Daumants ievēroja sievas pēkšņo atturību, taču to izskaidrot nespēja. Reizēm Baiba neatbildēja uz viņa glāstiem, izlikās aizmigusi, kaut pēc elpas varēja just, ka ir nomodā. Agrāk pati kļāvās klāt, bet nu griež muguru. Kādēļ? Varbūt ieskatījusies citā? Darbā tikai sievietes; vienīgo vīrieti — gados paveco vadītāju ar vēderiņu un pliko pakausi — nav ko ņemt vērā. Tagils! Kādreizējā greizsirdība uzliesmoja ar jaunu spēku.
Tagad tas bija Daumants, kurš stāvēja pie loga un gaidīja sievu pārnākam. Jau vienpadsmit, pusdivpadsmit, tik vēlu viņa nekad… Ieliņas tumšas, tukšas…
Daumants sniedzās pēc savas virsjakas, lai ietu uz autobusu pieturu, kad pie vārtiņiem nobremzēja žigulis. Suns priecīgs ieņerkstējās, un pēc brīža kāpnes skanēja Baibas vieglie soļi.
— Kur tu blandījies tik ilgi? — Mēģinājām jauno programmu. Ja tā izies cauri, Tagils cer dabūt pirmo kategoriju. Un tad mēs esam uz zaļa zara!
— Tagils un Tagils! — Daumants aizsvilās. — Turpmāk es pats iešu tev pretim.
— Bet kā tad tava pielūdzēja no zīmēšanas pulciņa? — Baiba nevainīgi jautāja.
— Lai meklē sev citu pavadītāju!
«Greizsirdīgs, tātad mīl,» Baiba nopriecājās.
— Kad noslīpēsim programmu, kā nākas, bušu ātrāk mājās … — viņa apsolīja.
APZAGTAIS JAUNGADS
Filiāles direktore Taisija Feoktistova bija beigusi institūtu, kas tikai iztālēm atbilda apģērbu šūšanas profilam. Pirms pāris mēnešiem ieradusies filiālē, viņa vietnieces pavadībā izstaigāja visas telpas un pēc tam vairs cehos netika manīta. Ja kādu ievajadzējās, izsauca pie sevis uz kabinetu. Ar savu vietnieci Taisija Feoktistova satika lieliski. Filiāle plānu izpildīja, tādēļ firmas ģenerāldirektors viņu netraucēja. Alga bija pieklājīga, prēmijas saņēma regulāri. Direktore bija apmierināta. Šaurajā, veclaicīgajā trīsstāvu namā blakus fabrikai, kur izvietojās filiāles vadība un grāmatvedība, valdīja mierīga, omulīga atmosfēra — gandrīz kā mājās. Soļus slāpēja mīksti paklāji. Gaisā vējoja kafijas aromāts. Uz zemā, ar stiklu pārsegtā galdiņa vienmēr, ari ziemā, atradās vāze ar ziediem. Sekretāre ar savam ekstravagantajam izskatam tik neatbilstošu vārdu — Solveiga — bija pienācīgi izdresēta. Viņa kuru katru pie vadības nemaz neielaida, vispirms sīki iztaujāja, kādā jautājumā. Ja ražošanas, tad sūtīja atpakaļ pie meistarēm vai cehu priekšniekiem, ja personīgos — pie arodkomitejas priekšsēdētājas.
Trauksmes signāli sāka skanēt decembra vidū. Pirmajā nedēļā strādnieces vēl nekā neteica. Vairums atprasījās no darba, apkopa mājas soli, citas tāpat knibinājās, atvilka elpu pēc kārtējās sturmēšanas mēneša beigās. Jaunieši, bariņos sagājuši, trieca jokus vai, uzgriezuši tranzistorus uz visskaļāko, locījās dejā.
Kad materiāli nepienāca arī otrajā nedēļā, strādnieki sāka uztraukties:
— Ko viņi tur piegriešanas cehā dara, ka nesūta darbu? Kādēļ meistari negādā? Kas šiem, cieta alga, bet mums tas pamatīgi iegriezīs kabatā! Juri, ej tūliņ noskaidro!
— Viņi sēž bez darba tāpat kā mēs. Sagatavošanas cehā nav materiāla. Ne metra. — Atgriezies no piegriešanas ceha, Juris bezpalīdzīgi noplātīja rokas.
— Kādēļ nav?
— Lielajā noliktavā kaut kas saķēries. — Un ko dara sagādnieki?
Juris Egle paraustīja plecus. Par materiāliem viņš neatbildēja.
Apdraudēts kļuva ne tikai mēneša plāns un līdz ar to prēmijas gan strādniekiem, gan priekšniecībai, bet pats galvenais — arī gada plāns un trīspadsmitā alga.
— Es prasu, lai plāns tiktu izpildīts! — Taisija Feoktistova ražošanas apspriedē pirmo reizi pacēla balsi.
— Prasīt jums vajadzēja agrāk — un nevis no strādniekiem, bet no savas vietnieces. Tad cehi nebūtu nonākuši tādā stāvoklī, — Mieze skarbi atbildēja.
— Tam, ka vēl līdz šim trūkst materiālu, ir objektīvi iemesli, — direktores vietniece sagādes jautājumos Ņina Ivanova taisnojās.
— Tā jau katrs var aizbildināties. Vajadzēja sagādāt rezerves vismaz nedēļai.
— Tas nozīmē — deviņi tūkstoši metrus uzvalka drānas vien. Kur lai to visu lieku, varbūt manā kabinetā?
— Par to bija laiks padomāt visus šos gadus. Šī taču nav pirmā sastrēguma reize. — Vecais meistars Krūklis no priekšniecības nebaidījās, teica, īso domāja, tieši acīs.
Pietiek ecēties. Labāk visi kopā izprātosim, kā izkļūt no grūtā stāvokļa, — Taisija Feoktistova pārtrauca strīdu.
— Ko jūs uztraucaties! Nekas ārkārtējs taču nav noticis. Šodien braucam pakaļ. Rit no rīta materiāli būs uz vietas, — Ņina Ivanova apsolīja.
— Jums, protams, tas nešķiet nekas ārkārtējs, — Mieze aizsvilās. — Jūs, kā parasti, malkosiet kafiju un šķirstīsiet modes žurnālus, kamēr strādnieces jūsu neizdarības dēļ sitīsies vai nost, lai tikai izvilktu plānu.
— Lūdzu bez personiskiem apvainojumiem!; — Filiāles direktore centās aizstāvēt savu draudzeni. — Centrālajā noliktavā tika atklātas nekārtības.
— Vajadzēja iet pie firmas vadības, viņi dotu rīkojumu izsniegt mums nepieciešamos materiālus. Kamēr pārmērīs, sazīmēs, sagriezis, paies vēl divas dienas. Tātad mēneša plāns jāizpilda divās nedēļās. Vai tas ir normāli? Daudzām sievietēm mājās mazi bērni, kas tos apkops un pieskatīs, kamēr mātēs strādās divās maiņās?
— Mēs strādniekiem pavēlēt nevaram, bet tikai lūgt. Ja viņi nebūs ar mieru brīvprātīgi strādāt virsstundas, piespiest mēs nevaram, — arodkomitejas priekšsēdētāja, pati kādreizējā šuvēja, uzdrošinājās iebilst. — Un vispār — arodkomiteja ir pret šādu pārslodzi. No tās cieš strādnieku veselība.