— Es pats būtu ar mieru. Klubā «Blāzma» kāda telpa atradīsies. Tu tikai sasauc savas meitenes, gan redzēsiet, atkal gūsiet pirmās vietas, — vecais vīrs sajūsminājās. Acis viņam mirdzēja, pleci iztaisnojās, tik ļoti gribējās vel būt noderīgam. — Jūs varētu koncertēt kopā ar Tagila ansambli.
Baibu nevajadzēja pārliecināt, viņa jau bija izlēmusi.
— Nē! — uzzinājis sievas nodomu, Daumants cieti noteica. — Mācies pie sava Irbes, bet uz klubu neiesit
— Kādēļ? — Baibas maiga balss kļuva neparasti skarba.
— Es zinu, kas tevi velk uz «Blāzmu». Tagils. Ne velti
apgalvo, ka veca mīlestība nerūsot.
— To es no tevis negaidīju. Vai tu maz apjēdz, ko runā? — Baiba noskaitās.
— Pie tā klimpermaņa es tevi nelaidīšu!
— Ansambli vadīs Irbīte. Uz' večuku, ceru, tu neesi greizsirdīgs?
— Tas donžuāns tikmēr laizīsies tev apkārt, kamēr ievilks pie savējiem.
— Un, ja arī ievilktu, kas tur ļauns? Tie visi ir kolosāli puiši. Bet nebaidies, viņiem jau ir soliste — vēl labāka nekā es.
Tajā vakarā abi aizmiga, viens otram muguru pagriezuši.
*
Otrā dienā pēc darba Baiba negāja uz mājām, bet iesēdās autobusa un brauca pie Daces.
— Vai kaut kas noticis? — pamanījusi draudzenes ne laimīgo seju, Dace uztraucās.
— Daumants mani vairs nemīl, — Baiba šņukstēja. — Viņš man neuzticas. Un apvaino. Nelaiž uz klubu mācīties dziedāt.
Vārdu pa vārdam Dace no Baibas uzzināja visu par strīdu.
— Tavs Daumants gluži vienkārši ir greizsirdīgs uz Tagilu un tavu dziedāšanu. Greizsirdība ir mīlestības ēna. Tā vismaz rakstīts grāmatās.
— Tu domā? — Baiba cerīgi paskatījās draudzenē.
— Bet kādēļ tavs Pēteris nav greizsirdīgs?
— Un kā vēl! Katru dienu zvana un taujā, ar ko es satiekos. Mēs tagad redzamies vienīgi svētdienās. Man pa dienu darbs, vakarā lekcijas, Pēteris universitātē, bet vakaros kārto savu pirmo dzejoļu krājumu, tikai tu nevienam nesaki, tas ir noslēpums.
— Vai tu mīli Pēteri? — Baiba, draudzenei acīs skatīdamās, pajautāja.
— Es nezinu, — Dace samulsusi atzinās. — Ar viņu kopā nekad nav garlaicīgi. Mēs ejam uz dejām, pārrunājam izlasītās grāmatas, apmeklējam teātrus un koncertus, dodamies pārgājienos. Viņš ir mans draugs!
— Un tu viņam?
Atceroties pēdējo tikšanos, Dace nosarka. Tik kvēli skūpsti liecina ne tikai par draudzību.
— Vai jūs nekad nestrīdaties?
— Tā kapitāli ne. Vienīgi par sīkumiem. Tu jau zini, kāds Pēteris ir mākoņstūmējs un fantazētājs. Kad es viņu velku no debesīm lejā uz zemi, viņš skaišas. Bet es neņemu galvā. Ja viens jāj ar dzejas pegazu pa gaisu, otram abām rokām jāturas pie zemes, citādi nebūs līdzsvara. Mamma arī tā domā.
Baiba bridi klusējot prātoja, kā šajā ziņā ir viņas ģimenē, tad apmierināta konstatēja, ka abi ar vīru ir gan fantazētāji, gan reālisti, kā nu kuro reizi.
— Ko tu darītu manā vietā? — viņa pajautāja.
— Nezinu. Mūsmājās mēdza teikt: gudrākais piekāpjas.
— Tu domā, man jāatsakās no dziedāšanas? — Baiba bija pārsteigta.
— Nē, to gan ne. Es tavā vietā censtos Daumantu pārliecināt, ka tev dziedāšana ir tikpat vajadzīga kā viņam zīmēšana. Baiba posās uz mājām.
— Jau pavēls, varbūt pārgulēsi pie manis? Izrunāsimies no sirds. Tik ilgi neesam tikušās.
— Nē, Daumants uztrauksies. Mums pašiem ar sevi jātiek skaidrībā.
*
— Kurtu biji? — Daumants nikni noprasīja, kad Baiba beidzot pārradās mājās.
— Pie meitenēm.
— Kādām meitenēm?
— Ansambļa. Pie Intas, Ingrīdas, Gunas, Ērikas.
— Tātad iesi uz «Blāzmu»? — Daumants dusmīgi iekliedzās.
— Protams. Tu drīksti un es ne?
— Ko es drīkstu?
— Iet uz mākslas studiju.
— Es eju mācīties, nodarboties ar mākslu, vai to tu saproti? Tas ir pavisam kas cits.
— Bet es eju dziedāt, tā arī ir māksla. Un pēc tam nāku godīgi mājās, nevis metu lielus līkumus, lai pavadītu skaistas sievietes.
Daumants piesarka kā pļauku saņēmis.
— Kā tu zini?
Baiba neatbildēja, Ar pūlēm valdīdama asaras, viņa sāka klāt gultu.
— Kas nu šī par sievieti! Desmitās klases skuķis. Viņai vienai bail, — Daumants pielaidīgā balsī taisnojās.
— Nu tad skrien ari citus vakarus pretim uz autobusa pieturu! Ej vien laimīgs, kaut tūlīt pat! Bet nebļauj, ja Tagils mani kādreiz atvedīs mājās; ar savu mašīnu,
— Baiba! Tas nu ir par traku!
Baiba klusēja. Nesen saimniece netālu no savas draudzenes mājas bija satikusi Daumantu kopā ar kādu meiteni un tūlīt pasteidzās to pavēstīt Baibai: sak, redz, kādi tie vīrieši nelieši, nav vēl lāgā medusmēnesis pagājis, bet šis jau lakstojas ar citām. Velti saimniece gaidīja, ka jaunā sieva raudās. Viņa tad būtu pažēlojusi, pamācījusi, kā rīkoties, mierinājusi.
«Viņi kopā iet uz mākslas studiju,» Baiba šķietami vienaldzīgā balsī atteica.
«To es tev saku — sakur pirti, lai vēlāk pašai nav jākož pirkstos!»
«Nav jau par ko, saimniec.»
Naktī Daumantu pamodināja Baibas šņuksti.
— Nu, neraudi, piedod man, — viņš ņēmās sievu mierināt.
— Tu mani vairs nemīli.
— No kurienes tu to izrāvi?
— Ja mīl, tad uzticas. Bet tu netici. Man Tagils ir gluži vienaldzīgs.
— Es tik ļoti baidos tevi pazaudēt.
— Dumiķīti, — Baiba pagriezās pret vīru. — Es taču tevi mīlu.
Daumants skūpstīja sievas vaigus un acis, kas bija sāļas no asarām:
— Apsoli, nē, apzvēri — ja tu kādreiz iemīlēsi citu, tad nemānīsi mani, bet pateiksi godīgi, jā?
— Tas nekad nenotiks, — Baiba apgalvoja. — Nemūžam!
Miers bija noslēgts.
Pēc raksturiem Baiba un Daumants bija ļoti dažādi. Baiba starp svešiem ļaudīm jūtas bikla, bija klusa, pacietīga, iejūtīga, centās vienmēr pakalpot, pažēlot, piedot. Darbabiedrenes to dažkārt izmantoja savtīgos nolūkos. Bet, ja kaut ko bija nodomājusi, ar lielu neatlaidību centās to sasniegt, neņemdama vērā pat vīra aizliegumus.