Ceha priekšnieci Daumants noķēra ceļā uz trešo iecirkni.
— Jauniešu brigāde nav nekāda pankūka, kuru var izcept dažās minūtēs. Man jāpadomā.
Pēc pāris dienām Mieze pati uzmeklēja Juri un Daumantu.
— Principā tas būtu iespējams, jauniešu mums diezgan, bet tas prasīs brigāžu pārkārtošanu. Darbā radīsies juceklis. Tagad plānu izpildām savlaicīgi. Varbūt būtu labāk, ja viss paliktu pa vecam? — Kaut gan jautājums tika uzdots nopietni, acīs dega jautras liesmiņas.
— Mums apnicis klausīties veco strādnieku aizrādījumos — jaunie šādi, jaunie tādi . .. Gribam pierādīt, ka varam strādāt ne sliktāk! — Daumanta balss skanēja dedzīgi.
— Un ja nu neizdodas? Juri, saki tu .. .
— Es nezinu. Ir starp mums arī neapzinīgie.
— Mēs visi kopā viņus piespiedīsim strādāt kārtīgi. Būs labi, priekšniec, — Daumants apsolīja.
— Es jums ticu. Bet neaizmirstiet: jūsu darbam vienmēr sekos pieredzējušo strādnieku acis. Nekādas atlaides nebūs. Sacensība notiks uz vienlīdzīgiem noteikumiem.
Padzirdējušas, ka Juris aiziet pie jauniešiem, vecākās strādnieces protestēja:
— Mēs viņu neatdosim. Tik labs un izdarīgs meistars vel nav redzēts.
— Tieši tādu jauniešu brigādei arī vajag, — Mieze izšķīra strīdu. — Ko viņi ar vecu darīs?
Sākumā, kamēr sastrādājās, jauniešu brigāde netika vecajiem līdzi.
— Nu ko es jums teicu? — meistars Krūklis rūca. — Ne viņiem izturības, ne pacietības.
— Mēs vēl neesam piešāvušies, — Juris Egle taisnojās. — Dodiet laiku!
Pēc mēneša jaunieši mina uz papēžiem pieredzējušo strādnieku brigādēm. «Zaļie» — tā viņus devēja visā filiālē — sadzīvoja draudzīgi, kopīgi priecājās, cits citam palīdzēja, ja darbā kas aizķērās. Gados vecākie strādnieki viņus vēroja ar slēptu skaudību.
— Kas viņiem! Viena galva, viena rūpe. Tiklīdz mājās būs bērnu bariņš, tad tā vis nevarēs, — ģimenes matēs nopūzdamās sprieda.
*
— Igauņu firmas «Baltija» jaunieši uzaicina mūs piedalīties konkursā, — kādu dienu sapulcinājis savu brigādi, Juris pavēstīja. — Ko darīsim?
— Vai tad mēs šūt neprotam?
— Viņu brigāde pastāv jau otro gadu, mēs tikko… — Juris šaubījās. — Vai pratīsim uzšūt uzvalku labāk par viņiem?
— Nav ko prātot, sit ēstiem saujā un aicini, lai brauc šurp.
— Pagaidi, Daumant, nestreb karstu putru.
— Ko domā Mieze?
— Neko, tā esot mūsu pašu darīšana. Tad ko lai igauņiem atbildu?
Neies jau raustīties. Saki, ka esam ar mieru.
*
Konkurss notika firmas lielajā klubā. Vestibilā saveda galdus, šujmašīnas, gludināmos dēļus, piegrieztas detaļas vienādu fasonu uzvalkiem.
Tērpusies savos zaļajos virsvalkos, Jura Egles brigāde izvietojās telpas vienā galā, igauņi — otrā. Pa vidu, uzstādījuši jupiterus, rosījās kino ļaudis, iemūžinādami sacensību.
Lai uzdevumu veiktu laikā, nācās krietni saraut. Uzvalks bija piegriezts Jura augumam.
— Piemērīsim. Pats galvenais — pleci. Polsteris par mazu. Pie kreisās piedurknes krunciņa. Tas nekas, to Leons piegludinās. Parādi priekšpusi! Atloki nošūti taisni, kabatas arī kartība, piedurknes stāv normāli, — brigādes jaunieši pētīja un grozīja savu meistaru Juri, cītīgi meklēdami kļūdas pašūtajā uzvalka.
— Nu, Leo, tev pēdējais vārds. Lai buktes būtu tik asas kā žiletes,
— Tiks izpildīts! — Leons ar gludekli strādāja virtuozi un ātri.
Abi meistari ar tikko šūtajiem uzvalkiem mugurā panācās viens otram pretim un draudzīgi paspieda rokas.
— Pasmaidiet! Tā, labi, pavisam labi. Un tagad visi apkārt bariņā, ciešāk kopā, lai ieiet kadrā, Kārtībā! Izslēgt jupiterus! — nokomandēja operators.
Konkursa dalībnieki atviegloti nopūtās.
*
Lielās kluba zāles logi bija aizklāti ar bieziem aiz™ kariem. Telpā valdīja puskrēsla. Kārtodami skaņu aparatūru, uz skatuves darbojās pāris puišu.
— Aiziet! — viens no viņiem skaļi uzsauca,
Sāka plūst daudzkrāsainas gaismas šaltis. Uz spožā, no kvadrātveida gaismas ķermeņiem veidota tablo atainojas dažādi fantastiski ornamenti, kas pazibēja un nodzisa, dodot vietu citiem.
Izdzirduši mūziku, zālē pulcējās dejotāji. Mūzikas skaņas kļuva arvien skaļākas, un tad pēkšņi iestājās klusums — tik dziļš, ka bija dzirdama nejauši nokrituša garderobes numuriņa tinkšķešana. Uz skatuves uznāca modernā uzvalkā tērpies puisis ar palielu «tauriņu» zem zoda.
— Mani sauc Aldis. Būšu šī vakara vadītājs. Apsveicu mūsu viesus un ceru, ka mēs visi kopa pavadīsim jauku atpūtas vakaru. Turpināsies dokumentālas filmas uzņemšana par mūsdienu jauniešiem darba un atpūtā. Nepievērsiet kino ļaudīm īpašu uzmanību un dejojot negāziet zemē jupiterus. Un tagad sveiksim uzvarētājus. Lūdzu tušu!
Aplausiem skanot, zālē iesoļoja konkursa dalībnieki.
— Vārds žūrijas komisijas priekšsēdētajām firmas «Tēvija» ģenerāldirektoram biedram Āboliņam.
— Apsveicu abas jauniešu komandas ar teicami veiktu darbu. Pat vecais šuvēju skolas amata meistars Antons Krauklis, tāpat arī no Tallinas atbraukušie meistari nevarēja atrast nevienu lielāku vainu, tikai sīkumus vien. Ir noticis rets gadījums — abas komandas ieguvušas vienādu punktu skaitu. Igauņu drēbniekiem pāris punktu vairāk par darba kvalitāti, bet latvieši savuties uzdevumu veica ātrāk. Tādēļ ceļojošā balva — mākslinieka Balzera glezna «Jaunība» — pusgadu glabāsies pie_ rīdziniekiem, bet otru pusi — pie nākošo sacensību rīkotajiem talliniešiem. Lūdzu «Tēvijas» komandas pārstāvi saņemt balvu.
Juris Egle pacēla gleznu tā, lai zālē visi to varētu redzēt. Vēl katram pasniedza ziedus un nelielas piemiņas balvas. Jupiteru gaisma žilbināja acis.
— Sataisi jēdzīgu ģīmi, tūlīt viņš filmēs.— Aija iegrūda Vitai dunku sānos. — To visu rādīšot ķinīšos un pa televizoru. Viens operators pielīda man pavisam klāt… Droši vien mans ģīmis būs pa visu ekrānu! Ka tik nepalaistu garām! Būs jānoprasa, kad rādīs.