— Nav viņai viegla dzīve, — šuvēja Bērziņa — triju bērnu māte — atbildēja. — Mēs pārnākam mājās, bērni ķeras ap kaklu apmīļot, vīrs palīdz vakariņas gatavot. Viņa viena savās četrās sienās, nevienam nevajadzīga, neviena negaidīta un neapmīļota.
—- Saki vien skaidru valodu — viņa mūs apskauž. Baibu par tās jaunību un skaistumu, mūs par to, ka mums ir ģimenes, vīri un bērni, ir kam dzīvot. Pavērojiet vien, visi vientuļnieki, kas dzīvo tikai sev, ar laiku klust tādi kā dīvaini — cits īgns, cits ļauns.
— Varbūt aiziet visiem kopā uz teātri vai koncertu? — Baiba prātoja.
— Kurš gan klapatāsies ar biļetēm? Nevienam nav laika.
Ateljē nebija izveidojies ciešs, draudzīgs kolektīvs. Katrs dzīvoja par sevi, katrs ar saviem priekiem un bēdām. Pašas nevaļīgākās bija precētās sievas, kurām bija bērni.
Starp netālā gastronomijas veikala pārdevējām un šuvējām valdīja noruna: mēs jums, jūs savukārt mums. Ar desām un pusfabrikātiem nelielais šuvēju kolektīvs tika apgādāts. Baibai kā jaunākajai vajadzēja iet pēc pirkumiem un nereti nācās dzirdēt saniknoto rindā stāvētāju sašutušos izsaucienus:
— Ko lien bez rindas! — Baiba tādās reizēs skriešus metās prom no veikala.
— Muļķe gatavā! — sievas viņu norāja. — Vai tad būtu labāk, ja mēs visas pamestu darbu un stāvētu rindās? Ko tu pati savam vīram celsi vakarā galdā? Labi, ka mums ir tāda iespēja.
Dienas aizlidoja vienā steigā. Salnas dārzos nokoda ziedus, vējš norāva kokiem lapas un aurodams ložņāja pa vecās mājas pažobelēm. Daumants katru vakaru kurināja dzelzs krāsniņu. Uz dažām stundām mazajā istabiņā kļuva silti un mājīgi.
— Vai tu esi apmierināta ar savu darbu? — kādu vakaru, kad abi sildījās pie krāsns, Daumants apjautājās. Baiba izbrīnījusies paskatījās uz vīru.
— Protams.
— Vai tu zini, kādēļ es aizgāju uz šuvēju skolu? Lai būtu kopā ar tevi.
— Un nu nožēlo?
— Man nepatīk konveijera darbs, — Daumants godīgi atzinās. — Es jau saprotu, ka ikvienā žaketē ir arī mana darba daļa, bet tā ir tik nemanāma. Lai ari cik labi es sašūtu, teiksim, sānu vīles, ja Vita sabojās piedurkni, iznāks brāķis un visu pārējo teicamais darbs aizlidos pie velna vecmātes, vai tā nav? Cita lieta pašam uzšūt uzvalku no sākuma līdz pēdējam adatas dūrienam. Tad tas ir radošs darbs. Pašlaik es esmu rezervists. Pārzinu visas operācijas. Labākajā gadījumā pēc gada vai diviem mani nozīmēs par meistaru. Ar to arī griesti būs sasniegti, tālāk nekur. Juris Egle nākošgad pošas uz augstākajiem piegriezēju kursiem un pēc tam strādās mūsu vecajā skolā par ražošanas apmācības meistaru.
— Mums vēl pusotra gada jāatstrādā.
«— Tas gan, bet par nākotni domāt taču drīkst.
— Un tomēr tev nav taisnība. Viens pats kuģi vai lidmašīnu neuzbūvēsi.
— Atradusi, ko salīdzināt… Bet es negribu būt nezināma skrūvīte! — Daumants izkliedza. — Gribu būt es pats — Daumants Pētersons. Lai visi redz un zina, ka to esmu paveicis pats ar savām rokām.
*
No Baibas dienasgrāmatas:
«Mēs ar Daumantu neprotam saimniekot. Mēneša beigās naudas vienmēr pietrūkst un nākas aizņemties no saimnieces vai Daumanta mātes. Vīrs ir pārāk izšķērdīgs, nopelnītais viņam iztek kā ūdens no plaukstas — par krāsām, audekliem, dažādiem kārumiem. Ziemas mēteļiem tā arī nespējām sakrāt. Kad es dusmojos, viņš smejas — skopulis un taupītājs nekad nebūšot. Nesaprot, ka starp taupību un skopulību ir milzīga atšķirība.
Esmu sākusi saskatīt vīrā trūkumus. Vai tas nozīmē, ka es viņu vairs tik stipri nemīlu? Bet viņš?…»
*
Divas reizes nedēļā Daumants apmeklēja mākslas studiju. Pārnācis mājās, viņš sajūsmināts stāstīja par pasniedzēju gleznotāju Strālu:
— Tu pat iedomāties nespēj, kāds viņš cilvēks. Izskats vien ir ko vērts — rūsgana bārda, gari, sprogaini mati, lielas acis, kalsena seja — un kāds talants! Paņem manus šīs vasaras pasteļus, skatās, dažus atliek sāņus. No ģīmja neko nevar nolasīt, patīk vai ne. Man kājas trīc, gaidot viņa spriedumu. Maestro — tā viņu iesaukuši studisti — pazīstams ne tikai kā labs gleznotājs, bet ari kā taisnīgs kritiķis.
— Slavēja vai nopēla, saki ātrāk, — Baiba nepacietīgi viņu pārtrauca.
— Pa vidām, dažus uzteica, pārējos nokritizēja, esot kļūdas perspektīvā un kompozīcijā. Lai nebēdājot, to šeit studijā iemācīšoties. Ierādīja man vietu, iedeva papīru un ogli un lika zīmēt kluso dabu — garsnīpainu misiņa tējkannu, maizes klaipu un sīpolus. Publika tur dažāda — sākot ar sešpadsmitgadīgu skolniecīti un beidzot ar sirmgalvi, kuram droši vien ir visi septiņdesmit. Ir pat kādas lielas rūpnīcas galvenais inženieris un docents, ekonomisko zinātņu kandidāts. Zini, kas man tur patīk? Tas, ka studijā mūs vieno kopējs mērķis — apgūt mākslas pamatus, iemācīties sevi izteikt mākslā. Citi tur mācās jau desmit un vairāk gadus, viņu darbi izstādīti arī ārzemes. Vasarās visi kopā dodoties studiju izbraukumos uz laukiem vai kādu provinces pilsētiņu, dzīvojot tur ilgāku laiku, gatavojot skices un kopīgi pārspriežot, kas izdevies, kas ne.
*
No Baibas dienasgrāmatas:
«Daumants, aizrāvies ar zīmēšanu, pamet mani vienu pat svētdienās. Apnicis sēdēt mājās. Gribas dziedat. Rīt pat aiziešu pie sava kādreizējā skolotajā Irbītes.»
*
— Vareni! — vecais operdziedātājs Irbe nopriecājās, pārbaudījis Baibas balsi. — Šie skolas gadi tev nav gājuši zudumā. Žēl, ka pajuka jūsu slavenais ansamblis.
— Visas meitenes izklīdušas, strādā dažādos uzņēmumos. Grūti satikties.
— Cik nu mums tā pilsēta liela, Ja labi gribētu, varētu reizi nedēļā sanākt kopā.
— Kas mūs mācīs, un kur notiks mēģinājumi?