— Vai es neteicu, ka viss nokārtosies?
— Nebūtu priekšnieks izgādājis jaunu overloku, nekas neiznāktu. Sн griež un šuj kā zvērs, rautin rauj no rokām ārā, spēj tik drānu laist iekšā. Es tagad apmācu divas praktikantes no mūsu vecās skolas. Pati pāriešu pie vasaras kleitām. Tā vīļu metināšana, godīgi sakot, man jau apnikusi.
— Šausmas, ko mēs abi darām! — Daumants saķēra galvu.
— Ko tad? — Baiba izbijās.
— Runājam par darbu. Bet mēs taču kādreiz apņēmāmies… Lūdzu, Pētersona kundze, maza dāvaniņa vārda dienā — sestdien ejam uz Dailes teātri..,
— Un svētdien uz mežu slēpot. Apsoli, ja?
*
No Baibas dienasgrāmatas:
«Cik maz mums svētku! Ikdiena ir bezkrāsaina kā nomazgāta trauklupata. Kādreiz, vēl skolā iedama, es sapņoju par lielu laimi. Patiesībā mēs iztiekam ar sīkām laimes drumstaliņām, kas padara mazliet krāsaināku ikdienas pelēcību. Darbabiedrenes laipns vārds, priekšnieka atzinība, aplausi pēc veiksmīgi nodziedātas dziesmas, necerēti iegūta biļete uz koncertu padara uz brīdi laimīgu. Kaut varētu dzīvot tā, lai katra diena būtu mazi svētki! Bet varbūt tad arī svētki pārvērstos par ikdienu?,,.»
*
Pusdienas laikā, ejot uz ēdnīcu vai nākot no tās, jaunieši, kā parasti, apstājās pie fotoavīzes «Strādā jaunā maiņa». Katras brigādes jauniešu darba grafiks bija attēlots sava krāsā.
— Vita atkal visiem priekšā. Vai tikai meistars Egle netaisa kādu ķīmiju?
— Meitenes, jaunas bildes! Re, Daumants saviebies, itin kā sāpētu zobi. Būtu vismaz fotogrāfa priekšā sataisījis priecīgāku ģīmi!
— Man nav par ko, — Daumants noņurdēja un lasījās ātrāk prom no bīstamās vietas.
— Vita krājot naudu mašīnai. Esot iestājusies auto-rindā.
— Gadiem ilgi atteikties no importa kleitas, kurpēm, no visa kā mašīnas dēļ, es gan to neatzīstu, — noteica Aija Krūmiņa. — Kamēr viņa sakrās naudu, būs kļuvusi par absolūtu vecmeitu. Ar ko tad precēsies, ar savu mašīnu, vai?
^Meitenes iesmējās. Viņām tik vien bija domas un runas kā par kleitām, diskotēkām, puišiem. Vēl pāragri prātot par naudas krāšanu. Vēlāk, kad apprecēsies, gan tad paspēs.
* * *
Lai cik grūta bija agrā celšanās, jaunie darbu visvairāk kavēja vakara maiņā.
— Tā ir norakstīta dzīve, — viņi taisnojās. — Atnāc mājas, visi jau pampst savās gultās. No rīta loderē pa māju, pēc tam velcies atkal uz darbu. Tā jau dulls var palikt.
— Nav un nav tiem jaunajiem pret darbu ieaudzināta ne atbildības, ne pienākuma izjūta, — Mieze skaitās. — Juri, cik jauno šovakar trūkst tavā brigādē?
— Aija un vēl divi puiši.
— Citās brigādēs tāpat. — Mieze sadabūja kavētāju adreses un devās ceļā.
— Kur dēls? — viņa pajautāja gados vecākai sievietei, kas atvēra durvis.
— Aizgāja uz darbu. Vai kas noticis? — sieviete satraucās.
— Nē, nekas, gribēju satikt, — Mieze viņu nomierināja. — Viss kārtībā.
Vecākus darba konfliktos neiejaukt — tāpat jau diezgan auklējušies ar saviem lolojumiem, lai atbild jaunie paši, — tāds bija Miezes princips.
Aijas nebija mājās. Trešais kavētājs mierīgi sēdēja pie televizora un skatījās hokeja pārraidi.
_— Apģērbies un brauc līdzi! — Mieze pavēlēja bez liekam runām. — Tavu darbu cits neviens nedarīs.
Savākusi pilnu mašīnu, ceha priekšniece piebrauca pie darbavietas.
— Ceru, ka otrreiz man jums pakaļ vairs nebūs jābrauc.
Vainīgie klusēja.
— Kādēļ vakar nebiji darbā? — Mieze nākamajā dienā jautāja Aijai.
Jauniete nosarka.
— Viens čalis uzaicināja uz «Latvijas» bāriņu. Es tur biju pirmo reizi. Baigi kolosāli.
. — Bet kas strādāja tavā vietā? Aija paraustīja plecus:
— Droši vien rezerviste.
— Rezerviste Sporta pilī skatījās hokeja maču.
— Tikai nesakiet manai mammai, — Aija lūdzās.
— Viņa atkal pārdzīvos.
Vakara maiņa bija ļoti neizdevīga arī Daumantam. Studisti sāka zīmēt aktus.
— Taisni nezinu, ko darīt, — viņš sūdzējās Baibai.
— Kamēr es strādāju vakara maiņā, pārējie studijas dalībnieki mani apdzen. Žēl pamest zīmēšanu. Bet mainīt darbavietu arī negribas.
Baiba viņu saprata — Daumantam gleznošana bija tas pats, kas viņai dziesma, bez tās dzīve kļūtu daudz vienmuļāka, tukšāka.
— Parunā ar meistaru, varbūt tevi var iekārtot vienā maiņā?
— Juris nebūs ar mieru. Un pārējie arī. Vakaros jau neviens negrib strādāt.
Tiešām, kad Daumants ierunājās par strādāšanu tikai rīta maiņā, Juris teica:
— Es baidos izlemt. Ejam pie «Mammas», kā viņa teiks, tā arī būs.
Par «Mammu» jaunie strādnieki bija iesaukuši ceha priekšnieci Miezi — par viņas iejūtību pret jaunatnācējiem, par gādību, izpratni, par mātišķām rūpēm. Jaunie zināja, ka pie viņas droši varēja iet gan sirdi izkratīt, gan padomu lūgt.
— Mākslas studija ir labs pasākums, — Mieze puisi uzslavēja. — Aiziešu paskatīties, ko tu tur dari. Ja tev patiešām tā ir sirdslieta, mēģināsim kaut ko izkombinēt. Par ko tu pašreiz strādā?
Par rezervistu. Daumants ir teicami apguvis visas operācijas un var aizvietot jebkuru strādnieku, — Juris atbildēja Daumanta vietā. — Varbūt darīsim tā — lai viņš pusi laika nostrādā pirmajā maiņā un pusi otrajā.
~ Lai notiek. Bet tev būs jāpierāda, uz ko esi spējīgs. Vajadzēs palīdzēt noformēt mūsu sarkano stūrīti.
~ Labprāt, — priecīgs, ka viss tik labi nokārtojies, Daumants apsolīja.
*
Leons labā garastāvoklī soļoja mājās no rīta maiņas. Kabatā atradās alga — visa līdz pēdējai kapeikai. Ilona neticēs, kā parasti algas dienās, liks uzpūst elpu. Ārā krietni piesalst, bet sieva staigā padilušā rudens mētelī. Priekšā divas izejamās dienas. Rīt viņi nopirks drēbi un pats uzšūs pēc pēdējās modes — nebūs sliktāk kā tām modīgajām, kas slīpē centra bulvārus.