Strāls piemiegtām acīm, kā viņš to mēdza darīt, ainavu vērojot, brīdi skatījās Baibā, tad sāka skaļi smieties.
— Divi rūsganie satikušies! Vai mēs neesam radinieki? Kas tu Daumantam būsi, māšele, vai? Kādēļ viņš tādu jauku bērnu slēpa no mums? Mēs tevi tik drīz projām nelaidīsim. Nosēdināsim upes malā uz akmeņiem, atpīsim matus, būs mums pašiem sava nāra ko zīmēt, ar mieru?
Baiba pasmaidīja, vaigos kļuva redzamas mīlīgas bedrītes.
— Uz kuru pusi Daumants aizgāja?
— Pie klintīm. — Kāds ar roku parādīja virzienu.
— Vai tevi pavadīt? — Strāls apjautājās.
— Nē, es pati.
Cauri lazdu un ievu biezokņiem taciņa izveda baltām pīpenēm, sārtām sveķenēm, ziliem zvaniņiem un citām puķēm pieaugušā pļavā. Rūsgana smilšakmens klints upes pretējā krastā dubultojās ūdenī. Tas bija tik skaisti, ka Baiba krietnu brīdi stāvēja kā sastingusi.
Gabaliņu tālāk smilšu sērē kārklu pudura ēnā gulēja divi peldkostīmos izmetušies jaunieši. Meitene kaut ko uzstājīgi runāja, puisis atvairījās. Baiba pagājās tuvāk, lai pajautātu, vai viņi nav manījuši te kādu gleznojam, Pēkšņi kājas kļuva ļenganas, un viņa, nespēdama nostāvēt, sakņupa kuplajā zālē.
— Nu, ko tu, Gita, nevajag, — tā bija Daumanta balss, — liec mani mierā!
— Man vienalga, vai tev ir sieva vai nav, tikpat tu būsi mans! Es nevaru bez tevis, dzirdi! Pat naktīs tevi redzu sapņos. Nespirinies pretī! Tev būs viss: automašīna, šika māja. Mēs varēsim ceļot, kur vien gribēsim, un gleznot. Mani senči ar puķēm rauš baigo rubli, un es viņiem esmu vienīgā. Tu pat nojaust nevari, cik man uz grāmatiņas! Tā būs ari tavējā. Nu ko tu tajā rudajā pele esi saskatījis? Bizi, kas kuļājas kā govij aste pār muguru? Ne viņa firmīgi ģērbusies, nekā! Ja tu nenāksi pie manis, es, goda vārds, izdarīšu pašnāvību, metīšos tepat atvarā un noslīcināšos. Nu ko tu tiepies, nāc,,.
Baiba pacēla galvu. Blondā skuķe cieši pieplaka viņas vīram. Baiba ar rokām aizspieda muti, lai apturētu kliedzienu, tad metās pa taciņu atpakaļ krūmos, Pie stāvas kraujas viņa apstājās. Straume lēnām griezās virpuli, it kā kāds ūdeni maisītu ar milzīgu karoti. Sausas lapas, zariņi, zāle kustējās pa spirāli uz centru, līdz pazuda atvara acī.
«Viens mirklis — un vairs nebūtu ne manis, ne nākamā bērna,» Baibai iešāvās prātā. «Nē, nē, prom no šīs briesmīgās vietas!» Nogriezušies no takas, viņa lauzās cauri biežņai pa stāvo krastu augšup. Ass zars saskrāpēja vaigu, Baiba nejuta, ka tek asinis.
Krietnu brīdi vēlāk drūmi un nerunīgi pie pārējiem ieradās Gita un Daumants — tā arī neko neuzgleznojuši. Strāls abus domīgi nopētīja.
— Kur tad liki māsu?
— Kādu māsu? — Daumants brīnījās.
— Skaistuli ar garo bizi un skaidrajām acīm. Mēs visi gatavojāmies pēcpusdienā viņu gleznot.
— Tā būs bijusi Baiba, mana sieva, — Daumants uztraucās. — Mēs upmalā sauļojāmies, droši vien viņa nepamanīja. Jāiet meklēt, ka neapmaldās.
Gita posās līdzi.
— Vācies! — Daumants viņai skarbi uzsauca.
Pārējiem viņu attiecības nebija nekāds noslēpums.
Daumants metās pa taciņu atpakaļ. Ja Baiba viņus abus redzējusi, būs liela skaidrošanās. Pļaviņā nonācis, viņš skaļi sauca sievu. Atbalss atmēdīja, taču neviens neatsaucās.
Jāpadomā loģiski. Strāls teica viņa parādījusies ap divpadsmitiem. Pusvienos viņi ar Gitu bija atpakaļ. Pusstundas laikā nekur tālu nevar aiziet. Skriešus taču viņa tik karstā laikā neskrēja?
Kilometru tālāk klintis pārnāca upes šajā pusē. Tikko saskatāma taciņa uzvijās gandrīz stāvus augšā. Aiz krūmiem turēdamies, Daumants ar pūlēm uzrāpās līdz puskraujai, tad apstājās. Baiba nav no drosmīgajām. Te jau vajadzīga alpīnista izveicība.
Kādēļ Baiba tik pēkšņi ieradusies? Varbūt mājās kas noticis? Māte izskatījās sagurusi…
Pie atvara Daumants piebremzēja skrējienu. Ja nu viņa visu redzējusi un izmisumā metusies dzelmē? Vienubrīd, kad tas skuķis mācās virsū, viņam šķita, ka dzird skrejošu soļu dipoņu. Kādas muļķības viņš safantazē! Jāaizrauc uz Rīgu pārliecināties, kas īsti noticis.
Viesnīcas dežurants aizdomīgi nopētīja nekārtīgo, saskrāpēto Baibu, bet nekā neteica. Sametusi somā savas mantiņas, Baiba steidzās uz autobusu tā, it kā kāds viņu vajātu.
Ar Daumantu kopā vairs ne brīdi. Vīrs ir nonāvējis viņas mīlestību. Baiba nespēj dalīt istabu un gultu ar tādu, kas apmāna* Vienalga, kurp, tikai prom, lai Daumants nevar atrast.
Visu atceļu ar mokām valdījusies, Baiba mājās iekrita gultā un ļāva vaļu izmisīgām raudām. Ko lai nu iesāk, kam lai prasa padomu? Vienīgā īstā draudzene Dace aizbraukusi. Ar māti un patēvu veltīgi runāt, viņi tūliņ sāks skaitīt savu: vai mēs tev neteicām, ka tā būs? Vajadzēja klausīt toreiz, kad skrēji kā sadegusi uz dzimtsarakstu…
Irbītes? Šiem vecīšiem zelta sirdis. Bet, visu mūžu ap sevi vien tinusies un čubinājušies, viņi nesapratīs, ka mīlestība var tik pēkšņi beigties. Irbes māte teiks, lai piedod, kļūdīties var katrs, sevišķi jaunībā, kad asinis karstas. Vecais dziedāšanas skolotājs pastāstīs pamācošu piemēru no savas dzīves, paglaudīs galvu un uzcienās ar stipru kafiju. Pirms trim gadiem, kad viņa, muļķa skuķēns, bija iemīlējusies Tagilā, Irbītes paglāba. Arī tagad pieņemtu ar prieku. Nē, tur Daumants viņu atradīs jau nākamajā dienā.