantas aizies postā. Vajadzēja šodien aizvest uz tirgu. Nav jau kas man, vecam cilvēkam, palīdzētu. Jūs rīt varētu abi ar Daumantu …
— Mēs braucam uz Siguldu. Piezvaniet dēlam! Saimniece saknieba lūpas.
— Met nu mieru, sāk jau krēslot. Maz gan tev tā spēka.
Baiba pasmēla no mucas lietus ūdeni un turpat mauriņā nomazgājās. Tad pagājās līdz vārtiņiem. Skopi apgaismotā iela bija tukša.
Uzkāpusi istabā, Baiba atlaidās gultā. Prāts bija nemierīgs. Daumants tāds straujš, gatavs ikvienu aizstāvēt.
—Nāc dzert tēju, — saimniece aicināja, — Es izcepu ābolkūku.
— Paldies, negribas, — tikko asaras valdīdama, Baiba atbildēja.
—Ka ne, ne, — saimniece apvainojās.
*
Pēcpusdienā, pamanījis pa durvīm ienākam ceha priekšnieci un kasieri ar dokumentu mapi un somu rokās, meistars deva zīmi pārtraukt darbu. Šuvējas izbrīnījušās saskatījās.
— Šodien mūsu jaunie biedri saņem pirmo pašu rokām nopelnīto algu. Līdz šim jūs uzturēja vecāki. Ar šo bridi to darīsiet paši. Ne jau pēc vecuma vien skaita cilvēka pilngadību, bet gan pēc tā, kad pats sāk sevi apgādāt, kad no ņēmēja kļūst par devēju.
«Septiņi sarkanie un sīcene par veselu mēnesi — pamaz.» Daumants iebāza nopelnīto kabatā. «Vitai vairāk par simtu. Būs jāsarauj. Nekas, gan jau kaut kā izkulsimies. Ja pietrūks, aizņemšos no mātes.»
Ceha labākā daiļlasītāja katram jaunajam norunāja pa piemērotai tautasdziesmai un pasniedza ziedus. Daumantam tika:
Acis darbu bijājās, Rokas darbu nebijās: Kam rokām bijāties, Kad zināja padarīt?
— Kas ir, čaļi, sastiķējam un nosvinam pirmo algu, ka strādnieku šķirai pienākas, — pēc maiņas ģērbtuvē Leons ierosināja.
— Kur tad?
— Var tepat «Luniņā». Pasūtīsim galdiņu ar visu, kas pienākas. Vai mēs kādi nabagi?
— Es pasēju, — Vita skaidri un gaiši pateica.
— Es ari, — Daumants viņai piebalsoja.
— Ko tad tu, atturībnieku biedrībā esi iestājies, vai? — pārējie puiši smējās.
— Viņš jau zem sievas tupeles, Leons noņirdzās,
— Pats tu esi zem sievas tupeles!