Baibas nekur nemanīja. Māja bija tukša. Un ja nu viņa aizgājusi? Pavisam. Daumantu sagrāba bailes. Viņš pārlēca sētai un iemetās pie mātes.
— Viens huligāns izrāvis manu mīļo, manu labo puķīti, — māsasdēls Andrītis žēlojās. — Es visu vasaru to laistīju un kopu.
Daumants nosarka. Baibas nebija arī te.
— Varbūt aizgājusi uz veikalu pēc piena un maizes, — māte ieteicās. — Kā tad jūs tā nenorunājāt?
Paķēris no virtuves galda skābu gurķi, Daumants metās uz autobusu pieturu.
Naikovsku nebija mājās. Kaimiņiene paskaidroja, ka jau vakar kaut kur aizbraukuši ar savu autiņu.
Kur vēl meklēt? Dace un Pēteris ir sacensībās. Daumants aizskrēja pie kādreizējā Baibas dziedāšanas skolotāja Irbes. Uzzinājis, ka Daumants ir Baibas vīrs, večuks ļoti nopriecājās un, gandrīz ar varu nosēdinājis Daumantu viesistabā pie galda, palūdza sievai uzvārīt kafiju. Abi vecīši katru ciemiņa vārdu no lūpām nolasīja, tik ļoti viņi kāroja uzzināt, kā Baibai klājas,
— Viņa solījās šodien pie jums atnākt, — Daumants mānījās. — Mēs norunājām lejā satikties.
Viņš jutās tā, it kā sēdētu uz karstām oglēm. Varbūt pagājušo nakti kaut ko Baibai samuldējis vai, nedod dievs, pat iesitis? Vecīši mēģināja viņu pierunāt vēl brītiņu uzgaidīt, bet Daumants nespēja mierīgi sēdēt pie galda un dzert kafiju.
— Ja viņa atnāk, lūdzu, pasakiet, lai mani negaida. Būšu mājas.
Vecīši apsolīja.
Autobuss vilkās kā uz bērēm, Daumants skrēja uz mājām. Atslēga stāvēja norunātajā vietā. Baibas nebija. Suns smilkstēdams diedelēja ēst. Daumantu mocīja nežēlīgas slāpes.
*
Baiba stāvēja blakus saimniecei Centrāltirgus puķu sektorā un kārtoja ziedus. Iedzimtā gaumes un skaistuma izjūta palīdzēja viņai izveidot glītas ziedu kompozīcijas, kas patika pircējiem.
No rīta Baiba pati pieteicās nogādāt ziedus uz tirgu. Sirds viņai sāpēs sarāvās, kad saimniece bez žēlastības nogrieza skaistās dālijas, asteres, helēnijas, samtenes, par kurām meitene katru dienu tā bija priecājusies.
Atstājiet vismaz to dāliju krūmu pie mūsu loga, — viņa palūdza.
— Ko tu žēlo, muļķe! Tikpat salna visas nokodīs. Ja ne šonakt, tad rīt. Ja nu tik dikti gribi, tad vakarā pati piesedz ar plēvi.
Baibai patika tirgus rudenī. Kamēr saimniece iekārtojās, viņa, iejukusi daudzgalvainajā pircēju pūlī, apstaigāja augļu un sakņu pārdevēju galdus. Kā māksliniece viņa priecājās par bumbieru, ābolu, plūmju un dažādo dārzeņu formu un krāsu bagātību.
— Skaistulīt, nopērc granātus, tie saglabā mūžīgu jaunību, — tumši iededzis dienvidnieks ar tibeteju galvā piedāvāja.
Pie puķu pārdevējiem Baiba palēnināja soļus. Katru puķu sugu viņa apveltīja ar kādu īpašību: rozes — lepnas, lilijas — šķīstas, puķuzirnīši — kautri, miķelenes — pieticīgas. Baibai bija žēl šī krāšņuma. Dārzā ziedi bija dzīvi, bet te pamazām mira, un pēc pāris dienām tos izmetīs atkritumu tvertnēs.
Saimniece, salikusi ziedus vāzēs, kā pagadās, viņu jau gaidīja. Baiba tos pārkārtoja glītos pušķos. Pārdevējas lomā viņa jutās neērti. Daža garāmgājēja acis kā liptin pielipa meitenes sejai un augumam, un tādos brīžos viņa nosarka. Un ja nu pēkšņi kāds pazīstams? Domās, ka Baiba kļuvusi par andelmani.
— Ar tevi kopā pavisam cita tirgošanās, — saimniece paslavēja. — Būtu metusi to savu šūšanu pie malas un nākusi man palīgos. Nopelnītu vairāk un bez kādiem kreņķiem.
«Ne par kādu naudu tu mani otrreiz šurp neatvilksi,» Baiba nodomāja.
— Vēl es tev teikšu — to savējo Daumantu saņem stingrāk. Sāks iet tēva pēdās …
— Puiši atzīmējuši pirmās algas dienu, — Baiba aizbildināja vīru.
— Vienreiz algas diena, citreiz dzimumdiena, vēl kaut kas — un skaties — ceļš uz elli vaļā. Mājās sakur viņam pamatīgu pirti!
Saule jau slīdēja aiz tirgus paviljoniem, kad pēdējie ziedi beidzot tika pārdoti.
— Še. — Saimniece izvilka no somas notaukotu piecnieku. — Esi nopelnījusi. Aizteci uz paviljoniem, nopērc kaut ko ēdamu. Jums tas pieliekamais jau nedēļu tukšs kā izslaucīts.
No ilgās neierastās stāvēšanas Baibai sāpēja kājas. Kopš iepriekšējās pēcpusdienas viņa nebija neko ēdusi. Paviljonā sievas jau kravāja nost savas preces. Sirēna vēstīja par tirgus slēgšanu. Baiba nopirka dažas olas, krējuma pudeli, biezpiena paciņu un devās uz autobusu. Saimniece bija jau priekšā.
— Varēji paņemt ari gaļas gabalu. — Viņa ieskatījās meitenes soma. — Vīrieši bez gaļas nevar iztikt. Nekas, man ir sardeles, novārīsim jaunos kartupeļus un sarīkosim kopīgas vakariņas. Es uz bridi iegriezīšos pie draudzenes. — Kad abas izkāpa no autobusa, saimniece ierunājās: —• Nestāsti, ka visu dienu biji kopā ar mani. Ja mīl, tad tavējam tā būs laba mācība. Vīriešiem nekad nevajag visu atklāt, lai pamokās greizsirdībā, lai saprot, ka sieva nav viņa īpašums vien, ar kuru var izdarīties, kā ienāk prātā.
Droši vien saimniecei taisnība, Baiba prātoja, iedama uz mājām. Taču katram ir sava dzīve, un, kas noder vienam, neder citam.
Daumants, galvu nodūris, sēdēja uz soliņa mājas priekšā. Suns iesmilkstējās. Pa celiņu ar produktu somu rokā nāca Baiba.
_ — Beidzot! Kur tu biji tik ilgi? Es tevi visur meklēju, — piekļāvis sievu sev cieši klāt, viņš čukstēja. — Es tā baiļojos par tevi. Piedod, mīļā, es nekad vairs ..
Baiba aizspieda viņa muti ar skūpstu.
Ar nepacietību gaidītā un plānotā pirmās algas diena beidzās ar savstarpējiem mīlestības apliecinājumiem, bet pa vidu bija uztraukumi, pārdzīvojumi un asaras.
IKDIENA
— Kādēļ mūsu brigadiere tik žultaina? — Baiba kādu dienu pavaicāja darba biedrenēm.