«Sitā odziņa būs mana!» To viņš bija teicis pa jokam un ne gluži skaidrā prātā.
«Tam skuķim sirds vietā automāts, iemetīsi desmitnieku — darbosies, neiemetīsi — paliksi tukšā,» Draugi Dēziju novērtēja pareizi. Bet Benedikts bija kā apmāts. Vai ik pārdienas triecās uz Rīgu, veda ziedus, konfektes, importa mantas, kamēr savu panāca. Nekad, ne reizes viņš no sievas mutes netika dzirdējis to, pēc kā tik ļoti ilgojās, — vārdus «es tevi mīlu». «Ak tu, mans labais vecīt!» — un steigā uzspiesta buča uz vaiga — tas bija viss, ko viņš saņēma, iepriecinājis sievu ar kādu viņas iekārotu mantu. Varbūt ar laiku, viņš cerēja. Nu ir skaidrs, ka veltīgi. No otra bērna Dēzija kategoriski atteicās.
Mazais, vēl nesaprātīgais dēlēns pārvērta tēva dzīvi. Viņš atmeta smēķēšanu, pārstāja nīkt kopā ar draugiem dažādās kompānijās, spēlēt kārtis un dzert. Par viņu zobojās, izsmēja, apsaukāja par bērnu aukli. Benediktu tas neuztrauca. Dzīvei bija radies mērķis. Viņš bija vajadzīgs šim mazajam cilvēkbērnam.
*
Baznīcas pulkstenis nozvanīja astoto Jaunā gada stundu. Mazpilsētiņa pamazām modās. Pie universālveikala izkrāva piena kastes. Dēzija pārgāja ielas otrā puse un paslēpa seju kuplajā lapsādas apkaklē. No konjaka, šampanieša un sazin vēl kādiem dzērieniem sāpēja galva. Pamodās sirdsapziņa. Viņa daudzkārt bija koķetējusi, skūpstījusies, bet laulību pārkāpa pirmo reizi. Ingmārs prata tik pārliecinoši pierunāt. Ārzemēs tā esot normāla parādība, neviens par to neuztraucoties. Benediktam gabals nenokritīšot, ja viņi abi patīkami pavadīšot laiku. Neesot jau viņas vīrs nekāds svētulis.
Jo tuvāk nāca mājas, jo lēnāki kļuva Dēzijas soļi. Ka mazajam? Vajadzēja palikt mājās. Goda vārds, viņa nebūtu gājusi, bet Benis, viesiem dzirdot, tik rupji kliedza uz viņu. Pļāpukulēm nu būs atkal ko mēles deldēt. Kādēļ viņi nedzīvo Rīgā? Tur katrs par sevi, neviens nebāž degunu otra darīšanās. To, ka viņa nebija kopā ar pārējiem, Benedikts uzzinās pavisam drīz, par to šaubu nav.
Vārtiņi bija aizslēgti. Lai iekļūtu mājās, Dēzijai kā zaglei nācās rāpties pāri metālā kaltajam žogam, Viņu ielaida vīramātes draudzene — sakaltusi dievticīga večiņa ar iesauku «Svētā Amālija». Istabas bija sakoptas un izvēdinātas. Tīkami smaržoja pēc dedzinātiem kadiķiem.
Dēzija klusi pavēra vīramātes un dēliņa istabas durvis. Slimais puisēns mierīgi gulēja, cieši turēdams mazajā dūrītē tēva pirkstu. Viņam līdzās, neērti saliecies, šņākuļoja Benedikts. «Viņš varētu būt mans tēvs,» šī doma Dēzijai ienāca prātā ne jau pirmo reizi. Iedzērusi tableti pret galvassāpēm, Dēzija ērti iekārtojās uz dīvāna savā «buduārā».
Jau krēsloja, kad viņa pēkšņi pamodās. Līdzās stāvēja Benedikts un skatījās uz viņu. Cik tu aizmigusi esi jauka.
— Tu gribi teikt, ka nomodā esmu nejauka? — Dēzija saērcināta jautāja.
— Neķildosimies, vismaz šodien ne.
Benedikts atsēdās un sabāza rokas mājas vamža kabatās, lai sieva neredzētu, kā tās dreb.
— Varbūt būs labāk, ja mēs dzīvosim katrs par sevi?
— Tu gribi šķirties?! — Dēzija neticēja savām ausīm.
— Oficiāli šķirties vai ne, tas man vienalga, trešo reizi vairs neprecēšos. Audzināšu dēlu viens pats. Bet tu vēl esi jauna, vari sākt dzīvi no gala.
— Vai tu mani vairs nemīli? — Dēzija satrūkusies paskatījās uz vīru. Lai kādus podus viņa gāza, Beņa mīlestība šķitās droša un nesatricināma, visu saprotoša, visu piedodoša, un nu pēkšņi — šķirties!
— Vai pagājušās nakts dēļ?
— Ne tikai.
Dēzija nosarka.
— Nekas tāds jau nebija, tu neiedomājies, — viņa taisnojās.
— Bija vai nebija, man tagad vienalga.
«Tēlo, gan pēc pāris dienām nāks nolūgties!» Dēzija vieglprātīgi nosprieda.
Vakariņas pagāja klusējot. Benediktam zem acīm bija uztūkuši maisiņi, Dēzija sapūtusies klusēja. Vienīgi māte izskatījās apmierināta. Dievs beidzot bija uzklausījis viņas kvēlās lūgšanas un apskaidrojis dēla prātu, kuru sātans skaista skuķa izskatā sagrozījis gluži aplamu.
Benedikts pārvācās uz savu darbistabu, Dēzija uz buduāru, skaistā, ar importa mēbelēm iekārtotā guļamistaba palika tukša. Viņu laulības dzīvē tā vēl nekad nebija noticis.
Ja nu Benis nopietni? Ko tad lai iesāk?
Šuvēju skolu viņa pameta, tā arī nesaņēmusi diplomu. Māte, māsa, draudzenes, meistare Liepa visas vienā balsī toreiz apgalvoja, ka viņa dara nepareizi. Varbūt viņām bija taisnība? Nekad, nemūžam viņa nebūs šuvēja, tas darbs nav viņai domāts. Bet kāds tad? Par to Dēzijai līdz šim nebija vajadzības prātot Rīgā gan kaut ko piemērotu atrastu, bet nav kur apmesties. Māsa tikko apprecējusies, viņai vienistabas dzīvoklītis. Gadiem ilgi paciest kopmītņu šaurību, svešu sieviešu tuvumu — paldies. Pie mammas arī negribas, tur nāksies melnās miesās rauties pa kūti vai laukiem, citādi jau viņi ar tēvu nemaz neprot dzīvot, Piedevām vēl klausīties morāli par izlaidīgu dzīvi, visa vaina par notikušo tiks uzgrūzta viņai. Benedikts večiem kļuvis tuvs kā pašu dēls.
Visprātīgākais — no jauna izdevīgi apprecēties. Domās Dēzija pārskatīja savus pielūdzējus, bet neviens nederēja, vienam maza aldziņa, citam — nav ērta dzīvokļa. Ingmārs viņai patika — skaists, iznesīgs, perspektīvs, bet viņam nāk līdzi donžuāna slava, un Dēzija viņam ir tikai kārtējā dēka. Vispār skaidrs, ka šajā mazpilsētiņā viņai nav kur izvērsties. Ak, kādēļ pirms laika lauzīt galvu! Varbūt viss vēl nokārtojas. Viņa tēlos mīlošu sievu un māti, pasēdēs kādu laiku mājās, un tad Beņa dusmas pāries. Viss būs atkal ka agrāk.