— Nelāgi iznāca, — Daumants noņurdēja, — katram savas darīšanas, man zīmēšana, citiem arī šis tas. Un tā aizmirsās. Bet vēl jau nekas nav nokavēts.
*
— Pavisam izlaidies, — Daumants, stutēdams sagāzušos vārtiņus, noteica, -— kopš pērnā gada nevar salabot.
Leons gulšņāja istabā, Ilona virtuvē gatavoja ēdienu. Mazais turpat līdzās plītij ratiņos saldi gulēja,
Ilona nopriecājās par dāvanu — raibajiem flaneļa rāpulīšiem. Veikalā tik skaisti neesot manīti.
— Pati šuju, — Baiba palielījās,
— Visādus darbus protu darīt, bet šūt ne, — Ilona atzinās. — Leons teicās iemācīt, bet tā ari palika.
— Ķobis plīst pušu no sāpēm, — Leons atzinās, ar pūlēm piecēlies gultā sēdus. — Būtu kāda pudele alus, kaut kā salāpītos, bet kas dos, Ilona nikna kā pūķis, šņāc vien.
— Kam par godu tad šoreiz pļundurēji?
~ Slīcināju bēdas. Veco ar ātro palīdzību aizveda. Sirds nepietiekamība, kaut kāda aknu kaite un sazin kas vēl. Diez vai izķerpīs. Tēvs taču, žēl.
— Un tu darīji visu, lai arī tevi nogādā turpat blakus tēvam?
— Aizveries! Man jau tā draņķīgi ap dūšu. Ilona izārdījās, nesāc vismaz tu.
Par atlaišanas draudiem Leons tikai pasmējās. Sludinājumi esot pilni ar darba piedāvājumiem, katrs ateljē viņu paņemšot atplestām rokām.
— Ilonai taisnība, — Daumants mājupiedams teica Baibai, — Leona solījumi nedzert ir kapeikas vērti. Viņš tos aizmirsīs, tiklīdz kāds paskalinās viņa priekšā pudeli.
— Nekādas atlaišanas vai promiešanas! — Padzirdējusi par komjauniešu lēmumu, ceha priekšniece noskaitās. — Iesi ārstēties narkoloģijas dispanserā. Pati katru nedēļu pārbaudīšu.
— Neiešu, neparko ne, — Leons iespītējās. — Neesmu nekāds alkoholiķis, kas dzer lētos vīneļus.
— Nedēļām darbu kavēt, tas nav nekas! — Mieze aizsvilās. — Lai citi strādā tavā vietā?
— Es atstrādāšu!
— Pamēģini tikai neatstrādāt! Mieze uzgrieza telefona numuru:
— Kad pieņem dakteris Viziņš? Paldies. Šodien 17.00 esi klāt! Adresi, ceru, zini?
— Uz dispanseru neiešu, — Leons, mājup braucot, teica Daumantam. — Nesēdēšu vienā strīpā ar visādiem zilīšiem.
— Mieze neliksies mierā.
— Lai viņa iet, zini, kuri Atraduši grēkāzi. Visi dzer, tu pats arī.
— Kopš pirmās algas ne piles.
— Ja Baiba tur stingros grožos,
— Bet Ilona?
— Ko Ilona… Pēdējā laikā to vien zina kā pārmest un bimbāt. Sakreņķējas, sīkais pa nakti ņerkst, neļauj gulēt. Vai tā ir dzīve?
— Visi slikti, tu vien esi bez vainas. Kaut dēla dēļ būtu saņēmies, — Daumants kaunināja. Brīdi abi soļoja klusēdami, rokas salīgi kabatās sabāzuši.
— Nesaki Ilonai, ka man noņēma prēmiju. Pastrādāšu virsstundas, atpelnīšu. Gan pats tikšu ar sevi galā.
*
Decembris atnāca ar stipru salu. Nomales ieliņu peļķes, bērniem par prieku, pārvērtās mazās slidotavās. Tad sāka snigt lielām, biezām pārslām. Pelēcīgā nomale kļuva skaista un tīra.
Vakaros silti sakurinātā Pētersonu istabiņa rītos pārvērtās ledaini auksta, ūdens spainī sasala. Logos ziedēja leduspuķes. Visgrūtāk bija tajās nedēļās, kad Daumantam iekrita rīta maiņa. Lai pagūtu uz pirmo autobusu, vajadzēja celties piecos. Steigā izdzēris no termosa tēju, ko Baiba vakarā bija ielējusi, Daumants rikšoja uz autobusa pieturu.
Mājās pārnācis, viņš centās sievu palutināt: izkurināja krāsniņu, pagatavoja vakariņas.
Skolu beidzot, kāds apsveicējs viņiem bija teicis, ka laime esot tad, ja cilvēks no rīta priecīgs ejot uz darbu, bet novakarē priecīgs atgriežoties mājās, jo dzīve galvenokārt paiet darbā un mājās. Toreiz Baiba par šiem vārdiem nepadomāja, bet tagad tie nezin kāpēc ienāca prātā. Kādreiz, kad viņa ar Daumantu sastrīdas, neveicas, pat mājās atgriezties negribas. Kaut vai pārguli turpat darbnīcā uz galda!
Bet šodien kājas pašas tecēja teciņiem vien! Cik skaisti visapkārt! Putenis pārklājis pār ielām, dārziņiem un namu jumtiem biezas, pūkainas segas. Apsnigušie koki dzirkstī spuldžu gaismā kā brīnumaini ziedi. Debesis piebērtas ar spožam zvaigznēm. Baiba savā nodabā kaut ko jautru dungoja, un sniegs pie katra soļa gurkstēdams piebalsoja. Vienā rokā viņa stiepa produktiem piekrautu somu, otrā — avīzēs rūpīgi ievīstītus ziedus. Atcerēsies vai ne? Atcerēsies, kā gan citādi. Skolā vienmēr apsveica, ne reizes neaizmirsa.
— Mans deguns jau pie autobusu pieturas saoda, ka tiek gatavots kaut kas superīgs, — Daumants, pavēris virtuves durvis, jautri sauca. — Esmu izsalcis kā vilks, kā tīģeris, kā lauva!
— Ej vien augšā, lauva, es tūlīt, — Baiba, pie plīts sasarkusi, atsaucas.
— Kas tad šodien par svētkiem? — Pamanījis uz galda kā sarkanas liesmas mirdzošās neļķes, Daumants brīnījās. — Kas šodien par datumu? Ceturtais decembris! Ak, es idiņš! Pavisam izgāja no galvas. Piedod, Baibuli! Apsveicu vārda dienā.
Paķēris sievu klēpī, viņš to mīļi noskūpstīja.
— Laid vaļā, trakais! Vakariņas atdziest. Vieni cilvēks teicās esam izsalcis kā vilks.
— Nu kā es tā varēju aizmirst, — Daumants vēl nespēja norimt. — Gribi, es tev uzdāvināšu nevīstošu puķu pušķi ar visu krūzi? — Parakņājies kaktā, kur stāvēja viņa zīmējumi, Daumants pasniedza pašdarinātu akvareli. — Maestro teica, esot pa pirmo.
— Tās jau mūsu dālijas, — Baiba nopriecājās. — Zini ko, mēs tās ierāmēsim un pieliksim pie sienas — te, virs dīvāna.
— Tu domā? Daumants šaubījās.
— Tā ir dāvana man, un es par to esmu noteicēja.
— Labi. Es tai izgatavošu rāmi.
— Zini, es esmu izpildījusi mēneša plānu un vēl par procentu pārpildījusi. Protams, ar mūsu triecienniecēm salīdzināt nevar, tomēr… Man visu šo laiku bija tāda sajūta, ka es nekam nederu, nekā nespēju. Bet šodien brigadiere uzslavēja, solījās paaugstināt kategoriju. Es esmu tik priecīga.