Dēzija saritinājās uz dīvāna, apsedzās ar silto, vieglo skotu pledu un saldi aizmiga.
Benediktam miegs nenāca. Lai gulētu, mīkstais, sēdēšanai piemērotais dīvāns izrādījās šaurs un neērts.
Viegli pateikt — šķirties. Ko viņš var pierādīt? Neviens liecinieks Dēzijai un Ingmāram pie gultas klāt nav stāvējis. Uzņemties vainu uz sevi? Negribas. Un, ja arī izšķirtos, Dēzija bērnu ņemtu pie sevis — kaut vai tādēļ, lai sariebtu. Taču bez Pēterīša mātei un viņam nav dzīves. Neizlēmis nekā konkrēta, Benedikts klusām iegāja pie dēla un uzsedza noslīdējušo segu.
MĒS TIEM VEČIEM PARĀDĪSIM.,.
Ja Madara Mieze ko bija cieši izlēmusi, to ar āmuru no galvas neizdauzīsi — tāds raksturs. Ģimene drīz vien pierada, ka viņa, no darba pārnākusi, uz pāris stundām ieslēdzās savā istabā un lūdza netraucēt. Cehos un atsevišķos iecirkņos viņa aprunājās ar strādniekiem, uzklausīja viņu ierosinājumus un pretenzijas.
— Filiāles plāna izpilde balstās galvenokārt uz šūšanas ceha pleciem. Tādēļ es prasu, lai pārējie cehi radītu mums iestrādi vismaz vienai nedēļai. Lai citu cehu un dienestu neizdarības dēļ mūsējiem nebūtu jācieš, esmu izstrādājusi darba organizācijas plānu, kur redzams, kā un ko darīt. — Mieze nolika mapīti ar saviem priekšlikumiem filiāles vadītājai priekšā uz galda.
— Mēs ar tiem iepazīsimies un virzīsim tālāk, — Tai-sija Feoktistova atbildēja un nevērīgi ielidināja dokumentus rakstāmgalda atvilktnē.
*
Šūšanas ceha ražošanas sapulce notika tik vētraini kā nekad agrāk.
— Turpmāk raudzīšos, lai ikviens strādnieks, meistars un brigadieris izpildītu viņam uzticētos pienākumus. Mēs visi zinām — ir kāda vecākā meistare, kas savu algu nopelna nevis ar darbu, bet ar mēli. Daži meistari nāk uz darbu jau grādos, nesagādā strādniekiem darbu, sajauc dažādu izmēru detaļas, un rezultātā rodas brāķis. Izkārtot darbu brigādēs, rūpēties par savlaicīgu materiālu saņemšanu, raudzīties par padarītā kvalitāti un nepieļaut brāķi — tas ir meistaru un brigadieru, nevis mans pienākums. Par brāķi turpmāk atbildēs ne tikai vainīgais drēbnieks, bet ari viņa tiešais priekšnieks. Vēl viena problēma — daži vecie strādnieki paņem sev labāk apmaksātus darbus, bet jaunajiem atstāj grūtākos un neizdevīgākos.
— Vai mēs to neesam nopelnījuši ar savu ilggadīgo darbu? — atskanēja starpsaucieni. — Ko viņa aizstāv tos jaunos!
— Jaunie arī grib dzīvot!
—- Jaunajiem trūkst darba iemaņu, bet, ja pirmrindniece ražo brāķi, tad tam nav nekāds attaisnojums.
— Sauc vārdā!
— Lūdzu, man nav bail. Vilma Amoliņa, piemēram, paņēmusi sev pašu izdevīgāko operāciju, tīko vēl pēc otras — lai nedodot jaunpienācējam, lai dodot viņai. Vilma izpilda divas un vairāk normas, viņai liela alga, prēmijas, viņas foto uz goda plāksnes, viņa sēd prezidijā. Bet brigādē visi zina, ka Vilma strādā pavirši, ka citiem jālabo viņas brāķis. Jūs, vecie, klusējat, nesakāt ne vārda. Baidāties. Vecākā meistare izbazūnēs, ka dažam skauž pirmrindnieces slava! Bet jaunie to redz un ir neapmierināti.
Mieze nesaudzēja nevienu brāķdari, darba kavētāju un dzērāju.
— Sen jau bija laiks tā rīkoties, — vairums strādnieku piekrita. Aizskartie sapūtusies klusēja.
— Raksti sūdzībai — Ņina Ivanova pavēlēja meistarei Timpai. — Un Dierunā, lai Amoliņa arī uzraksta, viņa ir biroja locekle, pirmrindniece. Tas meistars, kā tu teici, Vilis Riņķis, arī lai raksta, jo vairāk, jo labāk. Tu pati viņiem palīdzi sacerēt, zini, kā vajag, nav pirmā reize.
*
Janvāra mēneša plānu šūšanas cehs izpildīja savlaicīgi un bez steigas. Un tieši tad Mieze saņēma pavēli par rājienu un prēmijas noņemšanu. Nervi uzdeva, un, iegājusi savā kambarītī, Madara Mieze sāka raudāt tā, kā raud mazi bērni par nepelnītu sodu.
«Lūdzu atbrīvot mani no ceha priekšnieces…» Kādēļ? «Par sliktu darba organizāciju un neiecietīgu izturēšanos pret padotajiem.,.» — bija rakstīts pavēlē. Tiesa kas tiesa, brāķdarus un kavētājus viņa nekad nav pacietuši, bet par sliktu darba organizāciju un sturmēšanu gada beigās filiāles direktore lai prasa atbildību no savas vietnieces.
— Madaras mamma raud!
—« Es pavēru durvis: viņa, galvu rokās atspiedusi, šņukst. Nobijos un aizvēru durvis, cik klusu vien spēju, — Vita uztraukti stāstīja.
Pat visvecākās strādnieces neatcerējās, ka būtu redzējušas priekšnieci raudam. Aizrautīgi smejamies, baramies, ja darbs negāja, kā vajag, — jā, bet raudam — ne reizes.
— Varbūt saslimusi? Vai mājās kāda nelaime?
— Vēl no rīta staigāja smaidīdama.
— Kurš vainīgs? — Daumants metās pie kontroliera — piekasīga, gados vecāka vīra, kas pārbaudīja šuvēju darbu. Nē, šodien, kā par brīnumu, brāķa nebija. Arī citos iecirkņos darbs ritēja normāli, pat zamša virsjaku brigādē, kur parasti šis tas saķērās.
Daumants uz pirkstgaliem pielavījās pie priekšnieces kabineta durvīm. Klusums»
Nē, Mieze vairs neraudāja. Un tās jau ari nebija ne žēluma, ne sāpju asaras, drīzāk dusmu.
«Ludzu atbrīvot mani no…» — tikai daži vārdi, bet cik grūti uzrakstāmi! Vīrs jau sen saka, lai meklēju sev mierīgāku darbu. Bet kā lai atstāj tos piecus simtus, kas kļuvuši par viņas otro ģimeni, kuras priekos un bēdās viņa dalījusies visus šos gadus?
*
Vai jūs jau dzirdējāt? Miezi pazeminot par vienkāršu meistari, — vecākā meistare Timpa staigāja pa iecirkņiem mēļodama. ™ Tā viņai vajag, lai neceļ degunu par augstu. Kas viņa tāda ir, ja uzdrošinās visiem aizrādīt. Runā, ka viņa to kaunu nepārdzīvošot, iešot pavisam prom. Laimīgu ceļu! Būs mums reiz miers. Pēdējā laikā vairs nevar izturēt. Skraida pa filiāli ka apsvilusi. Neviens neko nespēj pa prātam izdarīt.