Daumants turpretim bija nepastāvīgs, vieglprātīgs, straujš. Redzēdams netaisnību, viņš spēji uzliesmoja kā sauss salmu kūlis, dusmās pārsteidzās, sarunāja ļaunus vārdus, kurus vēlāk nožēloja.
Baiba, no darba mājās pārnākusi, ilgojās divatnes mīļuma, glāstu. Daumants līdzi atnesa visas sava ceha ķibeles un priecīgos brīžus. Stāstīt un attēlot vīrs prata. Reizēm Baibai nācās skaļi smieties, reizēm uztraukties kopā ar Daumantu. Neklātienē viņa iepazina gandrīz visus ceha jauniešus.
«Ar Leonu nu reiz ir cauri. Uz skolu neiet, darbā nav rādījies veselu nedēļu, — Daumants kādu vakaru teica Baibai.
— Varbūt slims, — Baiba satraucās.
— Dzer, komjaunatnes birojā nolēmām, lai iet prom uz paša vēlēšanos. Cik ilgi var ar tādu auklēties? Vēl tikai jādabū Miezes piekrišana, bet tas ir sīkums. Viņa dzērājus necieš ne acu galā.
Baiba platām acīm skatījās vīrā.
— Ko tu blenz? Viss pareizi, ar savu uzvedību viņš
maitā gaisu arī pārējiem.
— Leons taču ir tavs draugs. Abi vienā kursā mācījāties…
— Kas viņš man par draugu? Plencis…
— Kā jums nav kauna pamest biedru nelaimē? Vai kāds pie viņa ir uz mājām aizgājis, pajautājis, kādēļ viņš dzer. Varbūt aiz bēdām?
— Kas šim par bēdām! Sencis plosto un velk līdzi arī Leonu.
— Rausies augšā! Ejam.
— Uz kurieni?
— Pie Leona, protams.
Daumants negribīgi piecēlās no gultas un piegāja pie loga. Lielas lietus lāses sitās rūtīs. Vējš raustīja ābeļu zarus.
— Naivā, domā, tu pateiksi: «Leonīd, dzert nav labi, tas bojā veselību un nāk par sliktu ģimenei,» — un šis tūliņ sitīs roku pie krūtīm un apzvērēs: «Es nekad vairs…» Jāsmejas. Cik neesam lūgusies, draudējuši, prēmijas noņēmuši, nekas nelīdz.
Baiba saknieba lūpas un sniedzās pēc mēteļa. Daumants nemitējās tielēties:
— Līst. Vēls arī. Varbūt atliksim līdz rītvakaram?
— Neesi no cukura, neizkusīsi. Un deviņi nav nekāds vēlais laiks.
Zem Baibas puķainā lietussarga patvērušies, abi skrēja pa, dubļainajām nomales ieliņām. Pārlieku tālu jau nebija. Dārza vārtiņi, kas turējās vienā eņģē, vējā žēli čīkstēja. Virtuves logs bija aizklāts ar vecu segu. Pārējie grima tumsā. Uz klauvējieniem neviens neatsaucās. Daumants paraustīja rokturi. Durvis atvērās.
Leona sieva, ar kuru viņš tā arī nebija papūlējies sareģistrēties, pašreiz virtuvē vannoja savu pirmdzimto.
— A, tie esat jūs, — viņa, galvu pagriezusi, noteica. — Veriet ātrāk durvis ciet, lai mazais nesaaukstējas!
Virtuve bija piežauta ar tikko mazgātiem autiņiem, rāpulīšiem, paladziņiem.
— Kur tad Leons? — Baiba pavaicāja.
— Guļ, galīgi nodzēries.
— Celsim augšā. Jāaprunājas.
— Šovakar tas neko nedos, varbūt rīt… Sirds jau viņam laba un rokas arī veiklas. Cik reižu nav zvērējis, ka nekad vairs nedzers, bet, tiklīdz tēvs atnes pudeli, tā pagalam. Man vairs nav spēka. Būtu kur dzīvot, paņemtu mazo, aizietu neatskatīdamās, — Ilona runāja, un asaras bira vannītē.
Baiba pie plīts sildīja paladziņu. Daumants ieliks bērnu viņai rokās.
— Ļauj, es viņu saģērbšu,— Baiba palūdza. Izdzēris savu piena pudeli, mazais saldi aizmiga.
— Nav pat ar ko jūs uzcienāt. Leons visu nedēļu vienā žvingulī, gurķu muciņu tukšu izēdis, visa iztikas nauda pa tīro. Aizņēmos no kaimiņienes, lai nopirktu mazajam pienu. — Ilonai sakrājies rūgtums plūda pāri malām. — Ko es dzīvē esmu redzējusi? Tikai darbu un darbu. Mājās kolhozā astoņi brāļi un māsas cits par citu mazāki. Es — vecākā. Tēvs — pļēgurs. Māte sitās vai nost Cēlās pirms pieciem, skrēja uz kolhoza kūti slaukt govis, tad atpakaļ pabarot bērnus un apkopt pašu lopiņus, pēc tam atkal uz kūti. Mēs, vecākie bērni, kā no skolas mājās, tā darbā iekšā — cits nes malku, cits gatavo ēdienu, apkopj istabas, pabaro lopus. Vakaros, kad acis no noguruma krita ciet, gatavojām skolas mācības. Reizēm dusmas sanāca — ar ko mēs sliktāki par pilsētas bērniem? Viņiem asfaltētas ielas, kino, teātri, visādi pulciņi, mums nekā. Katru dienu jāstampā tie pieci kilometri uz skolu, vienalga, lietus vai sniegs, dubļi vai sals, es pa priekšu, mazie miega pilnām acīm rindiņā aiz manis. Nespēju to izturēt. Salecos ar mammu, pametu skolu, aizbēgu uz Rīgu. Viena meitene no mūsu puses pieņēma savā istabā. Tur arī satiku Leonu. Sagājām kopā. Pirmajos mēnešos viņš bija pavisam normāls. Uzposām māju, apkopām dārzu, sastādījām kartupeļus, kāpostus, gurķus. Dzīvojām draudzīgi. Pat tēvs saņēmās, mazāk dzēra. Divi dzērāji uz kakla, mazs bērns uz rokām, ko lai es iesāku? — Ilonas nomāktajā balsī ieskanējās izmisums. — Ar prieku ietu strādāt kaut vai par apkopēju, bet kur lai atstāju Intiņu? Aizvest mātei vēl vienu lieku aprūpējamo? Sirdsapziņa neatļauj un kauns arī.
— Darbā jau Leons raujas kā zvērs, — Daumants centās aizstāvēt.
*
— Tad, kad skaidrā prātā, — Ilona rūgti iesmējās,
— Ceha komjauniešu birojā viņu ņemšot vēlreiz pa īstam priekšā, — Baiba, lūdzoši paskatījusies uz vīru, nedroši ieminējās.
— Ko tas dos? Nav jau pirmā reize. Es vairs neticu.
— Piespiedīsim, lai iet ārstēties. Piedod, Ilona, ka neatnācām agrāk. Un nebēdā, tas kaitē mazulim. Pasaki Leonam, ka svētdien pēc pusdienas piekāpsim, Baiba atvadījusies nomierināja jauno sievieti.
— Jūs nedrīkstat Leonu atlaist, — Baiba gultā, vīram pieglaudušies, teica. Kaut vai Ilonas un tā mazā dēļ. Dzirdi?
Daumants sparīgi šņākuļoja.
— Neizliecies, tu neguli. Bez jums viņš aizies postā.
— Ne es viens, visi lēma un ieprotokolēja.
— Papīra dvēseles! — Baiba aizsvilās dusmās un pagrieza vīram muguru. — Tu taču zināji, kā viņš dzīvo. Kādēļ klusēji par Ilonu un viņas mazuli? Un vispār — vai kāds no jums ir bijis pie viņiem, apsveicis ar bērna piedzimšanu?