— Uz kurieni jums vajag?
— Mums vienalga. Tuvāk pie jūras.
— Es braucu uz Koktebeli. Piecīti no deguna — un nogādāšu tieši jūras krastā. Pēc pusstundas rullējam.
Ērti iekārtojušies kravas kastē uz salocīta brezenta, Baiba un Daumants vēroja apkārtni. Taisnās rindās sastādīti vīnogulāji, augļu dārzi, tabakas plantācijas. Jo augstāk kalnos traucās mašīna, jo līkumaināks kļuva ceļš. Līdz pat apvārsnim sniedzās mežiem apauguši kalni, vietām atsegdami zobainas, kailas klinšu radzes.
Saule norietēja, un ātri satumsa. Baiba, Daumanta plecam piespiedusies, snauda.
— Ei, jūs tūristi! Esam atbraukuši!
Mašīna stāvēja kādā kastēm piekrautā pagalmā. No divstāvu mājas uzvēdīja ēdiena smarža. Kaut kur tuvumā neredzama šalca jūra. Šoferis aizcirta mašīnas durvis, ieslidināja naudu džinsu kabatā un skaļi nožāvājās.
— Kur jūs pārnakšņosiet?
Baiba ar Daumantu saskatījās un klusēja.
— Kā tad jūs tā — uz dullo atbraucāt?
— Mēs kāzu ceļojumā, — Daumants teica.
— Uz akmeņiem savu sievu guldīsi, vai? — Šoferis sāka smieties. — Pie mums visur jau pilns, nez vai ko sameklēsiet.
Abi noskatījās, kā šoferis pazūd tumsā. Gaisā sanēja cikāžu dziesmas.
Asfaltēts kājceliņš noveda tieši jūras krastā. Viņu priekšā pletās līcis. Pa kreisi tālumā mirgoja kāda ciemata ugunis, pa labi debesīs slējās melnas klintis, bet priekšā līdz pat apvārsnim bija jūra. Abi apsēdās uz sola. Daumants aplika Baibai roku ap pleciem un pievilka sev cieši klāt.
— Tu jūti, jūra dveš mierīgi — kā aizmigusi: ievelk elpu un ar vieglu nopūtu izdveš.
— Un tā patiešām melna. Tev nav auksti? Še, uzvelc džemperi!
— Un tu arī. Sagaidīsim tepat saules lēktu. Ja es aiz-migšu, tu mani pamodini, labi?
Daumants noāva krosenes, uzlocīja bikses un iebrida ūdenī.
— Silts kā vannā. Baiba, dzirdi? Ejam peldēties!
Meitene, tālā ceļa izmocīta, galvu uz mugursomas atspiedusi, saldi gulēja. Bize kā ruda čūska saritinājusies smiltīs. «Lai guļ vien,» Daumants nodomāja, saudzīgi pārlicis matu pīni Baibai pār plecu.
Pēc peldes Daumantam nogurums bija kā ar roku atņemts, Derētu kaut ko uzlikt uz zoba. Žēl, ka Simferopolē nepadomāju. Cik, ilgi tā mētāsies pa soliem! Vajadzēja paņemt līdzi telti, tad viss būtu pa pirmo. Cāļi piedāvāja, taču negribējās apkrauties ar nesamiem. Baibas dēļ kaut kur jāpiezemējas. Žēl izgrūst visu kapitālu tikai par guļvietām. Un vienā gultā jau Baiba nebūs ar mieru.
Vispār tikumības ziņā viņa atpalikusi par pāris gadsimtiem. Pēc kāzām, tad.,. Muļķīte, kāda tam nozīme — pāris nedēļas ātrāk vai vēlāk. Čaļi apgalvo, ka tādu skuķu, kuras saviem vīriem ir pirmās, uz pasaules vispār tikpat kā neesot, vienīgi sentimentālos romānos. Ir, ir gan tādas, Daumants to droši zināja. Un viņam bija patīkami, ka Baiba spējusi sevi saglabāt neskartu.
Līdz šim par maizes šķēli uz galda, par zupas šķīvi vakariņas, par siltumu Istabā, par to, ko vilkt kājās un mugurā, domāja vecāki. Tagad šīs rūpes jāuzņemas viņam, vīrietim, nākamajam vīram, stiprākajam. Viņš nu bija atbildīgs ne vien par sevi, bet ari par Baibu. Jau šodien, sākot ar šo brīdi. Viņš pierunāja Baibu doties šurp uz dienvidiem, nezinot, kas viņus te sagaida.
Svīda gaisma, jūra kūpēja kā milzu katls. Kaijas, skaļi ķērkdamas, lidinājās virs ūdens. No rūsganiem, milzīgām kviešu karašām līdzīgiem pakalniem izlīda sarkana saules ripa. Daumants vēroja apkārtni. Vai tad tāda izskatās Izdaudzinātā Krima? Kur palmas un cipreses, kur rožu lauki un cilās dienvidu puķes? Kur skaistas celtnes, kādas daudzkārt redzētas kinofilmās? Te nekā tāda nemanīja. Vienīgi jūra bija glāsmaini silta,
«Varbūt šoferis aizrāvis mūs uz pavisam citu pusi, pie Azovas jūras, piemēram?» Daumantā modās nejaukas aizdomas.
Baiba cieši gulēja un miegā smaidīja. Daumantam negribējās viņu modināt. Atstājis uz sola zīmīti, viņš devās izlūkot apkārtni.
Baibu pamodināja skaļi smiekli. Divi paveci resnīši nodarbojās ar rīta rosmi un paši par sevi zobojās. Jūra šķita aizturējusi elpu, tik mierīga tā bija. Iztraucēdams rīta mieru, skaļrunis saka dārdināt jautru maršu,
— Labrīt! — Tas bija Daumants, smaidīgs un ļoti apmierināts ar sevi. — Mēs atrodamies Koktebelē, atpūtas nama teritorijā. Viens vecītis mani nogrāba aiz apkakles. Izrādījās lādzīgs pēc dabas un varen valodīgs. Pats no Maskavas, atpūšas un, starp citu, piehalturē par sargu pie ieejas vārtiņiem. Tik vien tā darba kā ievērot savējos atpūtniekus, šaubīgajiem uzprasīt caurlaidi, bet svešos raidīt prom. Šim esot vajadzīgs pārinieks, nu, nomainītājs. Paradīja man sludinājumu, kas bija piesprausts pie vārtu staba. Un tad manā galvā iešāvās pārākā ideja: kā būtu, ja es ^ pieteiktos? Tepat ēdnīcā esot iespējams paēst. Ar apmešanos grūtāk, bet atpūtas nama dārzā atrodoties vasaras^ mājiņa, kurā glabājoties vecas mēbeles. Ja tās piekrāmētu, kādu stūri varētu atbrīvot. Ko tu par to saki? Paēduši būsim. Tu varēsi cauru dienu sauļoties un peldēties, bet es būšu brīvs katru otro dienu.
— Es arī varu strādāt, — Baiba piebilda.
— Kaut vienreiz mūžā atpūties.
— Kas tev tur tek? — Baiba pēkšņi iesmējās.
— Kur?
— No bikšu kabatām.
— Ak es, aunagalva! Nopirku tirgu persikus un plūmes. Veikali vēl slēgti. Ēd!
*
— Jūs pēc izskata tāds spēcīgs puisis, vīnogu laukos nopelnītu četrreiz vairāk. — Direktors aizdomīgi nopētīja Daumantu.
— Mēs atbraucām atpūsties. — Baiba, krievu vārdus meklēdama, nedroši skaidroja. — Mums te ļoti patīk: jūra, parks un kalni. Mēs varam pavisam bez algas, tikai paēst
Direktors brīdi skatījās ārā pa logu. Abi jaunieši viņam patika. Un galu galā viņš ne ar ko neriskēja.