— Apslacīšana, tā ir sena strādnieku tradīcija, — Leons neatlaidās. — Pasēdēsim stundiņu, divas, paēdīsim, kā pienākas, iemalkosim savu mēriņu un iesim mājās. Nav jau jāpielejas līdz rīklei. Paspriedīsim par dzīvi, par mūsu nākotni. Daumant, ejam! Kas vēl nāks?
— Ja nu kompānijas labad un tikai uz stundiņu … — Daumants šaubījās, bet Leons jau viņu vilka uz izeju.
*
Baiba atvēra acis. Uz gultas malas sēdēja Daumants, muļķīgi smaidīja un sniedza viņai dāliju garā kātā ar visu sakni.
— To es izrāvu mūsu dārzā. Vai nav smuka? Nu, ko tu blenz uz mani? Pirmā alga bija jāapslaka? Bija. Sametām kopā: es, Leons un citi čaļi. Vēl jau palika pāri, neuztraucies. — Daumants taustījās pa kabatām un nometa uz segas dažas saburzītas naudaszīmes.
Baiba izbijusies skatījās uz vīru. Ne tādu viņa bija iztēlojusies abu pirmo algas dienu.
— Tikai nesāc kaukt! Tu zini, es nevaru ciest sieviešu asaras!
Baiba piecēlās no gultas un nokāpa lejā. Vilku sugas kucēns — platām ķepām, noļukušām ausīm —, draudzību meklēdams, nolaizīja viņas roku un piespiedās pie kājām. Debesis bija piebērtas mirdzošām zvaigznēm. Drēgnums līda aiz apkakles. Baiba nodrebinājās. Vai tiešām visi skaistie vārdi un solījumi, ar kuriem Daumants neskopojās, ir meli un izlikšanās? Un viņa, muļķe, noticēja. Nē, nevar būt. Paklupt var katrs. Jāpalīdz piecelties, jāatbalsta. Kopš tās reizes pirmajā skolas gadā, kad Daumants zvērēja nedzert ne piles, viņš savu vārdu ir turējis. Kādēļ tad šodien? Vai tiešām arī viņu sagaida Daumanta matēs un citu dzērājsievu sūrais liktenis? Tad jau labāk šķii lies tūlīt, kamēr vēl nav bērnu. Bet kur lai viņa iet? Atpaka| pie patēva? Nekad. Uz kopmītni ari negribas.
Uz mutes gultā iekritis, Daumants gulēja ciešu dzērāja miegu. Baiba novilka viņam kurpes un uzsedza segu. Nogulties līdzās un ost pretīgo alkohola dvingu viņa nespēja. Uzmetusi plecos jaku, Baiba apsēdās pie galda. Blakus vāzei ar pēdējiem ziediem atradās aploksne ar uzrakstu: B. Pētersone. Viņas pirmā alga. Astoņdesmit seši rubļi četrdesmit kapeikas. Izlīdzinājusi Daumanta saburzītās naudaszīmes, viņa salika tās kaudzītē — četri desmitnieki, divi piecnieki, trijnieks un saplīsis rublis. Trešā daļa aizies par istabu. Tuvojas ziema, bet Daumantam pusmētelītis galīgi apdilis. Un naudas tik vien paliek kā ēšanai. Patēvs Naikovskis, būdams grāmatvedis, gadiem ilgi ik dienas pierakstīja katru izdoto rubli, ar sarkanu pasvītrodams lielākos izdevumus, allaž pārmezdams sievai izšķērdību un tincinādams meiteni kaut kādu nieka paris kapeiku dēļ, ja rēķini nesaskanēja. Baiba no sirds ienīda šo izdevumu grāmatu. Daumants turpretim vieglprātīgi dzīvoja pēc principa «gan jau kaut kā», nesa viņai nevajadzīgas dāvanas un kārumus un pats par to priecājās kā bērns. Nu jau pāris dienu viņi bija pārtikuši tikai no maizes un piena.
Baiba nopūtusies piegāja pie skapja un izņēma no atvilktnes liela formāta kladi, patēva dāvanu. Kopš kāzām tā bija gulējusi neatvērta. Uz vāka skaidrā grāmatveža rokrakstā bija uzrakstīts «Mūsu saimniecība». Tālāk sekoja Baibai tik pazīstamās iedaļas: ienākumi (alga, papildu ienākumi), izdevumi (pārtika, dzīvoklis, apģērbs, mājsaimniecība, izklaidēšanās, kārtējie pirkumi), ietaupījumi, dažādi. Nākamajā lappusē viņa pamanīja konvertu ar uzrakstu «Baibai. Galējas nepieciešamības brīdī». Samulsusi viņa turēja rokā simt rubļu naudaszīmi un pirmo reizi pa īstam aizdomājās, kāda maģiska vara piemīt šim papīriņam — to varēja pārvērst mētelī, kurpēs, skaista kleitā.' Turpmāk tā nedrīkst dzīvot. Vīrs jāsauc pie kārtības.
Bet kā viņš varēja šovakar tā izdarīt? Tieši tagad, kad viņi bija nolēmuši divatā nosvinēt savu pirmās algas dienu ar kopēju izbraukumu. Kā viņš drīkstēja aizmirst? Vēl mēnesis nav pagājis pēc kāzām, un draugi jau viņam nozīmē vairāk nekā sieva. Kas būs vēlāk? Klusi raudādama, viņa nolika galvu uz rokām un tā arī aizmiga.
Baiba uztrūkās no kāpņu čīkstoņas.
— Visu nakti pie jums dega uguns, — saimniece, durvīs stāvēdama, pārmetoši teica. — Nācu raudzīt, vai nav kas slikts noticis.
— Daumantam nelabi, — Baiba atbildēja, — un es..
— Redzu jau, redzu. Mani tu neapmānīsi. Visa istaba smird kā krogus. Sāks vēl iet tēva pēdās. Bet to es jums tūlītās saku: dzērājus savā mājā necietīšu.
Durvis sparīgi aizcirzdama, viņa izgāja no istabas.
— Kas ir? Kas noticis? — No miega uztrūcies, Daumants neizpratnē raudzījās sievā, kura, pret vaļējo logu pagriezusies, raudāja. — Ko tu psiho? Tu jau zini, mūsējo darbā vesels bars. Es negribēju, bet šie zviedz: es esot zem sievas tupeles. Nekas liels jau nebija. Runājāmies par dzīvi, iemetām pa mēriņam. Es tikai kompānijas pēc. Leons gan pielējās, un, mājās nākot, vajadzēja šo stutēt. Tāpēc arī aizkavējos. Baigi sāp galva un kaltē. Vai tev nav kāds skābs gurķis? Palūdz saimniecei!
Ne vārda neteikusi, Baiba izgāja no istabas. Daumants no jauna iegrima miegā. Kad viņš pamodās, bija jau gaiša diena. Visā mājā valdīja tāds klusums, ka varēja dzirdēt mušas sīcam. Kailā kāja atdūrās pret zemē nomesto dāliju.
— Kur tā te gadījās? — Daumants skaļi prātoja. — Laikam būšu pavairāk iekampis un savārījis ziepes. Nekā neatceros.
Uz gultas malas sēdēdams, Daumants ieraudzīja pie skapja sakravātu mugursomu.
— Baiba, kur tu esi, taisies, braucam! Velns parāvis, jau pusdivpadsmit. Nokavēts. Sieva tā gaidīja un priecājās par šo dienu. Izdomāja visas vietas, kas noteikti jāapskata.
Izgājis pagalmā, Daumants pavērās dārzā. Neviena nemanīja. iepumpējis ūdeni, viņš ilgi mazgājās. Vēsais ūdens aizdzina miegu. Galva kļuva tāda kā vieglāka. Tad, lūk, kādēļ Baiba sapūtusies. Viņš nolūgsies, uz ceļiem nokritīs, apzvērēs, ka nekad vairs,,. Gan piedos. Nekas briesmīgs taču nav noticis.