— Un rada brāķi, Krūklis atgādināja šo visiem zināmo patiesību.
— Pagaidām nogaidīsim. Lai šūšanas cehs izpilda gada plānu, tad padomāsim, — Taisīja Feoktistova izlēma.
*
Pusi mēneša loderējām, nu rausim par diviem, — mājās pārnācis, Daumants noskaities paziņoja. — Mani meistars nozīmēja par brāķa labotāju. Tu vari iedomāties: atradās mūsu brigādē pāris tipinu, kuri atsacījās strādāt piektdienas nakti un sestdien. No vecajiem, protams. Deklarēja, ka šiem veselība esot dārgāka par mūsu plānu. Egoisti, domā tikai par sevi!
— Pie mums arī iet kā pa elli. Priekšniecība pieņēmusi tik daudz pasūtījumu, ka netiekam galā. Es tagad šuju izejamās kleitas. Ar lētajām katūnenēm tiek galā praktikantes. Un tikpat visu līdz Jaungadam nepaveiksim. Meistare teica: kas vēloties, lai paliekot darbā ilgāk, izkombinēšot lielāku prēmiju. Kā tu domā, palikt?
Izlem pati. Ja jūties nogurusi, nāc mājās. Nedari sev pāri.
— Mieze kļuvusi pārāk bezkaunīga, kāpj mums uz galvas, — Ņina Ivanova piezīmēja, kad visi bija izgājuši. — Es tavā vietā viņai iegrieztu rājienu un noņemtu prēmiju, lai pievaldās un zina savu vietu.
— Viņa esot ilggadēja darbiniece, — direktore šaubījās. — Strādnieki viņu mīlot un cienot.
— Es gan tam neticu. Gribi, atsūtīšu pie tevis otrā iecirkņa vecāko meistari Timpu, viņa pastāstīs tādas lietiņas ..,
*
Pētera baznīcas torņa pulkstenis dobji nodimdināja desmit reizes, kad Juris Egle nodeva meistaram Krūklim pēdējo žaketi. Gada plāns bija izpildīts un par pāris procentiem pat pārsniegts, filiāles gods glābts.
— Paldies, draugi! Es jums, saviem darbabiedriem, apsolu, ka nekad vairs, kamēr es būšu ceha priekšniece, nenotiks šādas šturmēšanas, — Mieze apsolīja. — Darīšu visu, lai darbs ritētu normāli, un prasīšu to arī no augstākstāvošiem.
Daumants un Baiba savu pirmo kopīgo Jaungadu bija nolēmuši sagaidīt divatā. Baiba nopirka nelielu eglīti, uzposa istabiņu, sacepa svētku pīrāgus. Uz galda blakus eglītei atradās vīram sagādātā dāvana — pašas adīts džemperis. Uzvilkusi jauno, no Daumanta paslepšus šūto kleitu, Baiba apsēdās pie aizsalušā loga, ar elpu izkausēja leduspuķēs mazu laukumiņu un sāka gaidīt. Saimniece bija aizbraukusi pie dēla, mājās atradās tikai viņa un suns Volfs.
«Kur gan Daumants tik ilgi kavējas? Vai tik nebūs sācis svinēt kopā ar puišiem kā toreiz, kad saņēma pirmo algu?» Baiba uztraucās.
Suns priecīgi ierējās. Pa sniegoto taciņu, stiepdams lielu kasti, nāca viņas vīrs. Kas gan tur varētu būt? Baiba metās lejā pa stāvajām bēniņu kāpnēm.
— Vari mūs apsveikt, plāns izpildīts. Norāvām līdz astoņiem. Daži vecie vēl palika, mūs atlaida ātrāk. Es drāzos ar taksi. Tu nogaidījies, jā? Droši vien sadomāji diezin ko?
Baiba saņēma kasti aiz auklām, pacēla un tūliņ atkal nolaida zemē.
— Tā tev dāvana.
— Tik liela un smaga?
— Ļauj, es uznesīšu.
— Nesīsim abi.
Nepacietīgiem pirkstiem Baiba raisīja vaļā auklas.
— Televizors! Paldies! — Viņa apkampa vīru un skaļi noskūpstīja. — Kur tu izrāvi tik daudz naudas?
— Saņēmu prēmiju un izdarīju pirmo iemaksu. Desmit rubļus mēnesī mēs taču kaut kā sagrabināsim? Uzraušu pa vakariem kādas džinsenes. Tieši šovakar Raimonda Paula jaunais mūzikls. Bet pirms tam estrādes koncerts. Uzstādīsim tūlīt — te uz grāmatplaukta pretim gultai.
Ja istaba kļūs auksta, varēsim skatīties, gulēdami zem segas.
Sākumā pa zilgano ekrānu ņirbēja kaut kādas svītriņas un punktiņi, bet skaļrunī skanēja tik pretīgi sprakšķi, ka pie krāsns guļošais Volfs pacēla galvu un skaļi ierējās. Daumants paņēma instrukciju un sāka pārbaudīt un grozīt visus slēdžus un pogas pēc kārtas.
— Met mieru! Rīt ari ir diena. Drīz divpadsmit. Pasēdēsim tāpat, — Baiba, visas cerības zaudējusi, mēģināja Daumantu pierunāt.
Tad pēkšņi televizora ekrānā parādījās attēls.
— Izdevās! — Daumanta seja staroja. — Cik tu šovakar esi skaista! Klausies, šo kleitu es tev neesmu redzējis. No kāda modes žurnāla tu esi izkāpusi?
— No «Burdas», — Baiba šķelmīgi pasmaidīja.
— Bet es kā no darba. Acumirklīti.
— Nevajag, Daumanti Ir labi tāpat.
— Nē, vajag gan!
Pēc mirkļa Daumants, ar pirkstiem izspūrušos, sprogainos matus pieglauzdams, nostājās Baibas priekšā savā kāzu uzvalkā un paklanījās.
— Lūdzu uz deju! Cik labi, ka mēs esam kopā, — sievas galvu savam plecam pieglauzdams, viņš čukstēja. — Un mums būs daudz šādu jaungadu. Sākumā divatā, tad trijatā, četratā …
—- Stop! — Baiba smējās. — Es gribētu trīs bērnus. Kremļa kuranti svinīgi nosita divpadsmit reizes. Glāzēs iezaigojās saimnieces dāvātais ķiršu vīns.
— Par laimi! Par mīlestību!
— Lūdzu pie svētku galda!
— .Un to visu tu pati? Baiba, tev jāmaina profesija, jāiet par kulināri. Viss tik ļoti garšīgs, — Daumants slavēja. — Tu zini, kad es pēdējo reizi ēdu? Pagājušajā gadā. Leo man piespēlēja bulciņu un viss. Gribējās saraut, lai ātrāk tiktu mājās. Tāda sajūta ir sacensībās.
Cilvēks domā tikai par vienu — jāpaspēj. Un uzvar. Pēc tam ir velnišķīgi labi.
Abi ērti iekārtojās gultā, lai noskatītos svētku pārraidi Baiba ar tīri profesionālu interesi vēroja dziedātāju ekstravagantos tērpus, bet Daumants pēc brīža vairs nekā neredzēja. Negulētā iepriekšējā nakts un vairāku dienu saspringtajā darbā pārpūlētais organisms prasīja savu. Baiba piecēlās, izslēdza televizoru un uzsvilpa sunim.
Zvaigznes pie debesīm tonakt šķita īpaši spožas. Krietni piesala. Baiba pagājās līdz vārtiņiem. Daudzos logos vēl dega ugunis, ļaudis turpināja svinēt svētkus. Ielas galā pusaudži laida raķetes. Tās aprakstīja pret debesīm slaidu loku un gaisā sadalījās sīkās, krāsainās zvaigznītēs. Puikas no sajūsmas auroja. Volfs jautājoši paskatījās Baibai acīs: varbūt vajadzētu riet?