Bet varbūt viņš nemaz nemeklēs? Būs priecīgs, ka ticis no sievas vaļā? Šī doma Baibu aplēja kā ar aukstu ūdeni. Nevar būt, ka visi mīļie vārdi un glāsti — tikai izlikšanās. To viņa būtu jutusi. Mīlestību nevar liekuļot.
Jādodas prom, bet uz kurieni? Uz ziemeļiem? Sveša zeme, sveši ļaudis… Labāk meklēt pajumti kaut kur laukos. Pag, vai Sveta nerakstīja, ka viņu ciematā vajadzīga šuvēja? Jāsameklē vēstule ..
Vēstule izkrita no skapī paslēptās dienasgrāmatas.
«Kopš janvāra esmu precēta sieva,» Sveta rakstīja. «Kolhoznieki tagad dzīvo bagāti, kāzās un bērēs lūdz simtiem viesu. Mums ar Mārci tāda izrādīšanās nepatīk. Bija tikai paši tuvākie radi un draugi, starp citu, ari Dēzija. Par viņu būtu īpaša runāšana, bet to, kad tiksimies. Ciema tenkukules mēļo, ka man droši vien paslīdējusi kāja un kāzām drīz vien sekošot kristības. Uz to pusi jau ir. Mārča vecāki par nākamo mazbērnu tik ļoti priecājas, ka gatavi mani uz rokām nēsāt.
Tu pat iedomāties nespēj, cik es esmu laimīga! Man, bārenei, nu ir vīrs, vecāki, turklāt gaidu bērniņu. Labi, ka atbraucu uz šejieni. Pasūtījumu ir tik daudz, ka nespēju veikt. Esmu iemācījusies piegriezt vissarežģītākos modeļus, un ciema sievietes ar manu darbu ir apmierinātas. Nāk pat no kaimiņu saimniecībām.
Otra šuvēja pašreiz nestrādā, viņai mājās mazulis. Tādēļ arī es Tev rakstu. Vai Tu nezini kādu no mūsējām, kas gribētu nākt uz šejieni strādāt?»
Toreiz viņa nespēja Svetu iepriecināt. Varbūt vēl nav par vēlu? Pietiks prātot, viņa brauks uz Bauzēm, padzīvos kādu laiciņu pie Svetas un visu labi apdomās.
Ar pūlēm aizspiedusi kofera slēdžus, Baiba pārlaida acis istabiņai, kur bija jutusies laimīga, mīlēta, pielūgta, brīva no patēva tirānijas, no mātes žēlabām. Tagad paliks tikai atmiņas… Piepeši Baibu pārņēma nogurums, savāda bezpalīdzība, gandrīz vai bailes. Viņa apsēdās uz kofera, rokas nevarīgi nolaidusi gar sāniem, un tukšu skatienu vērās logā.
Varbūt prātīgāk Daumantu sagaidīt mājās un tad izrunāties?
Baibai acu priekšā no jauna parādījās spožas saules pielietā upmala, rūsgano klinšu atspulgs ūdenī un divi puskaili ķermeņi — viņas Daumants un tas skuķis. Baiba saknieba lūpas, aizslēdza durvis un, atvadījusies no saimnieces, neatskatīdamās aizgāja.
Krēsliņā Daumants pārradās mājās. Atslēga stāvēja norunātajā vietā. Baibas nebija. Trūka arī viņas drēbju. Daumants pieklauvēja pie saimnieces istabas durvīm. Viņa labu brīdi nosodoši skatījās puisī, tad klāja vaļā:
— Es Baibai sen teicu, lai triec tevi, pasaules brūtgānu, ratā, bet šī ne un ne. Daumants ir labs, es viņu mīlu. Te tev nu bija labais, sieva gaida bērniņu, bet šis mīlinās ar citu. Es tūliņ manīju, ka labi nav. Acīs asaras, lūpiņas dreb. «Paldies, saimniec, par visu labu. Es atpakaļ uz šejieni vairs nenākšu, lai Daumants velti nemeklē.» Sabučojāties …te saimniece sērīgi nopūtās un pielika pie acīm kabatdrānu, — noskatījos, kā viņa aizgāja, koferīti rokā nesdama. Nu tu vari bučoties pa sētmalēm ar savu Gitu, cik uziet! Tikai pielūko, lai viņas tēvs tev stilbos neielaiž savu suni, tas ir ciets cilvēks.
— Uz kurieni Baiba aizgāja?
— Nezinu, neteica.
Pamanījis dārzā māti, Daumants pārlēca tieši pāri sētai.
— Vai Baiba pie jums nav?
— Nē. Teicās braukt pie tevis. Vai kas noticis?
— Jā, nelaime.
— Ar Baibu? — māte satraucās. — Nāc iekšā virtuvē.
Kristaps, kā vienmēr grāmatu šķīvim priekšā atstutējis, ēda.
— Pie visa vainīgs tas aptaurētais skuķis no Līčupes ielas! — Daumants eksplodēja. — Visu ziemu velkas man pakaļ kā ēna, karas kaklā. Sākumā man likās, ka šī pa jokam, bet laikam jau nopietni: draud slīcināties, kārties un velns zina ko vēl. Vienīgajai meitiņai nekā netrūkst, ko grib, to dabū. Un nu viņa iekārojusi mani — kā importa kurpes vai kleitu. Zākājas par Baibu, piesola naudu, mašīnu, visādus labumus, lai tikai nākot pie viņas. His-tēriķe gatavā!
— Vai smuka? — Kristaps painteresējās.
— Nu smuka, jā, ģīmis tik svēts un nevainīgs, ka neuzminēsi, kas viņai aiz ādas. Tā es ari iekritu. Šī sataisa mīlīgas actiņas — pēc zīmēšanas nodarbībām tik vēlu esot bail vienai iet mājās. Pavadīju vienreiz, otrreiz, šī jau pārliecināta, ka tur mani pavadā kā savu dobermani, uzsvilps, un es tūlīt skriešu. Nekas nesanāca. Domāju, liksies mierā, bet nē, šī vēl trakāk.
— Kaimiņu sievas veikaliņā jau labu laiku trin mēles, — māte piebilda, — paldies dievam, ka Baibai saticīga daba.
— Šo dienu viņa man nepiedos. Uzskrēja virsū, kad Gita mani…
— Tava Baiba ir piedzimusi vismaz divus gadsimtus par vēlu. Pat pie mums sekss ir kļuvis par parastu parādību.
— Tikai ne Baibai. Viņa pieprasīs šķiršanos.
— Nu un kas? Preci nost to miljonāri un dzīvo cepuri kuldams bez liekām klapatām un raizēm.
— Es jau neesmu sugas bullis, ko var nopirkt par dārgu naudu vaislai, — Daumants nikni atcirta. Mazliet nomierinājies, viņš turpināja apdzisušā balsī: — Man vajag Baibu un citas nevienas. Bet es pat nezinu, kur viņu meklēt.
— Man bail par tevi, Kristap. No kurienes tu tāds ciniķis un aprēķinātājs esi radies? — Māte nosodoši pavērās vecākajā dēlā.
— Es jau tikai pajokoju, māt. Vai tu humoru nesaproti?
- Šito nudien ne. Brālim nelaime, bet tu te gvelz niekus. Nebūtu Baiba stāvoklī, tad vēl nekas. Šajā laikā sievietes visu uztver daudz jūtīgāk. — Māte apsēdās, brīdi domāja, atbalstījusi zodu delnā. — Šovakar jau vēls. Rīt aizej uz darbu, piezvani viņas mātei, apskrien draudzenes. Ka tik uztraukumā sev kaut ko nenodara!