— Mēs redzējām, cik skaisti jūs esat uzgleznojuši ezeru, — Baiba ieminējās. — Mans vīrs arī glezno, mācās studijā.
— Es jau tikai pa vaļas brīžiem, — Daumants atrunājās.
Ozoltēvs brīdi kā vērtēdams paraudzījās ciemiņā.
— Pa vaļas brīžiem, — viņš rūgti teica. — īsta māksla prasa visu. Būtu man tavi gadi, pavisam citādi savu dzīvi nodzīvotu, bet ko nu vairs… Cik nav mani smējuši, cik bāruši. Sieva skauda katru latu, ko izdevu par krāsām un audeklu. Bērni staigājot lāpītām drēbēm, cauriem zābakiem, kauns no ļaudīm. Bet tas, kas manī bija iekšā, lauzās uz āru, gleznojot biju laimīgs, aizmirsu visu — darbu, trūkumu, slimības. Reiz sadūšojos. Paņēmu dažas gleznas, aizbraucu pie paša Purvīša, jāzina taču, ir man talants vai nav. Tas notika pa vidām starp abiem kariem. Purvītis toreiz jau bija krietni gados. Šis saliek manus darbus rindā gar sienu, pieiet tuvāk, atkāpjas tālāk, nekā nesaka, skatās. Man ceļi no bailēm ļogās, kas tik nu būs. Gana izskatījies, nosēdina mani mīkstā krēslā un sāk pratināt, no kuras puses nākot, kādās skolās mācījies, ko darot pašreiz. Stāstu, kā ir, skolā sagāju sešas ziemas, pieprotu galdnieka un namdara amatus. Tev, puis, liels talants, pabeidz vidusskolu un nāc uz akadēmiju, uzņemšu savā darbnīcā. Kur man toreiz, nabaga amatniekam ar sievu un maziem bērneļiem, līdz akadēmijai tikt. Vēroju dabu — tuvumā krāsas spilgtas, katrs sīkums labi redzams, bet tālumā viss saplūst, kļūst gaisīgs un līnijas itin kā satek vienā punktā. Tā arī mālēju. Tūliņ pēc kara mūsmājās kādu vasaru apmetās viens īsts mākslinieks. No viņa es daudz iemācījos, nu jau miris, labs cilvēks bija.
— Ozoltēv, parādiet savas gleznas, — Daumants palūdza.
— Citreiz, puis, agrāk par mani smējās, ar pirkstiem rādīja, nu pēc tā ķinīša pasākuši nākt rindā vien, lai pārdodot savus darbus. Kam man nauda, pensiju saņemu, sava iztikšana ir un krāsām arī atliek. Vairāk nekā man nevajag. Kad nomiršu, lai kolhozs ņem, kultūras namam tukšu sienu diezgan. Gribas pabeigt iesākto, kamēr saulīte vēl rotājas ūdenī.
— Vai jums neatradīsies kāda veca ota un papes gabals?
Ne vārda neteikdams, večuks iegāja namā un iznesa prasīto. Brīdi Baiba klusēdama vēroja, kā abi aizrautīgi strādā.
— Paejies, meit, pa dārzu un paēdies ogas.
Baiba staigāja pa veco dārzu kā pa apburtu pasaku valstību. Bites dūkdamas pa viņām vien zināmiem gaisa ceļiem laidās uz stropiem. Ar lielām un saldām ogām aicināja upeņu krūmi. Jāņogas kārdināja ar sarkanajiem ķekariem. Avenājā ar zemē sabirušajām ogām mielojās vistu saime.
— Salasīšu jums upenes, lai saimniece uzvāra ziemai ievārījumu, — Baiba teica Ozoltēvam.
. — Mana saimniece kopš pērnējā rudens mīt veļu valstībā, bērni pa svešām malām izklīduši, esmu palicis viens — pats sev kungs un pavēlnieks.
Nekā nebilzdama, Baiba iegāja virtuvē, sameklēja lielu bļodu un devās uz dārzu. Daumants, iegrimis gleznošanā, to pat nepamanīja.
Kad saule jau slīdēja uz vakara pusi, Ozoltēvs rūpīgi izmazgāja otas, nostājās Daumantam aiz muguras un ilgi skatījās: — Tu, puis, esi ceļa sākumā. Neiznieko savu dzīvi, kā to esmu darījis. Met nu mieru, iesim paskatīties tās manas bildes.
Vecais gleznotājs nesa ārā gleznas citu pēc citas un krāva tās šķūņa galā uz naglām.
— Tās te sacftlna kinoļaudis. Istabas man tumšas, lodziņi mazi, nevar filmēt. Pa ziemu es vairāk niekojos ar koku.
Gleznas rindojās viena blakus otrai, cita virs citas, noklājot šķūņa dēļu sienu. Vairākās bija atainoti kalni.
— Par kalniem sapņoju visu mūžu. Pirms gadiem desmit saņēmu dūšu, aizbraucu uz Kaukāzu. Apmetos pie kāda gana kalnu ganībās un gleznoju, gleznoju. Tie bija laimīgākie brīži manā mūžā. Kādi tur saules lēkti! Ieplakas līdz malām pilnas ar miglu kā saputotu krējumu, bet sniegiem klātās virsotnes jau atmirdz rožainas. Pa dienu atkal viss izmainās, klintis kļūst daudzkrāsainas, ēnas caurspīdīgas. Kalnu ganību sulīgais zaļums un puķu pārbagātība līdzās klinšu skarbajam varenumam. Mierīgs, ieplakā guļošs ezers kā spogulī ataino apkārtējās virsotnes. To skaistumu es nemaz nespēju parādīt, lai kā censtos. Būtu pats Purvītis jaunībā pamācījis, tad varbūt kaut kas iznāktu.
Daumants skatījās klusēdams. Vakara rēnās saules apspīdēts, pie šķūņa sienas bija redzams viena cilvēka mūža darbs. Viņa kādreiz gatavotie skapji un krēsli, bufetes, galdi un gultas tagad droši vien atzīti par vecmodīgiem un nokurināti, bet gleznas glabās roku pieskārienu mūžīgi.
— Pirms pāris nedēļām divi bija atskrējuši ar žiguli, esot mākslinieki, lai dodot savus labākos darbus. Šie izkārtošot man personālizstādi Rīgā, es kļūšot slavens visā padomju zemē. Nedevu. Kam man vairs slava? Pirms gadiem trīsdesmit četrdesmit, kad es vēl biju stiprs un vesels, tad gan, bet tagad, kad jāpošas uz kukaiņu ciemu… Tā tas cilvēka mūžā iekārtots. Šakumā rāpjamies dzīves kalnā, citam iet vieglāk, citam grūtāk, gadās paklupt, noslīdēt lejā, bet, kam izdodas nokļūt virsotnē, tam elpa aizraujas no plašuma un skaistuma, kas atklājas. Neesi gana izpriecājies, kad dzīves ceļš jau vijas lejā un pasaule katru gadu kļūst aizvien šaurāka un šaurāka. Man tagad dārzs, ezermala, birztaliņa, tad būs istaba un beidzot deviņas pēdas. — Večuks to teica bez īpaša rūgtuma. — Tu stāvi ceļa sākumā, nenomaldies pa sānu takām kā es. īsta māksla prasa cilvēku visu.
Baiba, nemanot klāt pienākusi, dzirdēja viņa vārdus.
— Jāiet, — viņa teica. — Kamēr nokļūsim Bauzēs, būs tumsa.
Daumantam negribējās šķirties.
— Rīt svētdiena, — viņš lūdzoši paskatījās uz sievu, — varbūt mēs varētu tepat pārlaist nakti.