— Paliec mierā! — Baiba uzsauca un noglaudīja sunim galvu. Daumanta vecāku dzīvokļa logi bija tumši. «Mēs arī labie, domājam tikai par sevi. Vecīši droši vien mūs gaidīja.»
Cik vien Baiba spēja atcerēties, Jaungada sagaidīšana viņas vecāku mājās norisa pēc vienas programmas. Abas ar mammu, nopūlējušās ar mājas tīrīšanu un ēdienu gatavošanu, ap desmitiem saklāja svētku galdu. Rolandiņš un patēvs iededza eglītē svecītes. Tad atskanēja klauvējieni pie durvīm, Rolandiņš skrēja atvērt un ieraudzīja gaidīto dāvanu maisu. Diemžēl Salavecis jau bija aizsteidzies pie citiem. Apdāvināšanās, laimes vēlējumi, svētku mielasts, televizors ,.. Naikovskim nebija draugu, un viņš negribēja, ka mamma aicina uz mājām savas darbabiedrenes. Baiba no mammas bija saņēmusi svētku apsveikumu un ielūgumu sagaidīt Jaungadu pie viņiem,
«Varbūt aiziesim?» viņa bija nedroši ieminējusies.
«Paldies! Tava patēva ģīmis man uzsit žulti, un tad es par sevi vairs negalvoju. Labāk tepat mūsu istabiņa divatā, tu un es,» vīrs atteicās.
Baiba bija piekritusi.
«Ko gan tagad dara mani draugi?» viņa prātoja. «Pie Daces droši vien ir jautri — iet rotaļās, skatās diapozitīvus. Tur ir arī Pēteris ar savu māti.» Dace bija pavēstījusi, ka Pētera mātes neieņemamais iebildumu cietoksnis pamazām drūpot, iespējams, ka nākošajā rudenī viņiem būšot kāzas. Arī Dace aicināja pie sevis.
Bijusī skolas biedrene Dēzija auklē dēlu. Dace zināja teikt, ka stāvā sajūsmā viņa par to neesot. Nu jā, Dēzija paliek Dēzija — ārišķīgās vērtības, greznas tualetes viņa vienmēr vērtējusi augstāk par tuvinieku mīlestību. Ko dara Sveta? Par viņu arī nekas nav dzirdēts kopš rudens. Kā viņai, bārenītei, vienai uz laukiem klājas? Baiba arī labā, pat apsveikuma kartiņu aizmirsa aizsūtīt.
*
Nē, Svetlana nesēdēja viena savā istabā. Kopā ar citiem Baužu ciema jauniešiem viņa Vecgada vakaru pavadīja saimniecības klubā. Raibi ģērbtie svētku viesi — gan fantastiskās maskās tērpušies, gan bez tām, kā nu kurš jutās ērtāk, — griezās dejā, lēca kumeliņu un polku, dziedāja (kur redzētas latviešu saiešanas bez dziedāšanas?). Mārcis no Svetlanas neatkāpās ne soli.
— Tā nu mums nebija lemts saradoties, kā bijām cerējušas, — Dēzijas mamma, apsēdusies blakus savai draudzenei, smagi nopūtās. — Tavs Mārcis ir krietns puisis. Bet mana Dēzija, ak, negribas nemaz runāt. Sirds kāpj pa muti ārā. Ne vīžo kārtīgi savu bērnu kopt, ne vīru apčubināt. Uz Rīgu, uz teātriem un restorāniem — tur viņai žiglas kājas. Pati iemācījās vadīt mašīnu, nu triecas pa pasauli kā apdauzīta. Benedikts ir zelta cilvēks, bet nav vairs nekāds jaunais. Viņam labāk patīk mājās pie sievas un bērna, bet mana Dēzija kā sadzelta — viņa jau neiešot savu jaunību aprakt netīros autiņos. Ne tādēļ esot precējusies. Cik ilgi Benedikts to pacietīs? Vīramāte staigā apkārt, kūkodama kā bada dzeguze, piesauks vēl nelaimi.
Mārča māte mīļām acīm noraudzījās uz dēlu un Svetlanu, kuri ar saviem slaidajiem augumiem pacēlās pāri citiem dejotājiem. Jaunā māja gatava, laiks dēlam ņemt sievu. Atskries bērniņi, viņa palīdzēs izauklēt. Lai cik mīļi ir viņas kopjamie teliņi, cilvēka bērni tomēr paliek cilvēka bērni. Svetlanu viņa nemainītu pret desmit tādām Dēzijām. Nav saprotams, ko tas viņas dēls tūļājas un vilcinās, ja ikvienam skaidri redzams, ka abi ir saderīgs pāris. Mārča māte vairs necerēja uz vecāko dēlu. Izstudējis par ārstu, viņš paliks pilsētā. Bet Mārcis ir lauku cilvēks, bez zemes viņš nevar. Kam gan viņiem tāda māja kā pils, ja tajā neskanēs bērnu balstiņas?
Jaungada sarīkojums tuvojās nobeigumam. Vecāka gadagājuma ļaudis sen bija devušies pie miera. Mūzikai skanot, zālē diskoja nenogurdināmie pusaudži.
Mārcis, cieši zem rokas saņēmis, vadīja Svetu mājās.
— Kāda burvīga nakts! Arī mēness spīd kā uz pasūtījuma, — Sveta sapņaini teica. —Es nekad neesmu braukusi kamanās pa piesnigušu mežu. Vienīgi grāmatās lasījusi.
— Gribi, es tevi izvizināšu ar simt zirgiem kā karalieni? — Mārcis iesmējās.
— Man pietiktu ar vienu.
— Tu nopietni?
— Jā. Bet tas ir tikai sapnis.
— Šajā naktī viss iespējams. Ejam!
— Uz kurieni?
— Tad jau manīs.
Svetas dēļ Mārcis bija gatavs uz visu. Viņi iegāja tukšajā liellopu fermas pagalmā. Sargs Kristaponkulis, svētku mēriņu ieņēmis, saldi gulēja. Mārcis klusiņām izveda fermas zirgu, iejūdza kamanās, iemeta tajās krietnu neslavu siena un noteica: Lūdzu, kariete gaida.
— Vai tā būs labi? — Sveta vilcinājās.
— Neprāto, kāp iekšā! Neviens pat nepamanīs. Kamēr nāks slaucējas, būsim atpakaļ.
Zirgs nostāvējies uzņēma strauju riksi. Ciemata ugunis palika tālu aiz muguras. Mežā ceļš bija piesnidzis. Zirgs sāka iet soļiem. Sniega smaguma pilniem zariem koki stāvēja kā apburti. Izstīdzējušo bērziņu noliektās galotnes pāri ceļam veidoja fantastiskus godavārtus. Egles, baltām sagšām sasegušās, atgādināja lielajos lakatos ietinušās vecas lauku sievas. Neliela meža klajuma malā Mārcis apturēja zirgu. Zaļganajā mēness gaismā Sveta pamanīja briežu ģimeni. Briežu tēvs, galvu ar žuburotajiem ragiem izslējis, uzmanīgi raudzījās apkārt. Viņa siltā elpa saltajā gaisā pa nāsīm izplūda kā divi dūmu mākonīši.
Zirgs iezviedzas, un vienā mirklī klajums bija tukšs. —- Žēl. Bija tik skaisti.
>— Nekas, gan jau atnāks. Siens viņiem garšo, Ieliksim arī mūsējo, lai viņiem tiek svētku mielastā, — Sveta palūdza.
Abi bāza barotavas redelēs sakaltušās zāles, kas vēl tagad smaržoja pēc vasaras. Un tad saltajā Jaungada naktī meža apņemtajā noriņā Mārcis pateica Svetai mūžsenos, bet vienmēr tik gaidītos vārdus: