Baiba atcerējās, ko par Gitu bija stāstījusi saimniece, un pamāja ar galvu.
— Redzi nu — Vai Daumants zina, uz kurieni tu devies?
— Nē.
— Viņš droši vien tagad uztraucas, tevi meklē.
— Gan jau sēž sava plenērā un mīlinās ar Gitu. Viņš mani nemaz neredzēja, pat nenojauta, ka es uz turieni
aizbraukšu.
Baiba teica vienu, bet klusībā bija pārliecināta, ka Daumants viņu meklēs, uztrauksies. «Tā viņam būs laba mācība. Par Bauzēm viņš pat neiedomāsies. Lai pa mokās.»
Sveta nezināja, kādu padomu draudzenei dot. Viņa bija gatava dalīties laimē, bet nelaime katram sava, to citiem neizdalīsi pa drupačai kā maizes riku.
— Nekas nav briesmīgāks par vientulību: bez mātes, bez tuviem draugiem un iemīļota cilvēka, — viņa domīgi teica. — Es to esmu pārcietusi. Ja kāda gribētu man Mārci atvilt, es cīnītos visiem spēkiem un visiem līdzekļiem, nevis gļēvi aizbēgtu, atstājot vīru neziņā. Tu esi nogurusi. Rīts gudrāks par vakaru. Dosimies pie miera!
Baiba palika viena. Pa atvērto logu viņa dzirdēja sienāžu sisināšanu. Tas, ka Daumants tajā pašā naktī, par viņu domādams un pārmetumos mocīdamies, zīmē savas nākamās meitas ģīmetni, Baibai pat prātā neienāca.
Kaut kur tālumā, piesakot jaunu dienu, iedziedājās gailis. Viņam tūliņ skanīgā balsī atsaucās kāds tepat lejā zem loga. Drīz vien viss gaiss skanēja no Baužu gaiļu pirmās rīta sasaukšanās. Tad atkal iestājās klusums. Ausa gaisma. Pati grūtākā diena un nakts Baibas deviņpadsmit gadus ilgajā dzīvē tuvojās nobeigumam. Nogurums prasīja savu. Otros gaiļus Baiba vairs nedzirdēja…
Ar viegli slēptu lepnumu Sveta nākošā dienā izrādīja Baibai savu darbavietu — pieņemamo istabu, uzlaikošanas kabīni ar trim lieliem spoguļiem. Blakus atradās darbistaba. Baiba bija pārsteigta — divas elektriskās šujmašīnas, ērts galds piegriešanai, sienā iebūvēti skapji -— viss spīd un laistās. Negribot viņa iedomājās saspiestību, kāda valdīja viņas ateljē. Galds pie galda divās rindās, pa vidu šaura eja, putekļi, mašīnu troksnis.
— Šī ir mana vieta. Kamēr mazulis paaugsies, pāriniece strādās mājās, vēlāk mēs mainīsimies. Mārcis gan saka, lai paris gadu par darbu i nesapņoju. Bet ko lai iesāk, kad skapji pilni ar nešūtām kleitām un kostīmiem? Sievas vai uz ceļiem lūdzas. Arī tev netrūktu, ko strādāt.
Varbūt tu būtu ar mieru? — Sveta jautājoši paskatījās Baibā. — Vismaz pagaidām, kamēr tiksi skaidrībā? Darbs atrastos arī Daumantam, un dzīvoklis tepat blakus.
— Es labprāt, es ar prieku! — Baiba iesaucās, bet tad pēkšņi apklusa. Viņas ateljē tāpat bija sakrājies kaudzēm nešūtu kleitu. Vēl sestdiena, svētdiena, pirmdien beidzas piešķirtais atvaļinājums un jābūt atpakaļ.
— Bet tev taču pienākas divas nedēļas, — Sveta ieminējās.
— To otru piešķirs vēlā rudenī, kad darba mazāk.
— Uzraksti lūgumu, lai pagarina. Mārcis nākamnedēļ brauks uz Rīgu, aizvedīs. Pievienosim ārsta zīmi, ka tu pagaidām nevari strādāt, kaut kas ar nerviem vai sirdi. Mums laba dakterīte. Nervi tev patiešām nav kārtībā, daudz nekas melots nebūs. — Viscaur godīgā Sveta, gribēdama palīdzēt draudzenei, bija ar mieru ielaisties kompromisā ar sirdsapziņu. Baiba iegrima domās — varbūt tiešām strādāt šeit kopā ar Svetu?
— Man tagad jāsarauj, Šīm divām kleitiņām šovakar nāks pakaļ. — Sveta izklāja uz galda vienu zīda, otru vistras kleitu. — Ir jau pielaikotas, jāsašuj vīles un jāizgludina. Bet tu pa to laiku pastaigā pa ciematu un visu labi apdomā.
— Negribas. Labāk es tev palīdzēšu. Nu darbnīcā dūca divas mašīnas.
— Kā tev ar dziedāšanu? — pēc brīža Sveta apjautājās.
Baiba satraucās. Par Tagilu viņa bija pavisam aizmirsusi. Ko teiks meitenes, ko Irbīte? Daudzas saites viņu saistīja ar Rīgu, un sāpīgi būtu pārraut ikvienu no tām. Tieši tagad mēs tā īsti esam sadziedājušās, un ziemā Tagils cer dabūt pirmo kategoriju. Pašreiz gan visi izklīduši līdz septembra vidum. Un ko par mani domās darbabiedrenes? Precētās tūliņ nospriedīs, ka esmu izdarījusi abortu un radušies sarežģījumi, brigadiere nievājoši savilks uzacis un teiks, ka jau tūliņ sapratusi, kas aiz tās godīgās fasādes slēpjas.
Baibai kļuva sevis tik ļoti žēl, ka asaras sāka līt aumaļām. Sveta dzīrās mierināt, bet tad pārlika: lai izraudās, kļūs vieglāk. Labāk lai rūgtums izlīst uz āru nekā krājas sirdī.
— Piedod, — Baiba pēc brīža izmocīja smaidu. — Nevarēju savaldīties.
— Man jau arī acis slapjā vietā, Mārcis saka, ka reizēm līstot kā no lejkannas.
Brīdi atkal dūca abas mašīnas.
— Zini, te tomēr labāk strādāt nekā pie mums ateljē, tu satiecies ar savām klientēm, novērtē, kas kurai piestāv pēc auguma, gadiem, dod padomu, ja kaut kas neizdodas, palabo. Mēs tik dragājam — kā jau pie konveijera — un pašas nemaz neredzam, kā mūsu darbs izskatās. Es pat piegriezt vairs nemācētu, ateljē ir speciāla darbiniece, kas to vien dara kā piegriež un uzmēra. Baigā knīpstanga, runā, ka ņemot dzeramnaudas. Pati jau gados, bet ģērbjas eleganti. Vadītājam nav luksa žigulis, bet viņai ir.
— Žiguli var nopelnīt arī godīgā ceļā, — Sveta piezīmēja, — Mārcis savējo dabūja kā prēmiju par labu darbu. Bet par piegriešanu neraizējies. Mums ir dažnedažādi šabloni, atliek vienīgi mazliet pakoriģēt. Diezgan strādāts, ejam pusdienās!
— Saimnieces mums labas, produktus dod kolhozs, — Sveta stāstīja. — Traktoristiem un kombainieriem ražas novākšanas laikā ēdienu pieved uz lauka. Vispār ar ēstvarīšanu mājās nenoņemamies, vienīgi pa svētdienām Mārča mamma pagatavo ko gardāku. Nāc, es tev parādīšu savu dzīvokli. Ja izlemsi palikt, tas būs tavs. Nebrīnies. Māja paredzēta jaunajiem speciālistiem. Ari šuvējām…
«Vidēji liela istaba, lodžija, mazulis varētu gulēt svaigā gaisā cauru gadu,» Baiba vērtēja. «Ar mūsu būceni ne salīdzināt. Rīgā pie tāda dzīvokļa mums tik drīz netikt.»