— Lauku cilvēki piektajā stāvā negrib dzīvot, tādēļ te mitinās vienīgi jaunieši. Daiļdārzniece ar ģimeni pārcelsies uz Līvānu mājiņu, rudenī būšot gatava. Dārzu viņa jau iekopusi. Tagad visi, kuriem bērni, ceļ savas mājas. Un pareizi dara — bērnus kopš mazotnes vajag radināt pie darba. Mēs ar Mārci savējo arī nelutināsim, lai neizaug baltrocis.
*
Daumants izmisīgi meklēja Baibu. Viņas labākā draudzene Dace kopā ar Pēteri atradās orientēšanās sacīkstēs kaut kur Sibīrijā. Rolandiņš, Baibas pusbrālis, teica, ka māsu neesot redzējis veselu mūžību. Ateljē vadītājs, pavēries Daumanta satrauktajā, izmocītajā sejā, pasauca viņu sānis un deva padomu apstaigāt slimnīcu ginekoloģiskās nodaļas. Viņa Baiba un aborts, nekad! Daumants domās noraidīja šādu varbūtību, tomēr gāja, sarka, stostījās, klusēdams pacieta slimnīcu personāla zobgalīgos skatienus. Veltīgi. Pievakarē satriekts, pārguris viņš sēdēja mātes virtuvē un nezināja, ko iesākt.
Dienu vēlāk Daumants uz ielas pie vārtiņiem ieraudzīja Gitu. Suns aiz žoga rēja aizgūdamies.
— Ko tu te velcies? — Daumants viņai nikni uzsauca.
— Tikai tevis dēļ visa šī jezga! — Pabīdījis Gitu nost, viņš neatskatījies iegāja mājā.
— Tik un tā tu būsi mans! — Gita nosauca pakaļ.
— Tagad, kad sieva no tevis aizbēgusi, tas ir pavisam droši,
Pieci soļi uz priekšu, pieci — atpakaļ — tā Daumants soļoja naktī pa istabu, līdz paguris tāpat ar visām drēbēm iekrita gultā.
— Puisis pavisam postā aizies, — Daumanta māte, pie kaimiņienes aizgājusi, žēlojās. — Ne vairs ēd, ne guļ.
— Tā viņam vajag. Apmānīt tik labu un mīlīgu sievu. Krietns cilvēks uz to nebūtu spējīgs. Un ar ko? Ar to svilpasti Gitu.
— Gan jau Baiba jums pateica, uz kurieni dosies?
— Ne, atstāja savas mantiņas un teicās kādu atsūtīt pakaļ. Lai velti nemeklējot, viņa būšot tālu prom. Un bērnu uzaudzināšot viena pati.
— I par to paldies. Vismaz jādomā, ka roku sev nav pielikusi.
— Prātīgākais — nogaidīt, lai pāriet lielie uztraukumi. Gan pati dos ziņu, kaut vai uz darba vietu, — Kristaps sprieda.
— Es nespēju sēdēt rokas klēpī salicis un mierīgi gaidīt, vai tu to saproti, grāmatu tārps!
— Netrako! Sevi Baiba nežēlotu, bet nākamo bērnu gan.
*
Veco, labo dakteri pazina un mīlēja jau trešā Baužu paaudze. Uzzinājusi, ka saslimis kāds no viņas aprūpējamiem, ārste nekurnēdama devās to raudzīt, vienalga, kāds ārā bija laiks. Vairāk par zālēm sirdzēju uzmundrināja sirsnīgie vārdi, cerība uz izveseļošanos, kādu daktere prata iedvest.
Uzgaidāmā istaba bija tukša. Baiba nedroši pavēra kabineta durvis.
— Tāda kā neredzēta mūsu pusē. — Ārste paskatījās caur brillēm un pasmaidīja.
Baiba neko neslēpa un izstāstīja ārstei visu savu lielo bēdu stāstu.
Nākamā mazulīša dēļ no uztraukumiem gan jāvairās! — ārste piekodināja. — Pats labākais dziedinātājs — darbs. Paravē dārzu, palīdzi pļavā sienu vākt. Svaigs gaiss, vienkāršs lauku uzturs, naktīs labs miegs — tas ir viss, kas nepieciešams nākamajai māmiņai. Nedēļu atpūties, gan viss būs labi.
Ārstei viegli teikt — neraizēties, domāt par labo, priecīgo. Bet ja nu Baibai bez Daumanta pat saule šķiet melna? Naktī gultā izstiep roku — blakus tukša vieta. Nav pie kā pieglausties, kam padomu prasīt. Tikai tagad, kad Daumanta nebija līdzās, Baiba pa īstam saprata, cik ļoti viņu Iemīlējusi. Sveta arī zāģē katru dienu vienu un to pašu — jāpaziņo Daumantam, jāsatiekas, jāizrunājas, gan viss noskaidrosies. Varbūt Daumants neesot tik vainīgs, kā Baibai liekoties. Un, ja ari būtu, ikvienam varot paklupt kāja. Ja cilvēku pa īstam mīl, tad jāpiedodot. Nedrīkstot domāt tikai par savu aizvainojumu. Bērnam būšot vajadzīga ne vien māte, bet arī tēvs.
Svetai labi, Mārcis ir stabils kā klints, Daumantam turpretī vējš pa galvu šaudās. Baiba sāka šaubīties, vai viņa pareizi darījusi, atbēgot šurp un atstājot visus nezina.
*
— Čau, Daumant! — Dēzija Rīgas centrā saķēra bijušo skolas biedru aiz rokas. — Kas ar tevi? Tev tāds izskats, it kā tu būtu vismaz gadu noslimojis.
— Uz to pusi bija, — Daumants noņurdēja. Par šo sastapšanos viņš nemaz nepriecājās.
— Kā tad Baiba tevi slimu pameta vienu? — Dēzija taujāja.
— Kādēļ tu domā, ka pameta? — Vai tiešām vēsts par viņa nelaimi būtu aizskrējusi pat līdz Dēzijas mazpilsētiņai?
— Neizliecies, it kā tu nezinātu, ka Baiba jau otro nedēļu raujas pa Bauzēm. Abas ar Svetu.
— Sveika un vesela? — Daumants pēkšņi atplauka.
— Protams, — Dēzija nobrīnījās par tādu muļķīgu jautājumu.
— Vai tu ar personīgo tačku?
— Protams.
— Paķersi mani līdzi?
— Ar lielāko prieku. Diviem būs īsāks ceļš. Man vēl šādas tādas darīšanas. Satiekamies pēc divām stundām stacijas laukumā. Oranžs žigulis, pēdējie cipari 33.
— Okei.
Tā nu gan ir cūcene, ka viņš saskrējies ar Dēziju. Tādā izskatā Baibai nedrīkst rādīties. Jāsapošas, janoskujas…
Norunātajā laikā Daumants jau gaidīja. Rokā viņš saudzīgi turēja baltā papīrā ietītu puķu pušķi. Tas atkal bija agrākais Daumants. Dēzijas vērtējumā — skaistākais viņu kursa puisis. Daumants klusēja, prātoja, kā attaisnoties. Būtu zinājis, cik daudz Baiba toreiz upmalā redzējusi… Ja pašu sākumu, kad Gita līda pie viņa bučoties, tad vēl nekas. Sazin kāda apmātība viņu toreiz bija pārņēmusi — pašam sieva mājās, un tas skuķis arī traks, bāžas virsū kā aptaurēts.
Nokļuvusi uz platās šosejas, Dēzija pievērsās Daumantam.
— Ko tu tāds saskābis? Sastrīdējāties? Daumants klusējot pamāja ar galvu.